Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 

2011. gada 121. burtnīca
Redaktori Māra Grīna un Marģers Grīns
Apgāda vadītājs Ritvars Asbergs

Ernests Brastiņš.

VALSTS UN KULTŪRA.

121. LABIETIS

Tautiskā valsts ir kultūras valsts. Viņas sabiedriskā un saimnieciskā polītika, savā ziņā, ir tikai priekšdarbs kultūras polītikai. Vistālākais mērķis rēgojas garīgā plāksnē – kultūras pasaulē.  Kultūras polītika ir katras tautiskās polītikas augstākais noslēgums, viņas radošā virsotne.

...Tautas pilnestība ir tautiskās valsts mērķis.  Tautas gara radošo spēku atraisīšana ir viņas uzdevums.  Ja fiziskos spēkus tā organizē saimnieciskai ražošanai un civilizācijai, tad garīgās spējas tā atraisa kultūrai.  Tautiskā valsts polītika apzinās, ka tikai no gara nāk viss lielais.
Tautības mācība,  1936.

 

 

 

 

 

 

Romāns Pussars

ERNESTS BRASTIŅŠ PAR MŪSU NACIONĀLĀS KULTŪRAS IESPĒJĀM.

121. LABIETIS
Šinī apcerē mēs galvenokārt pievērsīsimies latvju mākslas un vispār garīgās kultūras jautājumiem, kur pareizs, laikmetīgs risinājums ir pamatnosacījums un nodrošinājums visai identitātes saglabāšanai nākotnē.
Šodien, kad gandrīz vai visās mūsu valsts kultūras, sabiedriskajās un sevišķi polītiskajās aprindās ir manāma nesaderības un ķildošanās sērga, arvien vēl aktuālas ir nacionālā ideologa Ernesta Brastiņa kādreiz sludinātās atziņas, proti:  “Cīņā ar marksismu tautiskā ideja pauž, ka tautai, kas tiecas uz brīvību un dižumu, ir jābūt vienotai, nevis šķirās sadalītai.  Tautiskās intereses ir kopības intereses.”

E. Brastiņš noraida šaura elitārisma veidošanu latvju kultūrā.  Tautiešu spējām, talantiem un darbiem ir jānosaka viņu vieta sabiedrībā, nevis izdomātām vai piesavinātām mākslotām privilēģijām.  Tiecoties tautā stiprināt vienības domu, E. Brastiņš arī par kultūras dzīvi ir rakstījis:  “Tautā dižajam ir jāradojas ar mazāko, mazajam jāmeklē dižais.  Jābūt tā, ka par savas tautas kultūru ir atbildīgs ikviens tautietis.   Ja kāds nespēj būt kultūras radītājs, tad tas var būt viņas atbalstītājs un radītāja palīgs.  Tas var uzmundrināt spējīgo un to morāliski un materiāli atbalstīt.”

Latviešu kultūras vērtību sargu un darinātāju pulks nedrīkst mazināties.  Par to, protams, īstā tautas valstī jāgādā izvērstai kultūrizglītības sistēmai.  Īpaši jaunatnei jābūt plaši atvērtām durvīm uz viņu ievirzei un spējām atbilstošo mērķi – gaismas pili, uz to kultūras lauku, kuŗu ar savu dalību, ar saviem jaunajiem spēkiem var padarīt skaistāku un raženāku.  Tāpēc E. Brastiņš ir mācījis:  “Katram, kas rīko, vada vai audzina ļaudis, vajaga aicināt augšup visus, kuŗos parādās īpašas spējas.  Katram, kas stāv tuvāk garīgām straumēm, jabūt spējīgo meklētājam, atradējam un lietā licējam.  Ieraudzīt apdāvināto, uzmundrināt viņu un pašķirt ceļu ir katra latvieša svētais pienākums.”
Ar sev raksturīgo aizrautību E. Brastiņš šo nostāju ir parādījis vairākkārt arī citos rakstos.  Tā 1934. gadā iespiestajā publikācijā ar virsrakstu “Lai dzīve rit tālāk” lasām:  “Mūsu nākotnes dižuma labad neko Latvijā nevajadzētu rūpīgāk kopt un veicināt kā kulturālo jaunradīšanu.  Kultūrspēju audzināšanai jātop par vissvarīgāko uzdevumu mūsu valstī.  Katram, kas sēd uz mūsu skolas sola, no bērna kājas valsts var likt interesēties par kādu no nacionālās kultūras nozarēm.”
Kā neatņemama un neaizvietojama tautas audzināšanas sastāvdaļa katrā nacionālajā kultūrā jau kopš senlaikiem ir bijusi to cilvēku piemiņa un piemērs, kas savai tautai un līdz ar to visai cilvēcei ir atdevuši savus garīgos un fiziskos spēkus gan cīņās, gan darbos.
Lielās personības ir katras nācijas lepnums un gods.  E. Brastiņš ir bijis pārliecināts, ka:  “ ...tauta, kas negodā savus vadoņus un nedievina varoņus, top pelēka un ikdienišķa tauta.  Tādā tautā nekad vairs nedzimst lielas domas un nerodas diženi darbi.”
Domājot par nākotni, 1938. gadā nākusi klajā E. Brastiņa publikācija ar šādu jautājumu virsrakstā:  “Ko jūs man radīsiet?”  Tur cita vidū uzsvērts sekojošais:  “Nākamās paaudzes mums pateiksies par katru piemiņai atstātu darbu, bet tagadējā paaudze priecāsies redzēdama, ka mēs protam ar bijību raudzīties uz dabu un likteni, dižiem darbiem un vīriem.”  Un E. Brastiņš turpinājis:  “Mūzeji un bibliotēkas kultūrvalstīs sacenšas ar dievnamiem.  Pieminekļi, kas celti lielajiem tautas varoņiem un notikumiem, ir visas zemes daiļums.”
Īpaša nozīme te ir cīņās par tēvzemi un brīvību kritušo varoņu piemiņas un atdusas vietām.  Šīs ir mūsu svētvietas.  Te mēs varam ieklausīties savā sirdsapziņā un censties atbildēt uz jautājumu:  “Vai es savā laikā, ja likteņa lēmums to prasītu, spētu nest vislielākos upuŗus savai tautai un tās brīvībai?”
Ernests Brastiņš savā “Tautības mācībā”  ir paudis skarbu, bet taisnīgu nostāju, rakstot, lūk, ko:  “Tautiskās gobijības jūtas neļaus nevienam zaimot savas tautas svētumus.  Dziļā sašutumā šīs jūtas saceļ ikvienu tautieti un tautu pret katru, kas nonicina to, ko tauta tura godā, it kā tas līdzinātos pašas dievības apvainošanai.”
Un mēs varam piebilst, atceroties 16. martā pieredzēto.  Vai tam, kas tautas svētbrīdi pavisam rupjā kārtā mēģinājis traucēt un pat izjaukt.  Kādu gan lāstu un nosodījumu tāds ir pelnījis!
Pasaulē ir kultūras pamatvērtības, kas radušās sensenos aizvēsturiskos laikos.  Bet tās dzīvo un attīstās arī mūsdienās.  Katras etniskās jeb nacionālās kultūras pamatu pamatos ir dzimtā valoda.  Jaunlaikos valodu skaits arvien vairāk sadilst.  Bet tā kā valodā vistiešāk izpaužas katras tautas dvēsele jeb nacionālā savdabība, tad cilvēce šajā globālajā vienādošānās procesā kļūst nabagāka.  Īpaši apdraudētas šajā ziņā mūsdienās ir mazskaitlīgo tautu valodas un līdz ar to kultūras.

Grāmatā “Tautības mācība” mēs atrodam šādu Ernesta Brastiņa apgalvojumu:  “Valoda kā redzamākā tautas pazīme uztur pārējās:  ieražas, kultūru, raksturu u.c.  Zināšanas, ticējumi, teiksmas var pāriet no vienas paaudzes uz otru tikai ar valodas palīdzību.  Ar valodu saistīts arī tā dēvētais tautas gars, dvēseles satversme, domāšanas un jušanas īpatnības, īpašais izteiksmes raksturs.”

Mūsdienās, kad latviešu valodas spēkam draud vesela rinda nelabvēlīgu ietekmju un par tās nākotni ir radušās pamatotas rūpes, mums ir derīgi un pat nepieciešami atcerēties šos Ernesta Brastiņa vārdus:  “Cīņās par savu patstāvību tautas mēdz cieši turēties pie savas valodas, uzlūkodamas to itin kā par cietoksni, kuŗa krišana nozīmē tautas bojā iešanu.”   “Kas nomāc tautas valodu, tas tīko pēc tautas dzīvības.”
Lūkosimies visapkārt – sava laikmeta materiālās un garīgās dzīves norisēs.  Nebūsim vienaldzīgi pret notiekošo, uzklausīsim savu sirds balsi un mēs sapratīsim, kas gandē un posta mūsu valodu.
Gluži katēgorisks ir E. Brastiņa spriedums rakstā “Kas latvietim turpmāk darāms.”  Tajā viņš liek pie sirds sekojošo:  “Mūsu garīgās robežas ir jātura tīras un skaidras, ja gribam paturēt skaidrībā nacionālo kultūru un valsti.  Garīgām robežām vajadzīga aizsardzība, tāpat kā valsts robežām.”
Latvijai lojālajos pilsoņos un it īpaši pamattautības vidū – latviešos – jārada mūsdienu etniskās situācijas skaidra izpratne.  Maskavas noziedzīgā polītika ir panākusi, ka it īpaši Rīgā iefiltrēta milzīga kolonistu masa.  Tā nekādi nav pielīdzināma parastai minoritātei, tāpēc arī, ievērojot latviešu skaitlisko īpatsvaru, Latvijas galvaspilsētā ir gluži aplami skubināt uz tā saucamo krievvalodīgo ienācēju vairākuma integrēšanu latviešu pilsoņos.  Šāda polītika turpinātu graut mūsu nāciju un tās nacionālās kultūras modeli.  Tas ir absurds, ka tie nepilsoņu bari, kas ātrā un paviršā gaitā tiek pie Latvijas pilsoņu tiesībām, tūlīt arī ir gatavi pildīt visus tos pienākumus, kuŗus izvirza iekļaušanās mūsu pilsonībā.  Vairumam no viņiem ir pavisam cita vēstures izpratne, citi dzīves mērķi un dzinuļi, cita mentālitāte un diemžēl līdz ar to trūkst jebkādas tuvības mūsu kultūrai.
Tagad mēs ierindojamies Eiropas Savienības tautu un valstu lokā, kur nekādi nedrīkstam zaudēt tikai mums piederīgo garīgo mantojumu.  Rakstā “Tiem, kas neaizmirst” E. Brastiņš iekļāvis šādu domu:  “Mēs apzināmies, ka vienīgi kultūrā varam būt tikpat lieli kā citi un vēl pārāki par tiem.  Mums kultūra ir dārgākā tautības sastāvdaļa, nekā tiem, kam daudz ļaužu, daudz zemju, daudz mantas un varas.”
E. Brastiņš ir pārliecināts, kā viņš raksta, ka “Eiropa mūs turēs par savējo un apbrīnos nevis tad, kad to kopēsim, bet gan tad, kad savdabīgi un radoši piedalīsimies ar saviem nacionāliem spēkiem tās dzīvē.”
Modernajā pasaulē nav iespējas un nav arī vajadzības gluži kā ar Ķīnas mūri norobežoties no kultūras ietekmēm, kas nāk no citām zemēm un tautām.  Bet aizgūtajam un pieņemtajam ir jāiekļūst mūsu nacionālās kultūras kopumā.  Tas ir jāuztur stabils un saskanīgs savā baltiskajā īpatnībā.
E. Brastiņš mudina:  “Ņemsim, palīgā savu latvieša veselīgo saprātu un pienācīgi novērtēsim savējo un  svešo.  Mēs drīz vien tad sāksim redzēt patiesos samērus, iemācīsimies celt ceļamo un pelt peļamo.”
Taču E. Brastiņš arī piezīmē:  “Diemžēl patlaban mēs vairāk paļājam nekā cildinām un nodarām lielu netaisnību paši sev.” 
Nepierakstīsim, nepiedēvēsim E. Brastiņam kādu veclaicīgas relikvijas lomu, jo viņš nevienā kultūras jomā nav ne savrups sektants, nedz arī savu fantaziju apsēsts tautiskais dīvainis.   Arī senajās tautas tradicijās viņš redz nākotnes perspektīvas.  Visiem, kas iestiguši aplamā nekustībā un dogmatikā, E. Brastiņš skaidri un noteikti norāda:  “Tradiciju piekopt vēl nenozīmē dzīvot tikai uz pagātnes rēķina.  Tradicija ir dzīva, tā grib dziļi elpot to pašu gaisu, ko ieelpojam mēs.  Tai ir vajadzīga mūsu laikmeta piedeva, pieaudzinājums un kuplojums.”
1934. gadā savā rakstā “Lai dzīve rit tālāk” E. Brastiņš pavisam skaidri aprādījis kultūras dzīvei nepieciešamo:  “Lai latviešu dzīve ritētu tālāk, ir vajadzīgs nodomu uzmetums un rīcības plāns mūsu kultūras darbam.  Kā kuģis bez stūres tiek ierauts vēja varā, tā kultūra bez plāna ir tikai gadījuma rotaļa.”
Protams, ir ļoti svarīgi nodot šo stūri, kam tauta var uzticēties, kas vadīs gaitu pareizā virzienā.
Lai mums patiesi laimētos un sekmētos, neatstāsim bez ievērības, bez atbalss E. Brastiņa vārdus:  “Pametiet laipu, paveŗiet vārtus ļaudīm, kas nāk pie mums ar atbildības priekā starojošām acīm.  Tie ir jaunās latviskās tikumības mācekļi. Tiem ir jābūt vadītājiem, rīkotājiem, virzītājiem.”  Lielai daļai latviešu, diemžēl, aktīvāka līdzdalība mūsu kultūras procesos ir sveša un vienaldzīga.  Viņiem nereti tā izvēršas tikai par lētāku vai dārgāku izklaidi.  Tas jau tagad ir pat pieņemts apzīmējums presē, reklāmās un daļēji arī tevīzijā un radio.
Pārāk daudz bezgaumīgas ārišķības un garīga truluma paslēpts zem šī šķietamā modernisma un šodienīguma apvalkātā un mānīgā aizsega.
Vēl 1938. gadā Ernests Brastiņš apcerē “Dzīve uz augšu” savu tautiešu uzmanību pievērsis arī viņu pasīvitātei un nepietiekamajai uzņēmībai.   Lūk, rosinošā savējo kritika:  “... simtiem latviešu ir ar mieru ielīsties mazā šaurā kaktiņā pie niecīgas aldziņas, bez jebkādām izredzēm uz paaugstinājumu, lai tikai nebūtu jācīnās, kā latvietim klājas cīnīties.  Latvieši it kā vairs negrib lauzties uz priekšu, tie vēlas mieru un drusciņ maizes...”
Ar šiem vārdiem saērcinājis un varbūt pat saniknojis lasītāju, E. Brastiņš tūdaļ pat atklāj, kāpēc viņš ir tā izteicis – tāpēc, ka pēc lielā patriota domām:  “Šis ceļš, no nācijas viedokļa raugoties, nav ceļš uz priekšu un augšup.”
Mūsu vienotās kultūrpolītikas pamatnostādnes būtu jāizsaka tik skaidrā un reizē tik iedvesmojošā veidā, ka tās lasot vai dzirdot un pārdomājot, kā arī izjūtot, tautā atraisītos griba radīt, piedalīties, aizstāvēt, nevis pasīvi novērot notiekošos kultūras degradācijas procesus un par tiem gausties un žēloties.  Latviskās kultūrpolītikas mērķiem jāmodina entuziasms un pašapziņa.
Tāpēc arī E. Brastiņš sludinājis:  “Īstam tautismam bez apzinīguma un stingrestības vēl jābūt jūsmīgam.  Bez sajūsmas nekad nav izdarīts nekas liels un vērtīgs.  Lielas nastas ir paceļamas kopīgā sajūsmā..., tur, kur tautiskās idejas vārdā ir darīti vēsturiski neaizmirstami darbi, tur vienmēr bijuši klāt ļaudis, kas noreibuši no iekšējas apgarotības un dvēseles kvēles.  Viņi bijuši pilni sajūsmas un garīga liesmojuma.”
Šai apgarotībai ir jāpastāv it īpaši tajā kultūras jomā, kas saistās ar latviešu nacionālo dievestību – E. Brastiņa atjaunoto un vadīto dievturību, un tai nekādi nav jābūt uzspīlētai,ārišķīgai, mākslotai, bet patiesi jānāk no sirds, no dvēseles dziļumiem.  Dievturība ir būtisks latvju dainu tiešums, sirsnība, atklātība, dabiskums un skaidrība.  Tajā ir izcila prāta un jūtu veselīga saskaņa, kā arī skaistuma un gudrības vienība.  Visnotaļ patiesa cilvēcība un baltiskā tuvība dabas ritmiem ir pasargājusi šo seno un reizē arī mūsdienu dzīvē tik iederīgo garīgo kustību no lieka dogmatisma.
Ernests Brastiņš savā enciklopēdiskajā grāmatāa “Latvija, viņas dzīve un kultūra” ietvēris šādus vārdus:  “Ir radies tāds domu virziens, kas sauc pēc latviešu tikumības un dainu Dieva piecelšanas mūsu nākotnes labad.  Ir ļaudis, kas tic, ka vienīgi dainu ētiskais un reliģiskais spēks, kas uzkrājies pēc ilgiem gadu simteņiem, varēs atkal tapt par vienojošo latvietības centru.”
120 iedaļās izkārtotajā dievturības izklāstā “Dievtuŗu Cerokslis” E. Brastiņš apgalvojis:  “Īsta dievestība vienmēr atradusies ciešā sadraudzībā ar dzeju un mākslu, jo tās vislabāk palīdz saprast neredzamo.  Arī latvieši sacerējuši Dievam greznākās dziesmas un svētteiksmas.  Latviešu pasaules uzskats dainās ir pārvērsts greznā mākslas darbā.”
Dievturības mācība, kas kā lieliska būve arvien aug, attīstās un turpinās, turas uz vareniem tautas gara mantu pamatiem.  Tos, paldies Dievam, nevarēs sašķobīt arī nekādi sektantisma uzplūdi, kuŗus tīra un neviltota latviskuma pretinieki visiem spēkiem un līdzekļiem cenšas saduļķot un dot tiem kaitīgu, pat postīgu virzienu. Tātad, - mūsu tauta ilgajā un sarežģītajā attīstības ceļā ir radījusi mūžīgas, pārlaicīgas vērtības, kam ir nozīme nevien baltu kultūrā, bet arī ārpus šī indoeiropiešu loka - visā plašajā cilvēcē.
Mēs varam būt gandarīti un lepni par šo savu svēto mantojumu.  Būsim arī pateicīgi tās veidotājiem un saglabātājiem, kā arī godam virzīsim šīs latviskās vērtības tālāk – cauri laiku laikiem!
 
 

Andrejs Pumpurs
  IMANTA. 121. LABIETIS
Imanta nevaid miris,
Viņš tikai apburts kluss –
No darbošanās rimis,
Zem Zilā kalna duss.
Tam zelta pilī snaužot,
Tā zobens nesarūs.
Kas, dzelzu bruņas laužot,
Kā liesma kļuvis būs.

Pa simtu gadiem reizi
Mazs rūķīts augšā nāk
Un apskatās, vai migla
Ap kalnu nodzist sāk.

Un kamēr biezo miglu
Ap Zilo kalnu redz,
Tik ilgi tūkstoš gadus,
Gan viņu zeme sedz.

Bet reizi pērkondēli
Tai kalnā lodes spers;
Tad bēgs reiz visi jodi,
Pēc zobena tas ķers.

Un saules meitas atnāks
Un miglu projām trauks,
Un gaismas laiku balsis
Imantu ārā sauks.

Gundars Kalve

LATVIEŠU LEĢIONĀRUS PIEMINOT.

121. LABIETIS
paraugs_Bpuse_zsKalves_Gundars Kalve_vcard

Vai bija Latvijas okupācija?

„Baigais gads” Latvijā sākās 1940. gada 17. jūnijā, kad plkst. 5.00 no rīta PSRS kaŗaspēks sāka pāriet robežu. 8.00 robeža pārieta jau vismaz 15 vietās. Ziemeļos-Valkā, dienvidos caur Jonišķiem uz Bausku, Latgalē- 10 vietās. Latvijā sākās zemes atsavināšana, vērtspapīru konfiscēšana, valsts iekārtas falsifikācija un rusifikācija. Okupācija kulmināciju sasniedza 1941. gada 14. jūnijā, kad uz Krieviju deportēja 15424 personas, tajā skaitā ap 100 zīdaiņu un vairāk nekā 3000 bērnu līdz 16 gadu vecumam. Gatavoja jaunus vēl apjomīgākus izvedamo sarakstus, kas skārtu galvenokārt zemniecību. Tikai kaŗa sākums glāba latviešus no traģiskas katastrofas. Kaŗam sākoties, čekisti Latvijā noslepkavoja 349 polītieslodzītos, 3592 cilvēku tika aizsūtīti Krievijas iekšienē un vairākums noslepkavoti. Līdz jūlija sākumam krievi arestēja 7292 cilvēkus. Šīs slepkavības noteica izšķirīgo attieksmi pret divām okupācijas armijām. Viena gada laikā latvieši bija aizmirsuši gadsimtos krātās pārestības no vāciešiem. Krievi, Latvijā atstādami aiz sevis postu un vardarbību, pret sevi noskaņoja latviešu tautas vairākumu.

Kādi apstākļi noteica latviešu policijas bataljonu rašanos?

1941. gada 22. jūnijā 4.00 sākās vācu aviācijas uzlidojumi Ventspilij un Liepājai. Vācu armijas rīcība Latvijā tika uzņemta kā atbrīvošana. Jau 22. jūnijā 129 Latvijas pagastos darbojās Nacionālo partizānu kustība ar mērķi atjaunot neatkarību. Uzbrukumi sarkanai armijai, kas atkāpās chaotiski, notika Priekulē, Rīgā, Valmierā, Alūksnē, Gulbenē, Limbažos, Madonā u.c. Jau 23. jūnijā vācieši ieņēma Krustpili, 26. jūnijā Daugavpili. 1941. gada 8. jūlijā vācu armija bija ieņēmusi visu Latviju.  Latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieks Aleksandrs Plensners 1941. g. 8. jūlijā parakstīja aicinājumu latviešu kaŗavīriem, aizsargiem, policistiem- nodrošināt kārtību un ciešā sadarbībā ar vācu kaŗaspēka vienībām. Šajās vienībās ieskaitīja 7000 cilvēkus. Pašaizsardzības dalībnieku pazīšanās zīme bija sarkanbaltsarkans piedurknes apsējs. Ar  reichsfīrera  H. Himlera 1941. g. 6. novembŗa pavēli palīgpoliciju pārdēvēja par kārtības sargu dienestu. Kārtības palīgpoliciju Rīgā un tās apkārtnē sāka veidot ar 1941. gada 20. jūlija V. Štālekera pavēli. Kaujās austrumu frontē iesaistījās 1. atsevišķais Rīgas bataljons jau 1941. gada oktobŗa otrajā pusē. Dienests policijas bataljonos ir brīvprātīgs. Tiek saformēti 42 latviešu un 7 Latgales krievu tautības iedzīvotāju policijas bataljoni.  Iesākumā uzticība vācu armijai kā atbrīvotājiem.  Vēlēšanās saglabāt sabiedrisko kārtību.  Policijas bataljonos iesaistījās galvenokārt tās personas, kas zaudēja tuviniekus 1941. gada deportācijās.  Naids un atriebības kāre dažkārt aizēnoja veselo saprātu.  Pagastos sākās izrēķināšanās ar šķietamajiem padomju varas atbalstītājiem.  Vācu ideologi izvērta naida kampaņu pret ebrējiem.  Dažas policijas bataljonu vienības iesaistīja ebrēju iznīcināšanā.  Tā radās vēsturiskās kļūdas, ko pārmet latviešiem 2. Pasaules kaŗa laikā: viņu iekļaušanās policijas bataljonos kā spīlēs, no kurienes vairs atpakaļceļa nebija. Bet šie bataljoni nav Latviešu leģions.
Dažas latviešu aprindas policijas bataljonus uzskaitīja par soli uz Latvijas nacionālās armijas izveidi. 1944. gadā policijas bataljonos dienēja 14884 vīri. 1943. gadā sešus latviešu policijas bataljonus iekļāva Latviešu leģionā.

Latviešu leģiona izveidošana.

Pasliktinoties Vācijas situācijai austrumu frontē, 1943. gada 23. janvārī Vācijas fīrers A. Hitlers pavēl SS reichsfīreram H. Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu.  Iesaukšana leģionā notiek no 1943. gada marta līdz 1944. gada augustam.  Leģions bija frontes vienība, un to izveidoja lielākoties ar piespiedu mobilizāciju.  Kurzemes mobilizācija notika  vēl 1944. gada septembrī un oktobrī.  Iesaukšanai bija pakļauti 1919.-1925. gadā dzimušie. Par izvairīšanos sods piemērojams atbilstoši kaŗa likumiem.  Latviešu mobilizācijā iesaistījās arī vācu varas pieļautā Zemes pašpārvalde. 1943. gada 9. martā tās ģenerāldirektors O. Dankers publicē uzsaukumu latviešiem stāties leģionā.  Tika izvirzītas prasības vāciešiem, ka leģiona komandierim jābūt R. Bangerskim un apmācībām jānotiek vismaz sešus mēnešus.  Šīs prasības vācieši noraidīja. R. Bangerski iecēla par Leģiona ģenerālinspektoru, bet tas bija tikai formāls amats.  Otrais iesaukums leģionā notiek 1943. gada oktobrī, novembrī, trešais – tā paša gada decembrī un 1944. gada jūlijā jau iesauc 1926. gadā dzimušos jauniešus.  Par izvairīšanos no dienesta draudēja nāvessods.
Kā darbojās Latviešu leģiona 15. divīzija?
Pirmo saformēja 15. divīziju, kas piedalījās kaujās Krievijā. 1944. gada 18. februārī divīzija saņēma pavēli atkāpties uz tā sauktajām Panteras pozicijām Veļikajas upes krastā. Kauju gaitās divīzija cieta smagus zaudējumus. Bija daudz kritušo. No marta līdz aprīlim divīzija cīnījās Ostrovas, Pleskavas un Opočkas sektoros. 1944. gada  jūlija vidū tā atkāpās uz Latvijas territoriju, bet augustā divīziju pārcēla uz Austrumprūsiju pārformēšanai. Maijā pēc kapitulācijas divīzijas vienības V. Januma vadībā padevās gūstā amerikāņiem un angļiem.
Kā veidojās 19. divīzija?
1944. gada 7. janvārī H. Himlers izdeva pavēli par 19. Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas izveidi.  Marta vidū divīzija ieņēma aizsardzības pozicijas Veļikajas upes krastos plecu pie pleca ar 15. divīziju.  Šī bija vienīgā reize, kad abas Latviešu divīzijas atradās blakus sektoros.  Savienošanās notika 1944. gada 16. martā. Abas divīzijas turējās atkāpšanās kaujās no marta līdz jūlijam. 17. jūlijā 19. divīzija pārgāja Latvijas robežu Kārsavas rajonā.  Divīzijas ceļš- Lubāna ezera, Aiviekstes, Mores kaujas. 1944. gada oktobrī 19. divīzija atkāpās uz Kurzemi. Izveidojās Kurzemes cietoksnis ar 13 pilsētām un 76 pagastiem tajā. Frontes gaŗums bija aptuveni 170 kilometru.  Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanā piedalījās 32 vācu divīzijas un 19-ā latviešu divīzija. No 1944. gada 15. oktobŗa līdz 17. martam 1945. gadā notika sešas lielkaujas pret padomju armiju. Septiņi latviešu kaŗavīri par Kurzemes kaujās parādīto drosmi apbalvoti ar augstāko vācu armijas apbalvojumu-Dzelzs Krusta Bruņinieka pakāpi. 1945. gada 8. maijā Kurzemē latviešu kaŗavīri kapitulēja nesalauzti un neuzvarēti.

Kas bija viņu ieguvums?  Bija apliecināta latviešu vēlēšanās aizstāvēt savu zemi un pavērts ceļš tiem, kas meklēja glābiņu rietumos.

Cerības uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Jau 1943. g. vasarā, sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem H. Himlers pieļāva domu par Latvijas autonomiju. Pasliktinoties situācijai frontē vācieši ar viltu mēģināja palielināt Latviešu kaŗavīru kaujas spējas, solot Latvijas autonomiju. 1944. gada 30. novembrī okupēto austrumu apgabalu ministrs A. Rozenbergs parakstīja dokumentu par Latvijas Nacionālās komitejas izveidošanas lietderību. 1944. gada 18. novembrī latviešu leģionāriem atļāva atzīmēt Latvijas Neatkarības dienu, lai gan vēl nesenā pagātnē to darīt bija liegts. Izmaiņas frontē vāciešus piespieda vairāk akcentēt latviešu nacionālo piederību un vērtības.  1945. gada 20. februārī ar H. Himlera atļauju Potsdamā tika sasaukta Latvijas Nacionālā padome. Tā ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK) un ģenerāli R. Bangerski par prezidentu;  par komitejas locekļiem leģiona leģendāro virsnieku  Arturu Silgaili, pulkvežleitnantu R. Kociņu, I. Miezi u.c. Saprotot, ka tas tikai Vācijas manevrs, 1945. gada 3. maijā LNK pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju, un Liepājā izveidoja jaunu pašpārvaldes orgānu, ko vadīja leģiona komandieris pulkvedis Roberts Osis. Latvieši cerēja uz iespējamo vācu separāta mieru ar angļiem un amerikāņiem un pēc tam kopēju kaŗa turpināšanu pret boļševikiem.

Mēs nevaram tos tūkstošus noklusēt!

Dižais francūzis, ģenerālis Šarls de Golls ir teicis- tautas diženums izpaužas tās stājā, kā viņa izturas pret saviem kaŗu zaudējušajiem kaŗavīriem.

Esmu dzirdējis vēsturnieku minējumu, ka latviešu leģionāriem bijis jākaŗo tikai Latvijas territorijā, kā to darīja Somu armija, kas atteicās pāriet Somijas robežas. Grūti gan iedomāties, kā latviešu kaŗavīrs varētu atgūt no Sibirijas savus tuviniekus, nesakaujot pretinieku viņa territorijā? Vienmēr atradīsies padomdevēji, tāpat kā lišķi un zaimotāji.  Tomēr mums, kas esam stipri savā stājā, jāpaliek uzticīgiem saviem tēviem un vectēviem, spītējot pretspēkam. Mēs esam pārāk maza nācija, lai saņemot pļauku, pretī grieztu otru vaigu nākamajam pazemojumam.

Lūk, kas pret okupācijas spēku pretī cēlās ar nacionālo pretspēku: (informācija līdz 1944. gada 1. jūlijam).

  • Leģiona vienības-                                    31446 vīri
  • Robežsargu pulkos-                                12118
  • Policijas vienībās-                                   14884
  • Policijas savrupdienestā-                          5240
  • „c” grupas palīgpolicistos –aizsargos  -   22262
  • Aviācijas leģionā  “Latvija”-                        628
  • Dažādās vienībās-                                       927
  • Vācu armijas izpalīgos-                            12159
  • Dažādās vienībās ārpus leģiona-             10585

          • Kopā    110294 vīri.
Pie šiem skaitļiem pieskaitāmi  līdz 1944. gada 1. jūlijam kaujās kritušie -3914 vīri, bez vēsts pazudušie -1362, ievainotie -7305. No 1944. gada 1. jūlija līdz 18. augustam, kad izbeidzās mobilizācija plašākā mērogā, iesaukti:
  • Frontes dienestam -15684 vīri
  • Izpalīgi dienestam vācu gaisa spēkos -5543
  • Dienests zenītartilērijas un starmetēju vienībās -3614 jaunieši, kas dzimuši 1927./1928. gadā.
Kopīgais aktīvo cīnītāju skaits sasniedza 146000 vīrus, kas ir apmēram 8% no toreizējā Latvijas pilsoņu kopskaita, tātad tuvu teorētiskajai maksimālajai robežai, ko tauta no sava dzīvā spēka spēj kaŗa gadījumā dot aktīvajā kaŗa dienestā. Pēc aptuveniem datiem no visiem latviešu kaŗavīriem krituši, miruši Krievijas nāves nometnēs apmēram 50-60 tūkstoši vīru, tātad daudzi paliks nekad neatrasti un neatpazīti.
Latviešu leģionārs ir upuris.  Kaŗavīrs, kuŗš cīnoties par savas zemes un tuvinieku godu pēc asiņainās padomju okupācijas, tika ierauts vācu armijas mašīnerijā. Kaŗavīrs, kuŗam zūdot cerībām par boļševiku sakaušanu tika dotas nepamatotas cerības uz Latvijas valstiskumu.  Kaŗavīrs, kuŗu Zviedrija nelietīgi, pēc neesošām apsūdzībām izdeva Padomju Savienībai. Kaŗavīrs, kuŗš pēc desmitgadēm atgriežoties tēvzemē nevarēja justies kā mājās, tika vajāts un nicināts.
Pēdējās desmitgadēs esam piedzīvojuši 16. marta atzīmēšanu kā leģionāru piemiņas dienu, kopīgi apmeklējot Brīvības pieminekli un Brāļu kapus.  Lēnām, dažādu pamācību, ieteikumu un biedēšanas rezultātā šī diena ne tikai svītrota no valstiski atzīmētajām dienām, bet ir cenšanās izdzēst to no tautas atmiņas. Vai man, pieminot savu vectēvu, leģionāru, būtu jālien mežā slēpties?  Tā to gribētu gan Austrumi, gan Rietumi, tikai ne es pats un drosmīgākā latviešu tautas daļa.
Gundars Kalve,   Kūku pagasta zemnieks, „Visu Latvijai” biedrs.

Izmantotā literātūra:  Latvijas vēsture 20. gs.;  D.V.-15 (1. Latv.) divīzijas formēšana;  „Lauku Avīze”;  A. Silgailis „Latviešu leģions” ;  „Cesvaines Ziņas”.

Ed. Paegle.

TAUTASMĀKSLA UN SKOLA.

 
Tēvu tēvi laipas meta, bērnu bērni laipojās;
Tā, bērniņi, laipojiet, ka laipiņas nepārlūza.   3086'. (127b)
Tautasmāksla, kā zinamas nacijas kollektīvs darbs, visspilgtāki izteic viņas mākslas gaumi, visas tautas tieksmes pēc daiļuma, tā ir visciešāki saistīta ar tautas kultūras dzīvi un tādēļ tā ir visraksturīgākā savdabības izpaudēja. Bet tautasmāksla ir saaugusi ne tikai ar nācijas garīgo dzīvi, tās tradīcijām un tieksmēm, bet arī ar dzimtas zemes dabu - klimatiskiem apstākļiem un izejvielām, kas nereti noteic mākslas virzienu un raksturu un ierobežo spārnoto fantaziju.
Tā tautasmāksla ir īsts dzimtenes koks, kas spēcīgām saknēm uzsūc zemes spēku, lapotiem zariem uztver saules starus, tos pārvērzdams krāšņos ziedos un spirdzinošos augļos.
Lai ņemam kaut Krustpils tipa stādiem krāsotu, brīnišķīgi noskaņotu jostu. Otras tādas pasaulē neatrast jau vienkārši aiz tā iemesla, ka citur nav un netop lietotas tās pašas stādu vielas kā šinī apvidū, nav arī tādu tradīciju, kas prasītu zināma raksta un salikuma.
Latviešu senāk un tagad apdzīvotā territorija nav bagāta tautasmākslas attīstību veicinošām izejvielām. Koki, šļūdoņu atnesti akmeņi, vienkāršs māls un jūrmalas joslā dzintars ir gandrīz viss, ko daba mums piešķīrusi. Bet čaklā zemkopja roka šo sarakstu papildinājusi ar visvērtīgāko materiālu - šķiedrām: linu, kaņepāju un vilnu, kam jāpievieno senvēsturiskos laikos, domājams, tirdzniecības ceļā iegūtais metalls: sudrabs, bronza vai vaŗš un dzelzs. Šinīs vielās latvietis pratis izteikt savas tieksmes pēc daiļuma, savu mākslas izpratni ar ne mazākiem panākumiem kā labvēlīgākos dabiskos apstākļos dzīvojošās tautas marmorā, dārgakmeņos, zeltā un citos metalos.
Mēdz teikt, ka tautasmāksla anonima. Lai arī nav noliedzams, ka zinama tipa pirmsākums meklējams spēcīgā radošā māksliniekā-vienpatī, tomēr pirmtipa atkārtojumā piedalas simtām roku un katra roka kaut ko pieliek, atņem vai pārveido saskaņā ar personīgām aiestētiskām vai citām prasībām. Tādā kārtā rodas varianti un plašība. Tā dēvētai “tīrai” mākslai, turpretim, ir noteikti individuāls raksturs bez atkārtošanas tieksmēm. Te atšķirība.
Pārlaižot skatu tautasmākslas attīstība gaitai, mēs ieraugam, ka gluži anonima tā nav. Tautasmākslas cēlāju un veicinātāju pirmās rindās mēs ieraugam dižu tēlu, kuŗa vārds ir māte. Cauri gadsimtiem viņa stāv, var teikt, dekoratīvās mākslas skolas priekšgalā, to vada, kopj un sarga.
Senvēsturiskos laikos, balakus, šķiet, vīriešu kaltiem un lietiem metallu priekšmetiem, prmo vietu ieņem audumi, bieži bronzas gredzentiņiem un ievijiņām rotāti. Mēs varam puslīdz droši teikt, ka tanīs laikos, tāpat kā vēl šodien, aušana un vispār tekstildarbi galvenām kārtām piešķirami sievietei. Audumi, pateicoties īpatnejiem apstākļiem, ir latviešu dekoratīvās tautasmākslas serde un lepnums. Neviena nozare netiek tik bieži minēta dainās kā aušana. Lūk, kādēļ mātei dainās piešķirta tāda izcila loma. Māte ir audzinātāja, mācītāja, skolotāja un padomu devēja visos tekstilās mākslas jautājumos. Kad meita nezin, tā griežas pie mātes pēc padoma:
Padomam vien turēju savu vecu māmuliņu;
Lai darīju, ko darīju, tai prasīju padomiņu. 3221.

Cik dārgs ir mātes padoms, to meita jo dziļāki sajūt tad, kad māte jau iet vecumā, vai kad viņas vairs nav.

Iet saulīte zemumā, iet māmiņa vecumā,
Vēl es teku tecēdama pie māmiņas padomiņa. 3165.

Māte māca meitai vērpt, aust, adīt, rakstīt, apģērbus šūt, celaines griezt:

Māte savas meitas māca, es aiz loga klausījos.
Man, māmiņa, tas mākslītis, ne tavām meitiņām. 6660.

Māci mani, māmuliņa, māci labam darbiņam:
Sīki šūt, smalki vērpt, sev’ raženu taisīties. 6668.

Māci mani, mamuliņ’, visādam darbiņam:
Izmācīj’se darbiņam, māci gudru padomiņu. 6676.

Izmācījusies, meita pateicas savai skolotājai un priecājas par saviem rokdarbiem:

Paldies saku māmiņai, lai tā dzird, lai nedzird,
Kad tā mani maz’ esot uz darbiem radināj’se. 6682.

Pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man’ skaistu darināja;
Tie man’ skaistu darināja, tie slavenu sludināja. 6883.
Māte arī pati rāda, kā darbs darāms:

Ko tā mana māte dara, istabā sēdēdama?
Vilniņ’ kārsa, vilniņ’ vērpa, man’ sagšiņas darināja. 6984.

Aud, māmiņa, villainītes sudrabiņa maliņām:
Tautu zeme akmeņota, guni šķīla staigājot. 7417
Aušanas darbos dažkārt palīdz vecā māte un māsa:

Māsa auž, māte šļūc, vecā māte šķeterē... 7491.

Vecākā māsa, jau iepazinusies ar adīšanas dekoratīvo pusi, dod apbrīnojami vienkāršu padomu, kā dabūt pirmos raksta elementus:

Gauži raud man’ māsiņa, cimdu rakstu nemācēja;
Met, māsiņa, meln’ ar baltu, pats rakstiņš radīsies. 7173.

Ja meita neprot vai negrib rakstīt, māte to bar:

Māte mani gauži rāja, kam rakstiņu nerakstīja... 7178.

Bet māte nereti raksta arī pūra vāku un dibenu:

Rakst’ māmiņa pūra vāku, raksta pūra dibeniņu,
Tā bij manas pašas vaina - nerakstīts pūriņā. 7809.

Mātes labam paraugam seko meita, kuŗai dažkārt palīdz puisis:

Es pūriņu pielocīju, zaļu vāpu vāpēdama... 7614.

Es meitām labs draudziņš, es meitām palīdzēju:
Palīdzēju pūru šūt, pūram vāku norakstīt. 7607.
Meita lūdz māti mācīt to ne tikai rokdarbos, bet arī dažādos saimniecības darbos:

Māci mani, māmuliņa, visādā darbiņā:
Govis slaukt, linus plūkt, linu kreklus balināt. 6671.

Daudz un dažādi ir mātes saimnieciskie pienākumi, taču vienmēr atrodas brītiņš rokdarbiem, pūru locīt, apǧērbu rotāt. Krāšņus darbus devušas ganes, daudz saules, puķu krāsu un smaržas tanīs. Ganos darbs var dažkārt labāk veikties:

Maza, maza mūs’ māsiņa trej’ darbiņu ganos ņēma:
Šuveklīti, adeklīti, prievīteli dakšiņās. 29323. 10 var.

Ganos gāju bāliņos, i laižama, nelaižama;
Tik bij man skaista darba, ko ganos padarīju. 7629.
Tā noraugās dabā krāsas rakstam:

Pļaviņā ganīdama villānīti norakstīju.
Kādi ziedi pļaviņā, tād’ manā villainē. 7444.

Gaŗos ziemas vakaros pie nespodras skalu uguns vai tikai mēness gaismā norisinājās darba svarīgākais cēliens:

Spīdi gaiši, mēnesnīca, gaŗām manu glāžu logu,
Ne man skalu, ne svecīšu, ko man pūru darināt. 6823.

  Labietis I, 1940. (Turpinājums sekos.)

Rājumu Harijs.
SENČU GARS. 121. LABIETIS
 

Ceļam, ko iezīmējuši mūsu senči, ko tie ierakstījuši mūsu asinīs, jākļūst arī par mūsu un nākošo paaudžu ceļu. L. Ausējs.

Par mūsu senču garu ir teikts un sarakstīts tik daudz skaistu vārdu, ir izskanējis daudz jauku aicinājumu turēt to svētu un vest savu dzīvi saskaņā ar to, ka liekas to pietiktu.  Bet tā nav, latvietības nekad nevar būt par daudz un tādēļ nekad nevar būt par daudz aicināt just, domāt un dzīvot latviski.  Sevišķi tad šo aicinājumu uz latvisko dzīvi nevar būt par daudz, ja tie neatrod sev sekotājus, ja tie, labākā gadījumā atrod tikai jūsmīgus klausītājus.  Savos darbos un savā dzīvē mēs vēl stāvam pārāk tālu no latviskā, vēl pārāk svešs ir mūsu dižais senču gars.
Tas tādēļ, ka ilgas nebrīvības gados gan ar varu, gan ar viltu latviešus atrāva no latviskās dzīves gudrību avotiem un piespieda ticēt citu patiesībām, iet citu garīgās dzīves ceļus.  Daudzas svešumā dzimušas “gudrības” mācīja latvieti līdz viņš šajā juceklī pazaudēja savu īsto latviešu dzīves gudrību, savu skaidro latviešu dvēseli.
Kā mūsu senču vecās mītņu vietas ir pārsedzis biezs uzdzīvojumu (kultūras) slānis, tā tāds pat uzdzīvojumu slānis ir pārsedzis mūsu senču garu, mūsu latvisko dvēseli.  Pārsedzis un pārvērtis līdz nepazīšanai un tāpat kā arāja arkls šad tad, šur tur tīri nejauši uzvanda zemes virspusē daudz vērtīgas senmantas, mūsu skaistās pagātnes lieciniekus, tā tīri nejauši, tīri instinktīvi no liekās gaŗās sārņu un pelnu kārtas izšaujas latviskās dvēselītes dzirkstelītes.  Izšaujas un rāda, ka tā nav zudusi, ka uz to var attiecināt Pumpura vārdus:  “Nevaid miris, bet tikai apburts kluss.”
Beidzamos gados mūsu vēsturnieki ir daudz darījuši, lai celtu gaismā mūsu senču dzīvi.  Pilskalns pēc pilskalna tiek notīrīts no uzdzīvojuma kārtām, un tautai rādās aizvien brīnišķīgāki atklājumi.  Aizvien skaistāka iztēlojas mūsu senču dzīve, aizvien skaidrāka tā nostājas mums priekšā, aizvien vairāk mēs to mācāmies cienīt un būt lepni uz to.
Ir beidzamais laiks atrušināt šo uzdzīvojuma kārtu arī no latviešu dvēseles, ļaut arī tai atmirdzēt visā savā krāšņumā un varenumā.  Kā atšķirt latvisko no svešā, kā zināt, no kā mums savā garīgā dzīvē jāatbrīvojas, kas jāizkopj un jāattīsta?
Mums ir jāiedziļinajās mūsu tautas garīgās dzīves vēsturē, jāatrod un jāpētī mūsu senču gudrības avoti.  Kā pētīt šo vēsturi, kā pieiet mūsu senatnei, kādām acīm uz to skatīties, kādā gaismā to aplūkot, to ļoti skaisti pasaka prof. A. Švābe, teikdams:
“Vēsture nav vērā liekamu faktu un notikumu saraksts chronoloģiskā vai alfabētiskā kārtībā, bet gan īpaša nācijas garīgās dzīves forma, kas no citām zinātnēm atšķiras galvenokārt ar to, ka tās priekšmets ņemts no pagātnes.  Citiem vārdiem:  vēsturnieka grūtais un atbildīgais uzdevums ir atdot tautai viņas zudušo pagātni.  Bet pa gadu simteņu kāpnēm arvien dziļāk nokāpjot katakombu tumsā, viņam jāņem sava gaisma līdzi, kas rādītu ceļu pazemes ejās.  Šī gaisma ir tas viedoklis, kas katrai tautai un katram laikam ir savs.  Gaismas staru virziens nosaka, ko mēs meklējam un ko ieraugām bezgala plašajā pagātnes kapsētā.  Kas par ceļa rādītaju ir paņēmis līdzi lāpu no ordeņa vai bīskapa pils konventa zāles vai rātslaukuma lukturi, tas arī Latvijas pagātnē redzēs tikai dzelzs jātniekus bruņu cepurēs un rātskungus baltās parūkās.  Bet kas ņems līdzi smaržojošu priežu skalu no klaušu rijas ārdiem, tas Latvijas veļu ciemos sastaps pavisam citus vēstures tēlus:  latviešu zemniekus, amatniekus, strādniekus, kā arī viņu Dievu, lauku saimnieka drēbēs.”
Tā tad, pētīsim mūsu tautas garīgās dzīves vēsturi, meklēsim latvieša dvēseli!  Man šķiet, nebūs šaubu, ka mūsu tautas gars visspilgtāk un vistīrāk izpaužas mūsu gara mantās  - tautasdziesmās, kas ir mūsu garīgās kultūras stūŗakmens, mūsu svētie raksti.
Savās tautasdziesmās atrodam latviskās atziņas par visu, kas nepieciešams skaistas, Dievam patīkamas un, galvenais, latviskās dzīves veidošanai, un gluži nevajadzīgas ir svešas, gadu simteņiem ilgi latviešiem uzspiestas atziņas.  Mūsu gara darbinieku lielākā autoritāte prof. L. Auškāps ir teicis:
“Ir un tiek taču apgalvots, ka visa kultūra šajā zemē svešnieku ievesta.  Uz to sākuši runāt akmeņi un pati zeme, un tā stāsta par mūsu gadu tūkstošiem veco kultūru, kuŗu izprast un uzņemt nebija spējīgi tie, kas šurpu atveda viltu, laupīšanu un postu.  To kultūru, ko ienācēji domā šeit atveduši, mēs viņiem visu bez atliekām lūdzam saņemt atpakaļ.”  Un tāds vīrs zina, ko viņš saka.
Beidzamos gados arvien vairāk runā par latviešu kultūru, arvien skaidrāka top mūsu tautas misija.  “Dieva dota misija” var būt tikai garīgās kultūras radīšana un izveidošana – lūk, mūsu tautas uzdevums, ko Dievs tai lēmis un uz ko tagad to aicina tās autoritātes.  Piemēram, L. Ausējs raksta:  “Pietiek tikai mazliet ieskatīties mūsu tautas vēsturē, lai redzētu viņas īpatnības, viņas lielākās bagātības, stiprumu un spēku.  Nav bijis mums pagātnē un nav arī tagad tādu dabas bagātību, kas piešķirtu izveidot savu zemi par technikas brīnumzemi vai lielu bagātību zemi.  Mūsu zemes lielums un iedzīvotāju skaits padara mums pārāk grūtu arī sacensību ar citām lielākām un bagātākām tautām dažādu izgudrojumu un atklājumu laukā.  Mēs varam, protams, šai virzienā darīt ļoti daudz, bet nebūs iespējams pārspēt citas tautas tādos apmēros, lai to pārvērstu par savu īpatnību.  Vispār mums būtu ļoti grūti radīt kaut ko spilgtu, ar ko varētu izcelties kā īpatnība un paraugs citu tautu starpā, ja nebūtu mums šīs vienas bagātības, kas mums tomēr ir un tā ir – mūsu tautas gars, tās dvēsele!  Tā ir viela, no kuŗas varam uzcelt skaistāko, īpatnējāko celtni.”
Tā tad, īpatnējas, nacionālas kultūras radīšanas darbā mēs varam sacensties un pat pārspēt citas tautas, ar to un vienīgi ar to mēs kā tauta varam attaisnot savu eksistenci un man šķiet, ir pārāk saprotams, ka nevar runāt par nacionālo kultūru, ja tā savos pamatos nebūs latviska, ja tā nedibināsies uz mūsu tautā gadu tūkstošos izveidojušamies atziņām, ja tā neizaug no mūsu senču gara.  Mēs nevaram savu garīgo dzīvi dibināt uz atziņām, kas nāk no Romas, Berlīnes, Parīzes vai Palestīnas – nacionālās kultūras, mūsu tautai Dieva uzliktas misijas vārdā mums tās jānoraida.
Mūsu senču dižais gars, mūsu tautas atziņas, gadu tūkstošu pieredzējumos, piedzīvojumos un pārdzīvojumos dzimušas, tautasdziesmās ietvertas, - lūk celms uz kuŗa un vienīgi no kuŗa var augt un zaļot dižais latviskās kultūras koks.  Jau pieminētais prof. J. Auškāps mūsu tautas nākotni tēlo tik skaistiem vārdiem:  “Smalku un cēlu kā ziedu lapas un baltu kā debesīs traucošos bērzus, celsim mēs savu kultūras celtni.  Mēs rotāsim to rakstiem, ko brīnišķīgā līniju un krāsu harmonijā pie skalu uguns darinājušas mūsu mātes, liksim tiem mirdzēt saules spožumā.  Mēs ļausim tur skanēt dziesmām, kas tautas dvēseli kā balti spārni iznesuši cauri svešniecības laikam.  Lieki šie raksti un nevajadzīgas šīs dziesmas tai ticībai, kuŗas augstākais bauslis maize vien, bet nepieciešamas tās izrādījās, lai pēc gadu simteņiem posta, laupīšanas un dedzināšanas dzīva paliktu Daugavas krastos latviešu tautaTās izrādījās par mūžīgākām, nekā varenās pilis un bagātās pilsētas un viss, ko var darināt no matērijas, jo mūžīgas ir garīgās vērtības un mūžīga latviešu tauta, kas tās spēj radīt.  Ar savu darba mīlestību, ar savu neredzēto vitalitāti un nacionālo sīkstumu mēs esam bagāti diezgan, lai radītu lielu sava gara kultūras celtni.  Mēs celsim to bez pātagas, uguns un zobena, neviena nekalpinādami, svešus sviedrus neliedami, mēs to necelsim gaŗāmgājējiem un cauri braucējiem, bet mūžīgiem palicējiem.”
Garezera Raksti, 15.4.1937.
Rājumu Haralds – dievturis, skautu vadītājs.  1941. gada janvārī (čekas) apcietināts un pazudis bez vēsts. “Garezera Raksti” – rakstu krājums skautu vadītājiem.

Māra Grīna
DIEVTURĪBAS LAIPU LICĒJI KRASTKALNI. 121. LABIETIS
 
Edgars Krastkalns un viņa dzīves biedre Erna abi ir dievturības tapšanas laika liecinieki, kas kopā ar citiem trimdā nonākušajiem pirmiem dievtuŗiem ar nešaubīgu pārliecību iedēstīja dievturības sēklu svešās zemes augsnē, kur tā iesakņojās, auga un turpina zaļot līdz šai dienai.  Vairums šo liecinieku jau Viņā saulē, bet viņu liktās laipas ir mums bijis drošs pamats, svešu zemi staigājot. Gadu tecējumā bijām raduši redzēt šos laika lieciniekus savā pulkā, pieņemt viņu devumu kā pašsaprotamu apstākli, atceroties viņus apaļu gadmiju reizēs, bet, atskatoties, varbūt par maz teiktdami paldies vārdus par viņu īpašo devumu dievturības pastāvēšanai.  Atskatoties uz toreiz jaunās Latvijas valsts uzplaukumu un pamodināto apziņu par savas tautas īpatnējām vērtībām, ir saprotams, ka šis bija īstais laiks dievturības šūpuļa kāršanai.
Vidū Edgars un Erna Krastkalni vedību dienā.   Kreisā pusē vedējtēvs Vilis Brīvnieks, labā pusē vedējmāte Ance Brīvniece.
K. Tomariņa foto
Nevar zināt, vai Rīgas Valsts Technikuma II klasē mācoties, skolotāja L. Vīka uzdotais domraksts par latviešu sētu ir bijis Edgara pirmais solis ceļā uz dievturību, bet nav šaubu, ka šāda raksta sagatavošanai bija nepieciešams šķirstīt dainu sējumus, iedzīvoties dainu pasaulē un tuvināties topošās dievturības gaisotnei.
Jau 16 gadu vecumā Edgars iestājies Jēkaba Stumbŗa vadītajā tautas deju pulkā, kur iepazīstas ar Ernu Kosīti.  1942. gadā viņi abi nodibina ģimeni pēc latviešu paražas, liekot kāju uz akmens.  Līdzinātājs ir mākslinieks Jēkabs Bīne, kas ir tā laika Rīgas dievtuŗu draudzes vadītājs.
Ciets kā akmens ir viņu dotais līdzinājuma solījums, jo nu jau kopā nodzīvots ievērojams gadu skaits – 68.  Ģimenē izaugušas divas meitas, Ilze un Dace un līdztekus veikts ražīgs darbs dievtuŗu sadraudzē, kur Edgars vadījis Labieša apgādu 22 gadus, bijis Vecāko padomes priekšnieks u.c., abi piedalījušies Dievsētas kopšanā, daudzinājumos un gada sapulcēs, kuŗu norises rūpīgi saglabātas lentēs un pierakstos.
Krastkalnu ģimenes māja Čikagas apkārtnē ir ar mīlestību kopta gan iekšpusē, gan ārā.  Tā ir koku apņemta, ar iekoptu dārzu, puķēm  un dārzājiem – tieši kā dainās apcerētā daiļā sēta.
Ar pateicību par viņu abu devumu dievturībai novēlam viņiem vēl daudz baltu dienu viņu daiļajā sētā.

Krastkalnu Edgars.

DAIĻĀ LATVIEŠU SĒTA.

121. LABIETIS
 
Latvieša dzīves pamatos stāv viņa lauku sēta.  Uz latviešu sētu jāraugās kā uz vietu, kuŗā viņš pavada savu šīs pasaules dzīvi.  Tādēļ latvietis pēc iespējas cenšas šo sētu padarīt daiļāku.

Netīšām es iegāju greznu ļaužu sētiņā:
Tiltiem griezti pagalmiņi, dēļiem sistas istabiņas.

Tā kā senlatvieši bija zemkopju tauta, tad tie parasti dzīvoja viensētās.  Viensētas atradās viena no otras diezgan tālu, un starp tām atradās plaši meži.  Parasti, tomēr viensētas atradās vairāk pils apkārtnē, lai kaŗa gadījumā varētu vieglāk sazināties.

Senlatvieši savas zemes robežas nebija nosprauduši, bet tie zemi ņēma tik daudz, cik tiem vajadzēja jauniem tīrumiem.  Sētas cēla kalnā ar stāvkoku sētu apkārt, kas kadreiz arī izpalika.  Sētai apkārt apstādīja koku birzis, kā to saka tautas dziesma:

Daiļa sēta arājam pašā kalna galiņā;
Visapkārt liepu koki, vidū ziede ābelītes.

Pašu sētu un tās apkārtni latvietis izkopa ar labu gaumi.  Lielākā daļa Eiropas tautu apvienoja zem viena jumta gandrīz visas ēkas, turpretī latvieši šo apvienošanas metodi reti kad izlietoja.  Viņi katrai vajadzībai cirtuši jaunu atsevišķu ēku.  Šo īpatnējo veidu latvieši uzglabājuši vēl tagad.  Sētas iekārtā lielākā nozīme ir istabai, kūtij un klētij.  Pirts un rija stāv tālāk no galvenā pagalma.  Bez izņēmuma pie katras sētas  bijuši dārzi.  Latvieši kopuši bez augļu dārziem arī puķu un apiņu dārzus.  Mīļākie koki latviešiem bijuši kļavas, liepas, ozoli, oši un vītoli.  Sētā varēja iekļūt pa diviem vārtiem.  Tomēr tautas dziesmas daudzina arī trejus vārtus.  Pašu žogu latvieši cēluši no kokiem, bet min gadījumus, kur celti arī zemju, akmeņu un dzīvžogu žogi.  Ēkas cēla no neaptēstiem guļus baļķiem.  No akmeņiem celtas mājas tikai jaunākos laikos.  Istabas latvieši iekārtoja mājīgi un ērti.  Istabas mēbeles sastāvēja no dažiem krēsliem, galda, gultām un skapja.  Krēsls ir tautas dziesmās visvairāk daudzinātais priekšmets.
Turpat krēsls tiek minēts savā vecākā veidā, šūdināts kā pūrs vai grozs.

Šuj, Laimiņa, man krēsliņu sudrabiņa sloksnītēm.
Laima man viešņa nāca, kādu tai krēslu ceļu?
Baltas vilnas grozu ceļu, lai mūžiņu vieglu lika.

Senāk krēsliem nebija nekādu atzveltņu, jo tad to nevarētu celt vienu virs otra.

Ceļu krēslu uz krēsliņa, lai sēž mana māmulīte.

Krēsli bijuši stipri zemi, par ko izsakās tautas dziesma:

Sēdies, mana māmuliņa, zemajā krēsliņā;
Zema tava sēdēšana, augsta tava valodiņa.

Sēdi zemu, bāleliņi, runā lēnu valodiņu;
Jo tev zema sēdēšana, jo mīlīga valodiņa.

Augstu stāvošas personas sēdinātas vairāku krēslu augstumā.

Laima manu mūžu lēma, trīs krēslos sēdēdama.
Sēd, Laimiņa, vienu krēslu, vēl’ man vienu labu mūžu.

Krēsls tiek parasti viesiem pacelts.

Ceļu krēslu dziedādama, lai sēž viņa raudādama.
Galds ir istabas otrs galvenais priekšmets.  Sava baltuma, viegluma un vienādās šķiedras dēļ iecienīti bijuši liepu galdi.  Galds parasti atradies pie sienas un vajadzības brīdī to pārbīda istabas vidū.

Nebīsties, saiminiece, ka tev daudz viesu nāca:
Šaunu galdu par istabu, sēdies galda galiņā.

Galdi vienmēr apklāti baltiem linautiem.

Koku galdi vaskiem sisti, klāti baltiem linautiem.

Gulta ir istabas lieta, bez kuŗas nevar iztikt.  Gultas apsegtas skaistām izrotātām segām.  No sākuma gultas bija gatavotas no vienkārši plēstiem dēļiem, kas bija iestiprināti istabas stūrī.  Šādai gultai bija tikai viena kāja, ko sauca arī par guļas stabu.

Gauži raud tautu dēls, guļas stabu turēdams -
Vai es būšu, vai nebūšu tava jaunā līgaviņa.

Vēlāk gultu pārveido, tā kā to var pārvietot pa istabu.  Latviešu istabas logs pagātnē bijis garens, t.i., platums lielāks par augstumu.  Logam senāk nebija stikla, bet gan koka aizšaujamais.  Vēlākos laikos logs pieņēma vairāk tagadējā loga formu un tos biežāk varēja sastapt stiklotus.
Latviešu mājoklim arī durvis un vārti veidoti pēc īpatnējiem principiem.

Tais, bāliņ, augstu namu, tais treju nama duru.
Pa vienām gaisma ausa, pa otrām saule lēca,
Pa trešām durvtiņām mēnesnīca ritināja.

Visvairāk durvju skaistumu izcēla tās skaistie tautiskie rotājumi.  Latviešu istabas griesti bija rotāti pakariem, bet grīdas bija zīļotas.

Zīles manas kājas spieda, pakars rāva cepurīti.
Zīlēm kaisīta dūmistabiņa;  kur kāju spēru, tur zīle rit.
Sidraba slacīta dūmistabiņa, šķindēt šķindēja, negrabēja.

Arī sienām ir sava rota.  Dainas daudzina sienas, kas šūtin šūtas, pītin pītas.

Iesim, bērni, apraudzīt, kāda Jāņa istabiņa:
Šūtin šūta, pītin pīta, kā rakstīt izrakstīta.

Šeit mēs īsumā apskatījām tautas dziesmās visvairāk daudzinātos latviešu sētas dažādos priekšmetus.  No tā varam spriest, ka latvieši varēja sacensties praktiskā un mākslinieciski vērtīgā ēku iekārtojumā pat ar visvecākām Eiropas kultūras tautām.

 

Juris Urtāns   121. LABIETIS
PARĀDĪBAS UN MĀŅI DZIRKAĻU PILSKALNĀ.
 
Vai māņi ir? Daži atbildēs, ka tās taču ir pilnīgās muļķības, citi  - kaut kas jau varbūt ka arī ir, vēl citi – tas taču pats par sevi ir skaidrs. Bēda tikai tā, ka to konkrēto māņu redzētāju tā pa īstam neviens nezina. Māņu stāsti parasti sākas ar formulām: kāds stāstīja, vienam agrākos laikos tā tas noticis un tamlīdzīgi. Ziņas par māņiem vai varbūt precīzāk – neizskaidrojamām parādībām vai redzējumiem, kas nāk no pirmavota, respektīvi no personas, kam pašam ir sava pieredze, parasti ir ļoti retas. Māņu stāsti folklorizējas, iegulst folkloristu vākumos, klejo mutvārdu tradicijās un dzīvo savu dzīvi. Lielos vilcienos māņi mūsu dzīvi netraucē, tāpēc lielākajai daļai cilvēku pret vai par māņiem parasti nav savas īpašas attieksmes.
Māņi vai vismaz māņu stāsti ir noteikta sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Par to var spriest pēc daudzajiem māņu stāstu pierakstiem Latviešu Folkloras krātuvē un folkloras publikācijām (Šmits, XIV, 1936; Ko dzied un stāsta Kūkās, 2004; Rukšāne, 2007). Interesants varētu būt jautājums: vai māņus redzēja un māņu stāstus stāstīja pilskalnu laika ļaudis? Vai šie māņu stāsti bija līdzīgi mūsdienu māņu stāstiem? Diezgan droši var teikt, ka arī senie ļaudis māņu stāstus zināja un stāstīja, tikai, iespējams, šie māņu stāsti bija savādāki, saistīti ar sava laika cilvēku dzīves redzējumu un pieredzi. Piemēram, Vidzemes centrālās daļas vietējiem Baltijas somiem piederīgos akmens krāvuma senkapus, kas tiek datēti ar gadsimtiem pirms mūsu ēras līdz apmēram mūsu ēras I g.t. vidum, līdz mūsdienām, bet noteikti arī agrākos laikos tautas tradicijas uzskatīja par Velna darbības lieciniekiem un nesaistīja tos ar apbedījuma vietām; baltiem bija cita veida apbedīšanas tradicijas. Droši vien jaunienācēji balti, kas Vidzemē parādījās ar m.ē. I g.t. 7.-8.gs. Velna vārdā sāka saukt sev nesaprotamās akmens konstrukcijas, bet ar Velnu saistās arī ļoti daudzi māņu un parādību stāsti, kas ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Kokneses Pastamuižas vāciskais nosaukums Klauenstein, kas pirmo reizi rakstītos avotos parādās 1451.gadā un ir noteikti saistāms ar pie Pastamuižas esošo Velna akmeni, kuŗā ir (vai bija) Velna ķetnu nospiedumi, vedina domāt, ka Velna teikas jeb, citiem vārdiem, māņu stāsti bija eksistējoši vismaz 15.gs. (skat. plašāk: Urtāns, 2007, 49-59).

Viena no māņu stāstu likumsakarībām ir tā, ka māņi rādās ne vienmēr un ne visur, bet tikai tādās vietās, kur jau iepriekš ir darbojies cilvēks. Varētu pat teikt tā: kur iepriekš cilvēka klātbūtne ir bijusi jūtama un intensīvāka, tur arī nākamo laiku cilvēkiem rādās māņi. Ja šī ir likumsakarība, tad kāpēc lai tā nav darbojusies arī agrākos laikos? Daudz dzirdēts par māņiem vecās pilīs. Daži no šiem māņu stāstu figurantiem pat ieguvuši savu atpazīstamu vārdu, piemēram, Dundagas zaļā jumprava vai Ēdoles rūķīši. Māņi rādās kapsētās un pie tām, pie tam vairāk pie vecām, pamestām kapsētām, mazāk pie jaunām un izmantojamām kapsētām. Māņi ir reti pie daudz agrāku laiku jeb archaioloģiskajiem senkapiem. Satiksme ar māņiem un neizskaidrojamām parādībām cilvēkam izsauc bailes, nepatiku, aizdomas un pat šausmas, bet līdzīgas sajūtas izsauc arī saskarsme ar kaut ko neparastu un neizskaidrojamu.

Māņi, lai arī ne tik daudz kā vecās pilīs, rādās arī pilskalnos. Latvijas pilskalnu māņu stāsti nekad nav kopoti, analizēti vai vienkopus publicēti, lai gan plašākā nozīmē arī pilskalnu teikas, kas jau ir daļēji sakopotas (Kalnā bija, 2008), satur māņu stāstus vai vismaz māņu stāstu elementus. Pilskalnu māņu stāsti parasti savu pirmsākumu rod kāda personīgajā pieredzē; pilskalnu teikas parasti jau ir distancētas no personīgās pieredzes. Parādības pilskalnos jau sen kā ir minētas arī rakstos. Piemēram, par Rurānu Baterijas kalnu rakstīts: Reiz zēns gājis raudzīt zirgus, kas kalna pakājē ganījušies, un ieraudzījis, ka ķēvei pieklīdis svešs kumeļš. Tas steidzies uz māju, lai paziņotu par notikušo. Atnākuši mājinieki, bet no kumeļa vairs ne vēsts. Tā esot nauda bijusi, kas kumeļa izskatā staigājusi apkārt. Citreiz viens vecis ganot zirgus un redzot – no Movelišķu mājām ļaudis iznākot un sākot rudzus pļaut. Bet rudzi vēl nemaz nebijuši lāgā pļaujami. Gājis tuvāk raudzīt – uzreiz visi pļāvēji pazuduši (Brastiņš, 1928, 80).
Un te mans personīgais pienesums pilskalnu māņu stāstiem un parādībām, kas saistās ar Dzirkaļu pilskalnu. Tajā kopš 1996.gada beigām uzturos dažādos gada un dienas laikos un varētu teikt, ka ar pilskalnu un tā apkārtni esmu pat saaudzis, pilskalnu jūtu un sajūtu. Iespējams, ka tāpēc, bet varbūt arī tāpēc, ka pilskalnā esmu bieži, pieredzē ir vairāki redzējumi vai sajūtas, kuŗas varētu pieskaitīt pilskalna māņu stāstiem vai parādībām. Šiem pieredzējumiem var atrast arī citus skaidrojumus, kuŗus neizslēdzu, pat vairāk; tādā veidā parasti arī esmu mēģinājis savus pieredzējumus skaidrot. Pilskalna dienasgrāmata, kuŗā pierakstu savus redzējumus, ieraksti tiek parasti izdarīti tanī pat vai nākošajās dienās, kas ļauj būt tuvāk klāt attiecīgajām izjūtām. Tikai vēlāk šie redzējumi apauguši ar kādu plašāku domu vai parādības skaidrojumu.
Dzirkaļu pilskalnā parādības vai māņi ir redzēti arī agrāk un to vērotāji vairākās paaudzēs ir bijuši pilskalnam tuvējo Pilskalnu māju, agrāk Miglāna mazmāju ļaudis, kas, saprotams, pie pilskalna un pilskalnā ir uzturējušies samērā bieži. Šķiet arī, ka šie māņu stāsti, lai arī ir bijuši pazīstami, tomēr nav uzskatīti par tādiem, kas būtu kaut kā īpaši kā folklora jāpieraksta. Pirmo Dzirkaļu māņu stāstu dzirdēju jau 1975.gada 28. augustā no toreizējās Pilskalnu māju saimnieces Minnas Miglānes (dzimusi 1909.gadā). Viņa zināja stāstīt, ka reiz pie pilskalna avota sagriezies tāds kā viesulis un vispār – šī vieta esot tāda, kas saistīta ar parādībām. Diemžēl toreiz šo stāstījumu nepierakstīju un tagad atstāstu tikai pēc atmiņas. Tomēr mans tēvs mūsu kopējo Dzirkaļu pilskalna apmeklējumu, šīs tikšanās precīzu datumu un saimnieces vārdu ar zīmuli ir atzīmējis uz E. Brastiņa pilskalnu grāmatas platās malas pie Dzirkaļu pilskalna apraksta. 1997.gada 18. janvārī Pilskalnu saimniece Astrīda Straume zināja teikt, ka viņas vecmamma, kuŗai uzvārds bijis Migliņa, teikusi, lai neejot uz Naudas avotu pusdienlaikā, jo tur biedējot. 2003. gada pierakstā Astrīda Straume atstāstīja savas vecmammas piedzīvojumu Ziemassvētku vakarā: Vakarā atnāk sivēns uz mājām, maza cūciņa, viņa [vecāmāte] sauc to sivēniņu, bet viņš nenāk, skrien uz to pilskalna pusi un viņa pakaļ. Pēc tam nobijusies vecmamma saka: “Fui, kā es nobijos, laikam mani nelabais veda prom uz mežu.” Pārmet krustu un nāk atpakaļ. Viņa saka: “Es pagriezos, pagaidīju un tā sivēna vairs nebija.” Vai tā bija patiesība vai nē, bet vecmamma pate to stāstīja, kā viņa esot muļķota Ziemassvētku vakarā.

(Tc.: Astrīda Straume Pilskalnos. Pier.: Zane Jauja un Baiba Stalidzāne 2003. gada jūlijā.)

Pēc tam, kad pēc meža meliorācijas Naudas avots apmēram 1960-tos gados pārtrauca būt avots, vecmamma atradusi jaunu vietu ūdens ņemšanai kādā gravā uz austrumiem no pilskalna. Tur gravas dibenā ieraka betona grodu. Mani pieredzējumi saistās jau ar šo jauno avotu. Zemes raksturs liecina, ka līdz pašai gravas mutei sniedzas pilskalna apmetnes kultūrslānis; citiem vārdiem sakot, šai gravai bija sava vieta pilskalna seno iedzīvotāju ikdienas dzīvē.
Kā liecina 1997.gada 20.decembŗa ieraksts dienasgrāmatā, laiks todien bijis auksts un sniegains, tuvojās Ziemassvētki. Retināju eglīšu jaunaudzi, laikam biju nokarsis, jo aizgāju padzerties līdz avotam; tiešām, kāds skatās mugurā.
Stāsts par to, ka kāds pie avota skatās mugurā, tika izstāstīts maniem studentiem, kas talkoja pilskalnā. Viņu vidū avots, uz kuru nereti gāja pēc ūdens, tika saukts par vietu, kur skatās mugurā. Arī vēlāk citās reizēs pie avota ir bijušas līdzīgas sajūtas. Tagad atceroties un pārdomājot nāk prātā, ka šīs sajūtas kā tādas nebija nepatīkamas, jo tas, kas skatījās mugurā nebija ar ļauniem nodomiem, drīzāk tas bija ieinteresēts, gribēja redzēt, ko es daru un varbūt nemaz arī tam nebija vēlēšanās sevi atklāt vai parādīt. Vēlāk pats sev un arī citiem, kuriem to stāstīju, jautāju, kāpēc neesmu atgriezies un atskatījies. Nezinu, varbūt tā bija instinktīvā sapratne, ka uz kādu cieši paskatīties vai ieskatīties acīs nozīmē provocēt to uzbrukumam. Nedomāju, ka tas gribēja uzbrukt, tas vienkārši skatījās un, to darot, varbūt arī vērtēja. Var jau arī būt, ka tas, kas skatījās mugurā, bija meža zvērs, kuŗam nebija nekādas vēlmes sevi parādīt.
Mežā pie pilskalna un pilskalnā strādājot nereti ir sajūta, ka kāds ir tuvumā, skatās uz tevi. Tīri intensīvi metot skatu šajā virzienā nevienu neredzu. Objektīvi vērtējot, šādas sajūtas ir vairāk vasarā, kad saules gaismā ņirb koku lapas un zari. Pēc tam, kad uzstādīju informācijas dēli, strādājot tā tuvumā nejaušs skats vienmēr aizskrēja uz šo vietu. Tas laikam tāpēc, ka dēlis ir svešķermenis mežā, tam no meža viedokļa ir dīvaini regulāra forma un varbūt tieši tāpēc tas pat nevilšus piesaista nejaušu skatu. 2009.g. 1. novembŗa ieraksts dienasgrāmatā: Ir silts, mikls, apmācies. [...] Pēcpusdienā sāka spīdēt saulīte, tad uzreiz – blīvi līt, tad atkal saule. Biju drusku lejā [pilskalna – J.U.] nogāzē, skatījos uz augšu, un starp lazdu zariem pret debesi kaut kas vibrēja. Zari nekustējās, bet kustējās gaiss ap tiem.

2009.g. 29. augusts. Gāju pa [pilskalna – J.U.] galveno grāvi, aiz muguras troksnis un pie lielā celma it kā kaut kas nokrita no augšas, bet tur lielu koku ar čiekuriem augšā nebija. Varbūt kāds zvērs? Troksnis bija konkrēts un zāle [kad uz turieni metu skatu – J.U.] arī tur vēl nokustējās it kā būtu nokritis akmens vai liels čiekurs.

Divas vai vairāk reizes pilskalnā jutu un dzirdēju it kā cilvēku balsis vai cilvēku radītus trokšņus, tomēr pašus cilvēkus tā arī neieraudzīju.
2009. gada 1. aprīlis. Strādāju kalnā uz austrumiem no pilskalna, kad izdzirdu noteiktu cilvēka šķavu kaut kur pilskalnā pie ieejas vietas. Apstājos un gaidīju, kad parādīsies pats cilvēks, jo ar savu cirvja un zāģa troksni noteikti biju dzirdams. Nekas tomēr nenotika, šķavātāju neredzēju. Vēl pēc brītiņa dzirdēju jau tālāk pilskalnā tādu kā noteikti cilvēcisku nošņaukāšanos, bet pašu cilvēku vai tā kustības pazīmes tā arī neieraudzīju. Šis cilvēks neslēpās, ar saviem trokšņiem apzīmēja savu klātbūtni, bet nebija redzams.
Dīvaini bija tas, ka šo šķavotāju, ja viņš būtu gājis pa parasto pilskalna uzejas vietu, man vajadzēja ieraudzīt. Protams, nevar izslēgt, ka šķavotājs uzkāpa pilskalnā pa stāvo nogāzi, jo kaut kādu iemeslu dēļ viņš varbūt negribēja, lai es viņu ieraudzītu.
Otrais gadījums, kas varbūt arī iniciēja šo raksta gabalu uzrakstīt, tika pieredzēts pavisam nesen 2010. gada 3. oktobrī. Par to arī ir ieraksts dienasgrāmatā, bet tā kā notikums ir nesens un vēl dzīvā atmiņā, tad mēģināšu to atstāstīt plašākā veidā.
Pa diviem lāgiem studentu un Sūnu skolas skolēnu būvētais slietenis uz nogāzes pret pilskalnu augšmalā pirms gadiem 2 – 3 atkal bija sagāzies, sakritušās slieteņa kārtiņas bija jau daļēji sapuvušas, tāpēc visu vasaru pa laikam no slieteņa vietas kārtiņas vilku kalnā, krāvu džipa piekabē un vedu mājās. Kārtiņām zemē guļot, tās bija piemirkušas smagas un grūti izvelkamas. Tā diena bija tāda viegli apmākusies, bija ļoti kluss un labi varēja dzirdēt, kā mežā nokrīt atsevišķas koku lapas. Kārtējo reizi nonācis lejā pie slieteņa paliekām, atvilku elpu un pēkšņi no apakšas, no pilskalna, ko caur krūmiem un kokiem no šejienes nevar saredzēt, atskanēja nepārprotamu sitienu virkne – kādi 5 – 7 sitieni, bet tie nebija cirvja cirtieni, drīzāk izklausījās tā, it kā ar vienu koku sistu pa otru koku vai dzītu koka tapu. Sajūta bija tāda, ka sitienu troksnis nāk no vietas, kur pilskalna pakājē ir informācijas dēlis. Turpināju klausīties un pēc brīža atskanēja vēl līdzīga sitienu virkne. Pēc tam vairs nekas nenotika. Uzvilku augšā kārtējo kārtiņu klēpi, nonācu lejā un atkal klausījos. Atkal atskanēja līdzīga sitienu sērija, bet šoreiz to pavadīja arī balsis. Varēja izšķirt, ka viena ir sievietes, bet otra vīrieša balss. Ko viņi runāja, saprast nevarēja. Varētu likties, ka viens jautā un otrs atbild, bet kuŗš jautā un kuŗš atbild, vairs neatminos. Turpināju klausīties, bet atkal vairs nekas nenotika. Uzvilku augšā atkal kārtiņu klēpi, varbūt pat divus un atkal atskanēja jau pazīstamais sitienu troksnis, bet šoreiz jau no pavisam citas proti no neapdzīvoto Pilskalnu māju puses. Skanēja arī kādas balsis. Nodomāju, ka atbraukuši Pilskalnu māju ļaudis un kaut ko dara pie mājām; varbūt logus aizsit. Bet arī šie trokšņi apklusa. Lejā nenogāju un pie mājām arī nepiegāju, lai tiešām redzētu, ka tur kāds būtu bijis. Jā, kad otro reizi dzirdēju sitienu sēriju, pār muguru pārskrēja tādas kā skudriņas, kā karstuma vai aukstuma vilnis, jo biju ja arī ne nobijies, tad tomēr traucēts sava prāta vienmērīgajā gaitā.
Tieši pēc nedēļas nākmajā svētdienā ar džīpu izbraucu cauri Pilskalnu māju gaŗu zāli aizaugušajam pagalmam, izstaigāju informācijas dēļa apkaimi un nekur nekādas nesenāka laika cilvēku darbības pēdas neieraudzīju.
Var jau būt, ka kādos īpašos laika apstākļos tāla skaņa met kūleni un pie pilskalna labi dzirdami tālumā skanoši trokšņi. Ka tas tā var būt, liecina dienasgrāmatas 2009. gada 11. oktobŗa ieraksts: Laiks rudenīgs, caurspīdīgs, saulīte, dzeltenas lapas, arī skaņa tāda tāla. Vienu brīdi likās, ka pa purvu [lejā aiz pilskalna – J.U.] brauc mašīna vai traktors, bet īstenībā tā brauca pa Rēzeknes šoseju. Laikam ar šo pašu efektu bija saistītas izjūta, kad piepeši sāku dzirdēt netāli runājošu cilvēku balsis, lai gan neviena tuvumā nebija. Abi pēdējie gadījumi ir notikuši apmēram tajos pašos datumos un arī laika apstākļi ir bijuši līdzīgi; varbūt te arī skaidrojums?
Uz cilvēku klātbūtni pilskalnā varbūt var paraudzīties arī no drusku cita skatu punkta. Par to pašu 2009. gada 1. aprīli, kad pāri pilskalna plakumam pārgāja neieraudzītais šķavotājs, dienasgrāmatā ir vēl šāds ieraksts: drusku vēlāk [pēc šķavotāja – J.U.], kad biju pilskalnā, izdzirdēju cilvēku balsis un ieraudzīju pie pilskalna zīmes kādu ģimeni -  4 – 5 cilvēkus ar bērniem, kas diezgan nepārprotami  bija atbraukuši svētdienas dienā tieši uz pilskalnu. Nogāju lejā uz purvu ziemeļos no pilskalna; pa to laiku ģimene bija uzkāpusi pilskalna plakumā un stāvēja pilskalna ziemeļu malā. Īpaši nedevos redzams un dzirdams. Vēlāk redzēju, ka viņu mašīna bija nobraukusi lejā pilskalna austrumu pakājē un līdzās manai mašīnai bija apgriezusies.
Šajā reizē biju nogājis tālāk pilskalna ziemeļu pakājē, lai pavasaŗa apstākļos apskatītu apmetnes kultūrslāni. Šajā brīdī nākt ārā no meža un doties pazīstamam atbraukušajiem ļaudīm kaut kā negribējās; vēroju viņus caur koku un zaru starpām. Tomēr, ja viņi būtu mani nejauši ieraudzījuši, arī viņiem varētu rasties pamatots jautājums, vai tas tēls pilskalna pakājē ir reāls cilvēks. Vienīgi mašīnas klātbūtne šai situācijai piedeva noteiktu realitāti.
 

Vēres.

Brastiņš, 1928. E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valde, 1928.
Kalnā bija, 2008. Kalnā bija stalta pils. Latvijas pilskalni un to teikas. Sastādītāji J. Urtāns, I. Pīgozne, R. Treija, I. Vītola. Tapals, 2008.
Ko dzied un stāsta Kūkās, 2004. Ko dzied un stāsta Kūkās. Sastādīja J. Urtāns. – Apgāds Mantojums, 2004.
Rukšāne, 2007. Rukšāne G. Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos. Cēsis: Cēsu rajona apdome, 2007.
Šmits, XIV, 1936. Latviešu tautas pasakas un teikas: XIV sēj.  P.Šmita sakārtotas. Rīga: Valters un Rapa, 1936.
Urtāns, 2007. J. Urtāns. Daugavas kultūrvēsturiskie akmeņi. Nordik, 2007.

  Marģers Grīns 121. LABIETIS

LŪGŠANA. (11. turpinājums)

 
Jaunas meitas, domādamas par nākotni savās iecerēs iztēlo, kādu dzīvi viņas vēlētos un lūdz Dievu, lai tas piepildītos.
 

Dod, Dieviņ, ka es būtu bandenieka līgaviņa!
Es mācētu stalti braukt bandenieka kumeliņu:
Pati sēdu kamanās, grožus vien kustināju.            LTDz 29673. (290)

 

Dod, Dieviņi, man zirdziņu, es negribu lepni jāt:
Birzē mani pieši auga, liepienāi iemauktiņi.             LTDz 29674. (156)        

3. Vistālēm es pazinu bandenieka kumeliņu:
Bērs zirdziņš, lauku pieri, tek galviņu grozīdams,
Dod, Dieviņ, ka es būtu bandenieka līgaviņa!
Es mācētu stalti braukt bandenieka kumeliņu,
Pat’ sēdētu kamanās, grožus vien kustinātu.     LTDz 29686. (290)

 

Citi puiši lielījās staltas ņemt līgaviņas.
Dod, Dieviņ, man nopirkt jele staltu kumeliņu!        LTDz 30045. (111)

 

Dod, Dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē;
Dod, Dieviņ, labu dzīvi jel mūžiņa galiņā!    LTDz 27272. (75;335)        

1. Saule gāja vakarā, zelta zarus  zarodama.
Dod, Dieviņ, tā zarot jali mūža vakaram!  LTDz 27272. (191)
Dievu lūdz līgava, lai tas krustī tautu sētu, viņai tur iejājot.
 

Kristī, Dievs, tautu zemi, tautu zeme nekristīta;
Kristī manu augumiņu svētas Māras baznīcā.      LTDz 45105. (241)

Vedībās lūdz Dievu, lai līgavas pūrā būtu pietiekami daudz velšu, bet Dieva palīdzību gribēja arī, kad apdziedāja panāksniekus.
 

Gausini, Dieviņ, māsiņas pūru:
Daudz tādu plataču gaidītāju.              LTDz 25188.  (191; 198; 226)        

1. Dod, Dieviņ, vedeklai bez ļipiņas aveniņu!
Man uzsedza vilnainīti bez jostiņas, prievietiņu.LTDz 25270.(73)
2. Pašam pūra vedējam bez ieloku raibi cimdi.
Dieviņ, dod vedeklai bez ļipiņas aveniņ’!    
LTDz. 25270.(319)
Vedībās apdziedāšanās ir iecienīta paraža, kad vedēji un panāksnieki apdzied viens otru.
 

Ūja vells, ūja vells, tēvs meitai panākstos!
Lūdzat Dievu, metat krustu, lai nenāk māmuliņa!    LTDz 19149. (207)

 

Vedējiņi sasēduši kā pekiņas birzmalē.
Dod, Dieviņ, lietu, vēju, lai sāk pekas cilāties.     LTDz 16326. (219)       

 

Panāksnieki sasēduši kā beciņas birzmalē;
Dod, Dieviņ, lielu vēju, lai sāk bekas cilāties.     LTDz 59403. (605)

1. Panāksnieki sasēduši kā beciņas ceļmalā;
Dod, Dieviņ, stipru vēju, lai sāk bekas līgoties. LTDz 59403. (436)
 

Panuoksnīki sasāduši kai beceņas bērzmalē;
Dūd, Dīveņi, syltu sauli, byus myusom bareibeņa. LTDz 57615. (358)

 

Dod, Dieviņi, siltu sauli, lai atkusa naudas bedre!
Panāksnieki, nabadziņi, stiklus bēra kabatā;
Lai žvadzētu tiem stikliņi, lai domātu: tā naudiņa.    LTDz 48132. (193)

Vedībās apdziedāšanās iet pilnā gaitā.  Tad netaupa nevienu.
 

Ozols auga ar liepiņu, eža vien vidiņā.
Dod, Dieviņ, labus gadus, ozols liepu bildināja.    LTDz 12195. (91)

 

Māršu vedu pogolma, luocs par ceļu puorteceja;
Dūd, Dīveņi, māršiņai ko luocīšam pakaļiņu.       LTDz 45124.(605)           

Ciema meitas sasēdušas tā kā bekas sētmalā;
Dod, Dieviņi, stipru vēju, lai tās bekas kustinā.                   LTDz 59404.(291)

 

Gudenieku slinki puiši jumte kāpa Dievu lūgt;
Vai lūdzat, nelūdzat, basenieci nedabos.    LTDz 59484. (16)                    

Snaudin snauda, kritin krita tās vedeklas bālēliņš;
Nedod, Dievs, negribēju tādu mūžu tautiņās.       LTDz 59571. (532)           

 

Snaudin snaudina šūvokora vakaraiņa;
Nadūd Dīvs, nalīc Laime taidai byut vadaklai.          LTDz 59572. (4660)          

Tas puisītis nevesels, sevī vien lūkojās.
Dod vērdiņu nabagam, lai par tevi Dievu lūdz.    LTDZ 59663. (132)                 

  1. Tas Jānītis nevesels, sevī vien lūkojās.
Dod petaku nabagiem, laid par sevi Dievu lūgt.
Liec par sevi Dievu lūgt Madaliņas baznīcā .    LTDz 59663. (248)
  2. Saki tiešām, Anniņa, vai tu esi nevesela?
Doš’ vērdiņu nabagam Madalienas baznīcā,
Likš’ par tevi Dievu lūgt.                                      LTDz 59663. (291)
  1. Vecam puisim gultu taisu uz vecām ecešām.
Es piegulu pie vecā kā pie ledus gabaliņa.
Lūdzu Dievu gulēdama, kaut gailītis drīz dziedātu,
Kaut gailītis drīz dziedātu, sauktu māte uguns kurt (nest).         LTDz 15705.

Nedod, Dieviņ, tādas salnas, kāda bija pavasari:
Šās vasaras brūganiem galvas puse nosaluse.      LTDz 59284. (239)        

 

3. Lyudz tu Dīva, tu Bruneit, lai nu snuta ratavoj!
Pēc puišiem staiguodama, īsasprīsis suitmolī.
Muns sātmaļs briku braku, tev snuoteni kņikšu kņakšu!      LTDz 59385. (489)

Nadūd Dīvs taidas solnas, kaida solna šūrudiņ:
Šuo rudiņa bryugonim pus galviņas nūsoluse.     LTDz 57527. (326)

  1. Nadūd, Dīveņ,  taidys solnas, kaida solna šūvosor:
Svuteņam i vacuokam solna motus nūkūduse.    LTDz 57257. (247)

Precenieka līgaviņa kuņu brauca baznīcā;
Kamēr pate Dievu lūdz, kuņa paugas noēduse.     LTDz 21019. (264; 279; 290; 302)

  1. Vai manu dieniņu, nesmuka mārša!
Nedod, Dieviņ, pēc māršas bērnus,
Dod, Dieviņ, pēc manis, pēc bāliņiem!    LTDz 21167. (224)

Nadūd, Dīvs, taidu ļaužu, kaidi ļaudis Grēverūs:
Lelom acim, plotom pīrem, garu stīptu daguniņ.     LTDz 57530. (414)

Apdzied arī līgavu un jaunā pāŗa mātes.
 

Dod, Dieviņ, jaunas kājas pie tās vecas muguriņas,
Lai varēju adienēt savu slinku jaunaviņ(u).            LTDz 46794.  (23)

 

Dēlu māte, nabadzīte, brauc ar buku baznīcā.
Kamēr pate Dievu lūdza, vilks ar buku (aunu) siliņā.       LTDz 23473.  (3)

 

Dēlu māte, nabadzīte, brauc ar kuņu baznīcā.
Kamēr pati Dievu lūdza, kuņa rīkus saēduse.                 LTDz 23474. (188)

 

Sīvasmuote mani baroj ar tu zača zaļu gaļu.
Dud, Dīveņ, sīvasmuotei kai začam nūlakstīt.     LTDz 54522. (605)

 

Nedod, Dievs, to redzēt, ko redzēju sapinā:
Es redzēju vīramāti vītolā kūkojam.                      LTDz 49199.  (38)

Dainas dzied arī par dzērājiem vīriem, sievām un krodziniekiem, kas lūdz Dievu.
 

Dzērājs vīrs Dievu lūdza, vairāk Dievu kaitināja;
Lūdz ardams, ecēdams, tad Dieviņš palīdzēs!        LTDz 19910.(75; 401)

 

Dod, Dieviņ, lem, Laimīte, man dzērāju tēva dēlu,
Lai varēju līdzi braukt pa visiem krodziņiem.     LTDz 56391.  (508)

 

Isal’eņa mal’ējeņa loba Dīva nūlyugus’e:
Leist pa lūgu dzāruojīm, naattikt durav’eņu!      LTDz 19632.  (422)

 

Iesaliņa malējiņa pasagula padzirnē;
Dievs dod alus dzērājam gulēt galda pagaldē!      LTDz 19633.  (88)

  1. Iesaliņa malējiņas padzirnē pakritušas;
Dod, Dieviņ, tā pakrist alutiņa dzērājiem!        LTDz 19633. (76)
 

Iesaliņa malējiņa pasagula padzirnē;
Dievs dod alus dzērājiem mek(l)ēt durvju dibinā.  LTDz 9634.(111)

 

I galdiņš Dievu lūdza, ka būt’ labi dzērājiņi:
Ka būt’ labi dzērājiņi, ta būt’ mani nolējuši.         LTDz 9661.(325’)

 

Palīdz’, Dievs, kam palīdzi, palīdz’ alus brūveŗam:
Brūveŗam nobrūvēt, alu tam notecēt.                     LTDz 9768. (111)

 

Palīdz’ Dievs, kam palīdz’, palīdz’ alus brūveŗam:
Zeijai rikšu tecināt, kubulam putas celt.                  LTDz 19769.(41)

  1.Palīdz’, Dievs, kam palīdz’, palīdz alus brūveŗam:
Kubulam augsti rūgt, žeirim lēni notecēt.          LTDz 19769.(93)
 

Tā sacīja apenītis, gaŗu mietu tecēdams:
Dievs dod alus dzērājam meklēt duru dibenā.        LTDz 19833.(22;379)

 

Vajag Dīva nūsalyugt īsaliņa malējam,
Ka buobom ruopu nūruopuot, puišim ap mītu kersteitīs.        LTDz 56092. (278)

  1. Īsaliņa malējiņa loba Dīva izlyuguse:
Meitom ēst, meitom dzert, puišim ruopu voluotīs       .LTDz 56092. (358)
 

Dievs do’ alus brūveŗam meklēt duru dibenā,
Kam nedeva misas dzert, visas dūkstes izbradātu.        LTDz 56143. (90)

 

Lobs bej myusu saiminīks, lobu olu padarēja;
Dūd, Dīveņ(i), cytu godu vēļ lobôku padareit.        Ltdz 4107. L 1925,2326.

Dainas dzied arī par saimniekiem un saimniecēm, kas labi apietas ar saviem darbiniekiem, bet arī viņus netaupa apdziedāšanās reizēs.
 

Saimeniece Dievu lūdza, es pielūdzu saimenieci;
Saimeniece man ienesa putojošu alutiņu.            LTDz 31122.  (401)

 

1. Saiminieks Dievu lūdza, es pielūdzu  saiminieku;
Saiminieks man pacēla miglaino biķerīti.        LTDz 31122.  (76)

 

Dod, Dieviņi, kad vēl rastu, cita tāda saimnieciņa:
Dod man ēst, dod man dzert, pie darbiņa nesūtīja.       LTDz 52273. (73)

 

Es savam saimniekam labu vien novēlēju:
Dievs dod viņam cūkas cirpti, aventiņus svilināt;
Dievs dod viņam zelta kaudzi ar kājiņu rušināt.         LTDz 52277. (227)

 

Skaists skaists saimnīks, skaistu alu padarīja;
Dod, Dieviņ, citu gadu vēl skaistāku padarīt.      LTDz 56284. (489)

 

Saimineica Dīvu lyudze, cinī kuojas pakuoruse:
Atlaid, Dīvs, munus grākus, vaira saimes nakriudēšu!        LTDz 31121. (434)

 

Lepna lepna saimeniece kuņu brauca bznīcā;
Kamēr pate Dievu lūdz, kuņa širas saēdusi.         LTDz 54466. (103)

Jāņos Dieva lūgšana un piesaukšana ir parasta parādība.  Dievu aicina veicināt lablājību kūtī, laukā, visā apkārtnē.
 

Audzin’, Dievs, brālītim labus miežus, labus rudzus!
Lepnajiem, skopajiem ar lopiem izganīšu.           LTDz 32531. (200)

 

Dieviņš sēja sudrabiņu visu gaŗu Jāņu nakti.
Sēj, Dieviņ, manu tiesu jele vienu birzumiņu!      LTDz 32536.  (22)

 

Jen, Dīveņ, s’ermu zirgu, apjuoj munu teirumeņ!
Cik sēl’eiš, cik pēdeņ’, tik gubeņ’ teirumā.          LTDz 32558. (415)

 

Tev, Dieviņ, labs zirdziņš, apjāj manu rudzu lauku;
Tev, Laimiņ, plata sagša, apsedz manu govju dārzu!       LTDz 32561. (391; 394; 400)

 

Es atnesu Jāņu mātei raibas puķes pieplūkuse,
Audzē, Dievs, Jāņu mātei raibas govis stallītie.        LTDz 53375.  (373)

 

2. Es uzliku tētiņam ozoliņa vainadziņu.
Iecel, Dievs, tētiņam jaunas bites dārziņā       LTDz 32697. (22)

 

Es uzliku māmiņai zaļu ziedu vainadziņu.
Ieved, Dievs, māmiņai jaunas govis dārziņā!        LTDz 32699.(324)

 

Paldies saku, Jāņa māte, tu man  devi baltu sieru.
Dod, Dieviņ, tev telītes baltajām galviņām!          LTDz 53775.(476)

 

Dod , Dievin, tam tēvam nezināmu veselibu,
Kas man deva šodieniņu tikai līksmi padzivot.   LTDz 32832.  (324)

 

Jāņa bērni sasēduši tā kā bekas birzmalē.
Dod, Dieviņ, lielu vēju, lai tās pekas cilājās!   LTDz  33145.  (250)

 

Es atradu Jāņu nakti baltu diega kamoliņu;
Dod, Dieviņ, šoruden atrast miežu arājiņu.   LTDz 54160.  (223)

 

Nedod, Dievs, Jāņu nakti ar puišiem satikties:
Zāles manas izkaisīja, mani pašu salauzīja.       LTDz. 33124.(401; 407)

   
(Turpinājums sekos)

Marģers Grīns.
DIEVS UN DVĒSELE.   121. LABIETIS

(3. turpinājums)

Ievērojot lielo skaitu dainu un dainu melodiju, mēdz teikt, ka latvieši ir dziedātāju tauta.  Dziesmu dziedot, dziedātājs var izteikt savu prieku vai bēdas, apmierinājumu vai trūkumus, dziesmā parādās dainotāja jūtas, ko atspoguļo viņa dvēsele.  Tāpēc arī mēdz runāt par vieglu, jūtīgu vai dvēselisku dziedāšanu, vai pretējā gadījumā, vienmuļu, neskanīgu bez dvēseles skandēšanu.  Tad dziesmā nav dzirdama vai sajūtama dziedātāja garīgā noskaņa, tur neatspoguļojas dziedātāja dvēseles jūtas.

Kas tu tāda dziedātāja, tev nav lāga dvēselīte:
Alkšņa koka tā taisīta, suņa dota dvēselīte.                       LD 866. (241f) 

1. Kas tā liela dziedātāja?  Tev nav laba dvēselīte;
Tev dvēsele noslīkuse dziļas jūras dibenā.                                      (281d)
 

Ko tu dziedi, bezdvēsele, tev nav lāga dvēselīte,
Tev nav tāda dvēselīte kā manam sivēnam.                         (224b)

Ko tu dziedi, bezdvēsele, tev jau lāgi neskanēja;
Ļauj man vaļu, lai es dziedu ar savām māsiņām.            LD 869. (28d)

 

. Ko tu dziedi, bezdvēsele, tev jau labi nevedās;
Laid man vaļu, es dziedāšu, man labāki vedīsies.               (28d)

Ko, bitīte, tu dziedāji, tev bij maza dvēselīte!
Lai dziedāja dundurītis, tas mācēja trīcināt.                  LTDz. 30342. (185)

Ko tu dziedi, bezdvēsele, tev jau lāga nevedās;
Es dziedāšu, man vedās, man ir dziesmu dvēselīte.      LD 870. (24a)

  1. Ko tu dziedi, bezdvēsele, tev nav savas dvēselītes;
Es dziedāju, man skanēja, man ir sava dvēselīte.              (18)

Ko tu dziedi, bezdvēsele, tev nebija dvēselītes;
Ellē tava dvēselīte diedziņā karājās.                               LD 871. (28d; 401)

Paldies saku māmiņai par to vieglu dvēselīti:
Nesēdējse uz akmeņa grūtajās dieniņās.                     LD 1059. (158)

  1. Līksmo mana dvēselīte, ne ilgam tavs mūžiņš;
Tik ilgam tavs mūžiņš, kā vasaras launadziņš.
      LD 84. (42)
Mūsu senči uzskata miršanu par dabīgu Dieva liktu norisi.  Tad dvēsele aiziet pie Dieva, bet palicējiem pienākums dzīvi turpināt tālāk.  Dainās dvēsele ir pati dzīvība.

Ko, tautieti, tu raudāji manā gultas maliņā?
Dievs ņems manu dvēselīti, tev būs cita mātes meita.          LD 1124. (377)

  1. Ko, tautieti, tu raudāji manā gultas maliņā?
Dievs ņems manu dvēselīti, ņem tu citu mātes meitu.      (59d)
  2. Gauži raud tautu dēls manā kāju galiņā.
Dievs jems manu dvēselīti, jem tu citu līgaviņu.           (324a)

Nācu, nācu vīriņ, sieviņ’ tevi aicina;
Sieviņ’ savu dvēselīti tin baltāi nēzdogā.                    LD 1128.   (3d)

  1. Nāc vīriņ, nāc vīriņ, sieviņ’ tevi aicinaja:
Sieviņ’ savu dvēselīti nēzdogā vēcināja.                        (207’)
Latviešu godu paražas rāda,  ka krustabas notiek Māras baznīcā, kas ir svētvieta brīvā dabā.  Dainu dzejā redzams, ka krustamais bērniņš, pāde, tur mīļi nosaukts par dvēselīti.

Ai, lūdzama Vēja māte, valdi savas kalponītes,
Man jānes baznīcā maza, maza dvēselīte.                     LD1350. (149c)

Sniedziņš sniga, putenēja, es ar pādi baznīcā.
Ļaudīm greznu drānu žēl, man žēl pādes dvēselītes.           LD  13 51. (182; nr. 318)

  1. Snieg sniedziņis, putenēja, es ar pādi baznīcāi,
Citam savu drānu žēl, man žēl mazas dvēselītes.            (181)
  2. Svētu rītu lietus lija, man jāiet baznīcā;
Citiem dārgu drānu žēl, man žēl manas dvēselītes.       (170b)

Teci rikšus, kumeliņu, auksts vējinis gauži pūš;
Apakš raibas villainītes maza, maza dvēselīte.         LD 1354. (181c)

  1. Kur, ļautiņi, jūs bijāt? – Mēs bijām baznīcā.
Vienu mazu dvēselīti pie krustiņa zvērejām.           LD 1366. (41c nr. 3 pag. 134)

Kur, ļautiņi, jūs bijāt, kur šodien staigājāt?
Bijām Māras baznīcā, pādim vārdu meklējām.         LD 1367. (212b) 

 

Ku’ bijāt jūs ļautiņi, ku’ celiņu staigājāt?
B
ijām Māras baznīcē dvēselīti pamielot.                       (189b)

Vissenākos laikos, kad kūmas izlēma, vai bērnu uzņemt dzimtā vai ne, nepieņemto bērnu nozūmēja.  Tad parasti bāleliņi – kaŗavīri paņēma mazo bērniņu – dvēselīti un izpildīja šo uzdevumu pie upes vai ezera.
Lai gan nav skaidros vārdos pateikts, bet nākamā daina ir tā laika piemērs, kad bērnus, ko dažādu iemeslu dēļ nevarēja uzņemt dzimtā, bāleliņi – kaŗavīri nozūmēja.

Kālabade svētu rītu pulkiem jāja bāleliņi?
Viena maza dvēselīte apakš baltas villainītes.          LD 1353. (167b)

  1. Neba lielas lietas dēļ pulciņš jāja bāleliņu:
Sīka maza dvēselīte baltajos nēzdaugos.     (298b nr. 4007; 299b nr. 1677)
  2. Neba kādas lustes dēļ šodien braucu baznīcā:
Maza, dārga dvēselīte baltajā nēzdogā.                         (249)
  3. Ne nu lielas lietas dēļ šodien pieci, seši gāja:
Viena maza  dvēselīte zem baltās villainītes.                (111d)
  4. Pulkiem gāj’ sveši ļaudis, ko tie ved, ko neved?
Viena maza dvēseliņ’ apakš balt’ villaniņ’.                 (207o)

Jauna meita kaunu bēga, saujā nesa dvēselīti.
Izmirkusi, nosalusi, brien rasiņu dziedādama.                  LD 62. (98; 106; 126; 134b; 137d)

Senos laikos dzemdības parasti notika pirtī.  Tur ieejot, jaunā māte nolika  uz akmens savu ziedu Dievam vai Mārai, lai bērniņam nākot pasaulē, viņas pašas dzīvība neizdzistu.

Pirtiņā ieiedama, zelta sviedu gredzeniņu:
Ņem’, Dieviņi, zelta ziedu, neņem manu dvēselīti.      LD 1096. (224e nr. 137)

Dvēsele atspoguļo cilvēka jūtas, kas parādās puišu un meitu savstarpējo attiecību kārtošanā.  Šeit  “dvēselīte” lietota uzrunā kā mīļš vārdiņš.

Sirsniņ’ mana, dvēselīte tautu dēla rociņā’
Kauli vien vazājās pa bāliņa pagalmiņu.         LD 10694. (91c; 111c)

  1. Sirsniņ’ mana dvēselīte pie tautieša tēva dēla
Te tie kauli vazājās pie tās vecas māmulītes.              (208b)
  1. Sidrabiņa man matiņi, zelta viju vainadziņu;
Tur guļ puiša dvēselīte manos matu galiņos .       LD 11503. (120c)

Meitas sēd rindiņā, puiši tup kaktiņā.
Kur tā meitu rinda sēd, tur puisīšu dvēselītes.         LD 12073. (111d)

Taču redzams, ka ir bijuši arī šķiršanās gadījumi, kad ģimenē nav saticības.

Šķiries,  mana dvēselīte, no nelietes mātes meitas!
Krustu metu, ļauns atstāja, no nelietes nevarēju.    LD 15815. (196b)

 
(Turpinājums sekos.)

ATCERES

Marģers Grīns

SKAŅRAŽA ARTŪRA SALAKA 120 GADU ATCERE.

121. LABIETIS
 
Šogad 20. aprīlī aprit 120 gadu kopš Artūra Salaka dzimšanas.  Šī diženā latviešu dziesmu tulka un latviskas mūzikas veicinātāja jubileju Latvijā atzīmēs ar koncertiem 2011. gada 23. aprīlī VEF Kultūras pilī un vēlāk arī Valmierā un Rīgas latviešu biedrībā.

Artūra Salaka devums latviešu mūzikas laukā ir neizmērojami liels.  Savā laikā izdevis koŗu dziesmu krājumu Manas dzimtenes dziesmas (2 daļas), vācis Latgales tautas melodijas, populārizējis kokles spēli, vadījis koŗus un sarakstījis 2 dziedāšanas mācības grāmatas.  62.  Labietī  ir viņa 1939. gadā rakstīts apcerējums “Latviskā gaume mūzikā”, kuŗu viņš nobeidz ar aicinājumu:  “Atjaunojot un izkopjot īstas latviskas tradicijas, būs neatliekama vajadzība atjaunot un izkopt arī īsti latvisku dziedāšanu.  Lai darām to!”

Artūra Salaka darbu turpina viņa dēls skaņradis Vilnis Salaks, dodams latviešu tautasdziesmu sabalsojumus, kokļu mūziku un daudzus instrumentāldarbus.  Ir sagaidāms arī, ka Vilnis Salaks vēlāk rudenī ar orķestri un kori atskaņos sava tēva operas “Pūt vējiņi” prologu un skaistākās ārijas.
Artūra Salaka izcilais latviskās mūzikas darbs nav pārtrūcis.  Tas turpinās šīs mūzikālās lielās ģimenes viņa dēla Vilņa Salaka, mazdēla pianista  Renē Salaka un mazmazbērnu dzīvē, uzturot un turpinot latviešu tautai tās raksturīgo dziesmu un mūzikas mantojumu.
Kopā ar Artūra Salaka 120 gadu atceri un viņa dziesmas “Pieminam kareivjus” pirmo publicējumu, šajā Labietī ievietojam arī agrāko Artūra Salaka 100 gadu atcerei veltītu Olģerta Grāvīša radio raidījumu.

Olģerts Grāvītis.

ARTŪRAM  SALAKAM  SIMTS.

121. LABIETIS
(Radio raidījums 1991. jūnijā.  Pie mikrofona O. Grāvītis.)
 
20. aprīlī latviešu mūzikālā sabiedrība pieminēja kādu pēckaŗa gados nepelnīti mazievērotu, savā laikā tomēr ļoti darbīgu mūziķi – simtgadnieku:  mūzikas skolotāju, koklētāju, folkloristu, kordiriģentu, komponistu Artūru Salaku.  Dienu vēlāk viņa mūzikālajam mantojumam bija veltīts neprentenciozas jubilejas koncerts, kas izskanēja mūsu Mūzikas Akadēmijas zālē.
(Bez pieteikuma sieviešu koŗa “Ausmas” ierakstā “Pļaviņā ganīdama” atskaņojums.)
Kas ir Artūrs Salaks – šīs un simtos skaitāmu citu latviešu tautas dziesmu apdaŗu, kā arī oriģināldziesmu autors?
Artūrs Salaks dzimis Malienas pusē – Liepnas pagasta Francipoles muižā.  Tur viņa tēvs – Mārkalnes zemnieks sekmīgi veicis muižas mežsarga pienākumus.  Artūra Salaka skolnieka gaitas saistītas ar Lāzberga-Mārkalnes pagastskolu un pēc tam Alūksnes draudzes skolu.  1913. gadā divdesmitdivgadīgais jauneklis absolvē Valmieras skolotāju semināru.  Sākas topošā mūziķa – diriģenta, toreiz arī vijolnieka, komponista mūža darba  vadošā līnija – paidagoga gaitas Valmierā un Rīgā, Pirmā pasaules kaŗa gados Tērbatā, Krievijas pilsētās, pēc tam Rīgas ceturtā ģimnazijā (kopā ar komponistu Jāni Reinholdu), vairākās citās Rīgas un Jūrmalas skolās, pēc Otra pasaules kaŗa Valmierā.
Skolotāja Artūra Salaka mūža sapnis ir mūzika.  Ģimenē agri atraisītā dziedāšanas un kokles spēles mīlestība, vijolspēles mācības, diriģenta intereses, līdz ar Latvijas Konservatorijas pirmajiem gadiem jauno censoni noved profesora Jāzepa Vītola kompozicijas klasē.  Tiesa, dažādu apstākļu dēļ, mūzikas augstskolas absolventa diplomu, tāpat arī loloto brīvmākslinieka gradu  Artūram Salakam iegūt neizdodas.  Taču ir gūti spēcīgi dzinuļi radošajā laukā:  folkloras vākšanā, izpētē, tautas melodiju apdaŗu žanrā gan korim, solo balsij, koklei, gan arī dažādu ansambļu, koŗu un kokļu spēles apvienojumam.
Jau divdemitajos-trīsdemitajos gados Artūrs Salaks kļūst pazīstams ar saviem skolnieku mūzikālajai apmācībai  veltītajiem tautas dziesmu apdaŗu krājumiem, metodiskajiem izdevumiem.  Vairāk nekā divi tūkstoši melodiju pieraksti ir bagātīgs avots Artūra Salaka vadīto koŗu “Fortissimo”, bet it īpaši “Dziesmotās senatnes” tautiskajam repertuāram.  Mākslinieks iesaistās arī Latvijas dievtuŗu kustībā, radot daudzas melodiski vienkāršas un dziļi latviskas dziesmas, par kuŗu eksistenci visus šos pēckaŗa gadu desmitus mums bija jāklusē, kaut arī trimdas dievtuŗu sabiedrībā skanēja šīs un citas Artūra Salaka kompozicijas, ir iznācis dievtuŗu sadraudzēm veltīts autorkrājums.
Nav pagaidām pilnībā novērtēts Artūra Salaka mūža beigu cēliena lieldarbs – viņa rakstītās operas “Pūt, vējiņi” partitūras manuskripts.  Gaužam nepilnīgs ir sabiedrības priekšstats par ražīgā mūziķa radošo mantojumu kopumā.  Simtgades piemiņas koncertā tomēr neliels ieskats Artūra Salaka spilgti tautiskajā dziesminieka būtībā pavērās.  Un šobrīd ar dažiem šī koncerta priekšnesumu paraugiem, amatieŗu mazkvalitatīvā ierakstā, Artūra Salaka piemiņai par godu, mēs gribam atļauties nedaudz aizkavēt mūsu klausītāju uzmanību.
Jau dzirdējām Tautas sieviešu koŗa “Ausma” priekšnesumu, diriģenta Jāņa Zirņa vadībā.  Klausīsimies šī koŗa sniegumā apdari “Kur tu augi, smuks puisīti?” (Seko tālāko dziesmu pieteikums.)  Pirms noslēdzam nelielo pārraidi komponista, paidagoga, koklētāja, diriģenta Artūra Salaka simtgades piemiņai, piezīmēšu, ka viņa savdabīgā personība šodien it kā turpinās dēla – komponista Vilņa Salaka, mazdēla – pianista Renē Salaka un tāpat daudzu citu mūzikālo bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu dzīvē.  Lai viņiem izdodas attaisnot visu, ko savā ilgajā mūžā centās sasniegt gādīgais vectētiņš, mūsu diatoniskās koŗdziesmas stila kopējs, nepelnīti piemirstais Artūrs Salaks.

Māra Grīna
SVEICAM ALENES JĀNI 90. GADMIJĀ. 121. LABIETIS
 
Alenes Jānis (Jānis Palieps) dzimis 1921. gada 30. aprīlī Cēsu apriņķa, Launkalnes pagasta “Aleņos”.   Savā mūžā strādājis par būvinženieri un piedalījies dažādos pasākumos gan Tunisijā, Kanadā un Amerikā.  Ievēlēts divreiz par Latvju dievtuŗu sadraudzes dižvadoni.  Pensijas gados nodevies antropoloģijas studijām, uzrakstot darbu par baltu un vedu valodām. Viņa dzīves un darbu apraksti lasāmi 71., 82., 93. un 102. Labiešos.  Tagad, sveikdami Alenes Jāni 90. mūža gadu slieksni pārkāpjot, ievietojam Labietī viņa lielākā profesionālā darba aprakstu un attēlus, t.i., “1980. gada Ziemas olimpiādes slēpjlēktuvju torņu projektēšanu un būvēšanu”.  Tie atrodas Ņujorkas pavalstī, Lake Placid Adirondack Park territorijā.  Pa gadiem droši vien dažs labs esam šo vietu apciemojuši, bet ne vienmēr rūpīgi izlasījuši plāksni, kur iegravēts Jāņa Paliepa vārds.  Savā laikā šie torņi novērtēti kā “Engineering Marvels” – “inženierzinātnes brīnumi”, ko varam uzskatīt par viņa inženieŗa darba “mūža pieminekli”.

Par savu darbu Jānis Palieps raksta“Engineering Marvels” – pārsteigums un lepnums.  Abi, 90m un 120m dzelzsbetona torņi tika uzlieti ar “Hud” slīdveidņu celšanas sistēmu.  120m tramplina torni uzlēja, bez pārtraukuma, 15 diennaktīs -  90m torni 9 diennaktīs. Abi, 120m un 90m nerūsošās dzelzs (Corton) tramplīnu skrejceļi tika būvēti – metināti kā viena, no dzelzs caurulēm veidota trijstūŗu telpas ferma.  Galvenos metināšanas darbus izdarīja Montreālā.  Pēc atsevišķu sekciju sametināšanas būvvietā, 120m tramplīna skrejceļu uzcēla un novietoja uz atbalstiem ar 3 krāniem, 90m tramplīna skrejceļu visā gaŗumā ar diviem krāniem.”

Labieša saime novēl Alenes Jānim veselību, darba prieku un vēl daudz baltu dieniņu.

Paliepu Jānis pie slēpotāju lēktuves plāksnes, uz kuŗas redzams arī viņa vārds:  “Engineer Janis R. Palieps.”

Paliepu Jānis pie slēpotāju lēktuves pēc 30 gadiem.
Slēpotāju lēktuves un apkārtnes kopskats.


Jānis Rainis
DUSI! 121. LABIETIS

Caur tevi jauna diena aust,
Dusi pats tagad, dusi!
Nevienam nebūs vairs sērot un gaust,
Tu spēji tumsības varu lauzt, -
Roka tev piekususi,
Dusi, nu dusi!

Māra Grīna
ROMĀNS PUSSARS VIŅĀ SAULĒ. 121. LABIETIS
1932. 12. VII   –   2011. 1. III.

 

Ar Romāna Pussara aiziešanu Viņā saulē, veļu valstī, dievtuŗu saime ir zaudējusi ne tikai rosīgu dievturi, bet  arī visa latviešu sabiedrība ir šķīrusies no dedzīga latviešu patriota.  Dievtuŗu saime savā vidū vairs neredzēs Romānu Pussaru kā dievtuŗu dižvadoņa vietnieku, Latvijas dievtuŗu sadraudzes virsvadītāju,  Ernesta Brastiņa fonda “Savieši” dibinātāju un vadītāju,  Ernesta Brastiņa pieminekļa projekta vadītāju.  Latviešu sabiedrība ar viņa aiziešanu ir zaudējusi ievērojamu literātūrzinātnieku un sabiedrisku darbinieku, kas ar savām runām un rakstiem bija paraugs latviskiem latviešiem visā pasaulē.  Kopš 1956. gada R. Pussars ir bijis zinātniskais līdzstrādnieks Raiņa literātūras un mākslas vēstures mūzejā.  1994. gadā Romāns Pussars ir Rīgas Domes deputāts –  Pilsētas attīstības komisijā un Kultūras, mākslas un reliģijas komitejā.  1995. – 1997. gadam Latvijas Saima ievēl R. Pussaru par Nacionalās radio un TV padomes locekli.

 
Romāna Pussara dzīves gaitas lasām šajā 2005. gadā Kultūras ministrijai iesniegtajā aprakstā:
“Kultūrvēsturnieka, literāta un sabiedriski polītiska darbinieka Romāna Pussara dzīves un darba gaitu allaž vadījuši latviešu patriotiskie centieni.
Dzimis Kurzemē 1932. gadā Lutriņu pagasta “Rūtos”.  Tēvs Jānis 30-os gados vadījis Zemkopības Ministrijas Kopdarbības daļu (okupantu represēts – izsūtīts uz Vorkutu),  māte Ida – lopkopības speciāliste.  No vecākiem R. Pussars ir pārmantojis cieņu pret katru godīgu darba darītāju gan pilsētā, gan laukos.
“Kurzemes cietoksnī”  iegūtā skarbā dzīves pieredze jau pusaudža gados R. Pussaru pārliecinājusi, ka latviešu tautas taisnīgais un reizē humānais nacionālisms ir viņa pasaules uzskata un rīcības dabiskais pamats.  Šo uzskatu R. Pussars ir nostiprinājis arī savās izglītības gaitās Rīgas I. Vidusskolā un RPI Latviešu valodas un literātūras fakultātē.
Kopš 1956. gada R. Pussars strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku Literātūras un mākslas vēstures mūzejā Rīgā (tagad Rakstniecības, teātŗa un mūzikas mūzejs).  Viņš te krājis un sargājis nākotnei tās unikālās latviešu kultūras vērtības un vēstures liecības, kuŗas komūnistu vara bija nolēmusi iznīcībai.  Par spīti valdošā režīma pretdarbībai, R. Pussaram gadu gaitā izdevies izveidot plašas kultūvēsturiskas izstādes, radīt memoriālos mūzejus, atkal un atkal pulcēt ļaudis patriotiskos sarīkojumos ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā, kā lektoram vadīt izvērstus tematiskus ciklus, nereti piedalīties pašsagatavotos radio un TV raidījumos, sarakstīt un publicēt grāmatas par latviešu tautas atmodas darbiniekiem un nacionālās kultūras mantojumu, kā arī laist klajā daudzus rakstus periodikā.
Nolasot tūkstošiem publisku lekciju Rīgā un visos Latvijas novados par aktuālām temām literātūras, Latvijas vēstures, folkloras, baltistikas, ētikas, reliģijas un polītikas jomā, R. Pussars katrai uzstāšanās reizei piešķīris noteiktu nacionālpatriotisku raksturu.  Tāpēc komūnistu iekārtas gados viņam periodiski aizliegts publicēties un runāt plašākai auditorijai.

Trešās atmodas laikā R. Pussars aktīvi darbojas nacionālpolītisko mērķu īstenošanā gan Nacionālās frontes, gan LTF Radikālās apvienības un domes, gan Pilsoņu Komitejas rindās (kuŗu vēlāk pamatoti kritizējis).  Jau no LNNK sākumiem R. Pussaru ievēlēja šīs kustības valdē, domē, kultūras komisijā un ideoloģiskā komitejā.  2000. gadā veidojis “Latvijas Nākotnes partiju”.  Pārdzīvotā veselības krīze tagad likusi sabiedrisko slodzi samazināt.

1994. gadā R. Pussars tika ievēlēts par deputātu Rīgas Domē un tur aktīvi darbojies gan Pilsētas attīstības komitejā, gan arī Kultūras, mākslas un reliģijas komitejā.  1995. gadā Saima R. Pussaru ievēlēja par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekli, kur viņš strādāja līdz termiņa beigām 1997. gadā.   Pēdējā laikā viņš ir virsvadītājs Latvijas Dievtuŗu Sadraudzē un E. Brastiņa fonda prezidents.”

Romāns Pussars savā mūžā ir saņēmis šādus apbalvojumus:

1990. gadā 12. martā ar Augstākās Padomes prezidija dekrētu piešķirts Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.
1992. gadā 6. jūlija lēmums Nr. 258.:  Par neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu apbalvots ar Latvijas MP Goda rakstu “Par ilggadēju radošu darbu republikas kultūras attīstībā.”

1995. gadā piešķirta E. un A. Brastiņu balva – medaļa par nopelniem latviešu kultūras attīstībā.

1996. gada 16. 08. lēmums, apliecība Nr. 616. :  Barikāžu dalībnieka Piemiņas zīme par piedalīšanos Latvijas neatkarības atjaunošanā 1991. gada janvāri, augustā.
Romāns Pussars guldīts 1. Rīgas Meža kapu viņa dzimtas kapos 2011. gada 8. martā.

Maruta Voitkus-Lūkina
OLĢERTA AUNA IZVADĪŠANA VEĻOS. 121. LABIETIS
5.VII, 1923. – 29. X, 2010.

 

Atmiņā mums vēl pavisam spilgti skati no Aunu Olģerta ilgi um rūpīgi vīkšētās izstādes Rīgas latviešu biedrībā par latvju  cilšu bagāto un vareno senatni, ausīs skan dziedātās dziesmas Saules kaujām par godu, un Olģerta baltais stāvs zibenīgi pietuvojoties katram atnācējam, pasakot viņam vai viņai īpaši uztveŗamu teikumu saistībā ar kādu norunu, kādu ieceri, kādu nākotnes sapni, kas īstenojams.    Viņš ir visur, tepat bija un tagad ticis otrā pusē, te atkal čumuriņā ar citu grupiņu kā niedrīte vējā.

Un tomēr viņš ir trausls.  To nevar nepamanīt.  Salīcis, sarucis.  Mēs jūtam viņa garīgo vadību, viņa mājienus, darbiņus dara jaunāki ļaudis.  Tur kokle, tur dziedātāji, tur grāmatu galda aprūpētāji, programmas vadītāji.  Olģerts pats runā maz, tikai pavisam īsi pieskaŗas lielajam, ilgajam darbam, kas te vainagojies uz vairākiem pārvadājamiem paneļiem, tādiem, kuŗus varēs vadāt pa skolām, stāstīt jaunākām paaudzēm mūsu dižo stāstu.
Un nu viņa vairs nav mūsu vidū.  Pirmais ziņu saņem Valdis Celms 30. oktobŗa rītā no Munta Auna:  vakar 29. oktobrī 87. gadu vecumā miris vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks, LDS baltais tēvs, Ausekļa saimes vadītājs Olģerts Auns.
Valdis sēru vēsti tūlīt pārsūta desmit dievtuŗiem.  Viens no tiem ir Latvju dievtuŗu sadraudzes vadonis Spuŗu Ričs.  Viņš lūdz Maiju Cālīti un Amandu Jātnieci rūpēties, lai ārpus Latvijas dzīvojošo dievtuŗu balsis arī tiktu sadzirdētas.  Ziņa iet tālāk lielā ātrumā no pilsētas uz pilsētu, no kontinenta uz kontinentu.
Mujanmaruta apzin savus burtniekus un “savējo balto tīklu Latvijā” un lūdz Margrietiņu Pētersoni izvadīšanā nolasīt vēsti:  “No Burtnieku draudzes Toronto, no dievturības ievirzēm Madonā, Alsviķos, Āraišos, Laidzē, Kazdangā, Zaļeniekos, Mālpilī un Mazsalacā, no nometņotājiem Mazsalacā, no klausītājiem Valmierā, Rīgā, no dievtuŗiem Ventspilī un Līvānos Tev nesam katrs pa šķipsnai baltu smilšu, lai baltā gaisma, kas  no Tevis staroja šaisaulē turpinātu starot aizsaulē balta balta, lai katrs graudiņš atmirdzētu mūžības spožumā.

Atver vārtus, Veļu māte, laid iekšā sav’ dēliņ’!
Lai mirdz viņa spožumiņš,veļu bērnos starojot.”

Olģerta garā, visur būt klāt, visas labas lietas atbalstīt un siet saites starp daudzajiem dievtuŗiem visā Latvijā, norisa mana sarakste ar Margrietiņu, ieskaitot viņas ziņojumu par izvadīšanu:

“Paldies par uzticību!  Sazvanīju Brikmaņu Jāni, kas būs izvadīšanā un protams, norunās vislabāk.”  Pēc izvadīšanas Margrietiņa raksta:  “ Es jūtos dziļi saviļņota.  Bija ļoti, ļoti daudz cilvēku.  Viss noritēja ļoti skaisti.  Jā, un visas labākās runas norunāja tieši vīrieši.  Ramantam kā vienmēr arī runas un dziesmas.  Biedrības nama Baltajā zalē bija liels mielasts.  Tagad mājās dzīvoju vēl atmiņās par Olģertu;  ģimenes fotografijas, dzimtas koks no tēva puses un manas bērnības atmiņas par Olģertu, kad es kā lauku bērns pirmo reizi biju Rīgā un kopā ar tēvu ciemojāmies Olģerta ģimenē.”

Es domāju, ka Olģertam gaišais saviļņojums, kas staro no Margrietiņas ziņojuma īsti ietu pie sirds.  Viņš centās pievērst dievturībai jaunus dalībniekus.  Viņš nešķiroja dievtuŗus, bet atbalstīja katru labi domātu pasākumu, un es būšu priecīga, ja Brikmaņu Jānis turpinās iet pa to pašu balto ceļu tālāk, jo viņš nu Latvijā ir mūsu baltais tēvs ar daudzo gadu pieredzi, ar jaukajiem stāstiem, kas ir it kā par putniem, bet pamatā par labestību.  Jānis nesīs tālāk Olģerta nodomus.  Olģerta velītim būs vieglas, baltas smiltiņas un mums gaišas atmiņas.

Gundars Kalve.
  121. LABIETIS

Ko tu man vari atņemt, svešiniek?
 - Zemi, māju, lauku sētu svētu...
Visu ar viltu, spēku, lētu slēptu,
Gandrīz visu...
 Izņemot to, ka krūtīs man pukst
 Latvieša sirds.
 Un latviešu sirdis, kaut ar varu
  Ārā rautas
 Guldīs Latviešu zemē.
 Bet neba strīdu līgt
 Vēlos ar tevi, svešiniek.
 Tik zini un atceries reizi -
 Būt mūžam mūsu Latvijai!
  Latviešu Latvijai.