Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 

2011. gada 122. burtnīca
Redaktori Māra Grīna un Marģers Grīns
Apgāda vadītājs Ritvars Asbergs

Ernests Brastiņš.

LATVISKĀ KULTŪRA.

122. LABIETIS

Mēs skaidri zinām, ka latviešu  tautas dižums var būt tikai īpatnā latviskā kultūrā.  Tikpat skaidri mēs atskārstam, ka kultūras novadi ir reliģija, ētika, māksla, filozofija  un zinātne.  Tā tad mūsu nākotnes dižuma labad, neko Latvijā nevajadzētu rūpīgāk kopt un veicināt  kā kultūrālo jaunradīšanu.  Kultūrspēju audzināšanai jātop par vissvarīgāko uzdevumu mūsu valstī.   Katram, kas sēž uz mūsu skolas sola, no bērna kājas valsts var likt interesēties par kādu no nacionālās kultūras nozarēm...  Visā latviešu tautā pacelsies augsta kultūras temperātūra, jo visa tauta dzīvos vienam mērķim – latvju kultūrai.

Latviskās Latvijas labad.  1934.
 

 

 

 

 

 

 

Ernests Brastiņš.

VIENĪGAIS CEĻŠ.

122. LABIETIS
Jocīgi un skumji reizē top noraugoties uz apmulsušo latvieti.  Viņam jākustas, kaut kur jāiet, uz vietas viņš nevar palikt, bet pa kuŗu ceļu iet?  Priekšā divi ceļi, viens pašu ceļš, otrs – Eiropas lielceļš.  Pašu ceļš ir pavasaŗa atkušņa ceļš, pa kuŗu lēnām var virzīties uz priekšu, bet otrs gluds un plats, kas ved laukā no pašu zemes tieši uz Parīzi.  Katrā ceļā savas briesmas – pašu ceļā iznesti tilti, svešā ceļā – mašīnu nežēlīgais skrējiens, kas neuzmanīgāku gājēju var sabraukt.  Es šeit runāju pa kultūras ceļiem.
Dienas avīzes raksta tā par šo apmulsumu:  “Mūsu kultūras attīstībā pēdējos pieci, seši gados aizvien skaidrāk izveidojušās divas strāvas.  Viena grib mūsu kultūru uz to plašiem pamatiem, bagātīgi izlietojot Vakareiropas materiālus, ja, pat pieskaņojoties šim Eiropas garam, kaut arī vienu otru reizi būtu jāupurē kāda no mūsu īpatnībām.  Turpretī otrā strāva kultūras būvi grib pamatot taisni uz šīm īpatnībām un tikai uz tām, izceļot, noskaidrojot un izkopjot tās, cik vien var un stingri norobežojoties no visiem svešzemju iespaidiem.”  (Latvis Nr. 3424).

Turpat tālāk:  “Lūk, šis virziens, šī noslēgšanās, īpatnību meklēšana un vienpusību auklēšana ir parādība, kas mūsu kultūras attīstību var aizturēt uz gadu desmitiem...  Brastiņš to vien tik gudro, kā vislabāk apkopt savu īpatnībiņu dārziņu, bet man šķiet,  ka tā ir un var būt tikai tāda siltumnīcas latvietība...  Kultūru, kas aptveŗ ne tikai literātūru un elementāru dzīves filozofiju, bet arī zinātni un prātniecību, nevar taču dibināt uz tautas gara mantām ...  Tā nu iznāk, ka no pieminētam divi kultūras strāvām pareizāka gan būs pirmā, tā, kas raugās uz Vakareiropu un nebaidās viņas iespaidus...  Tāpat mēs ticam, ka varam būt latvieši un eiropieši.  Un tādi mēs būsim, tas jau arī ir vienīgais ceļš uz priekšu.” 

Tai pašā laikā kāds cits laikraksts, domādams šo pašu domu, raksta:  “Ir tiesa, mēs zinamā mērā savā gara disciplīnā esam stipri pakļauti krievu ietekmētam “plašajam vērienam”...  Kur jaatrisina dzīves ikdienas parādības, latvietis pa laikam ir lauzies pēc “vispārinteliģenta” tipa raksturīpašībām... Gara disciplīnas, un sevišķi sadzīves tradicijas pie mums ir ļoti mazā mērā izkoptas.  Bet tās ir nepieciešams priekšnoteikums, lai kāda tauta varētu spēlēt aktīvu lomu savas gara dzīves veidošanā ...  Bet lai tas jo drīzāk notiktos, tad mums jāpakļaujas disciplīnai, dzīves tradicijām, nepiemirstot arī īpatnējo nacionālās domas izveidošanas ceļu”.  (Latvija Nr. 14).

Un lauku cilvēks, stāvēdams šo divu ceļu jūtīs, izmisis raugās uz to pusi, kur debesīs atblāzmo mūsu virspilsētas Rīgas uguņi un runā:  “Mēs meklējam laimi un atrodam viņu mūsu kultūras ziedos.  Tak viss tas pārsvars, visas tās ērtības, ko mums tik bagātīgi sniedz mūsu augstā kultūra, ir bāli gaistošs sapnis īstas gaismas priekšā...  Mēs esam šķīrušies no daudz kā vērtīgāka, mūs ir aizvīlušas dzīves maldugunis ... Laikmets iezīdies mūsu asinīs, licis mums, cilvēkiem, kas stāv zem pasaules valdnieku karoga, vergot savā priekšā un tamdēļ viss mūsu ieguvums ir sairstoša dzīve un posts.  Kur bēgt no tā, kā atrast izeju?...”  (Madlienas ziņas Nr. 406).

Te nu jāsaka, ka latvieša dvēsele ir kritusi Eiropas gūstā un nespēj izšķirties, vai palikt šajā gūstniecībā uz visiem laikiem, vai atgriezties līdz ar pirmiem pavasaŗa strazdiem atpakaļ uz dzimto zemi.  Kas labāks – pats kungs, pats kalps latviešu mājā pie gŗūtā jauncelšanas darba, vai labi algots vergs, pie “visa gatava” Eiropai kalpojot?  Vajaga lielas vīrestības un augsta tikumiska spēka, lai izšķirtos par pirmo strazdu ceļu.
Bet tautas ceļš ir viens vienīgs un tas ir tautiskuma ceļš.  Latviešiem, ja tie grib latvieši palikt, nav divu ceļu, bet ir tikai viens vienīgs ceļš, proti īpatnību ceļš.  Tā ir viselementārākā atziņa tai mācībā, ko sauc par nacionālismu, ka tauta vispirms ir īpatnība.  Lai valkātu īpašu latvieša vārdu, vajaga būt kaut kam īpašam, kam šis vārds dots.  Izdzēšiet, ja variet, nācijām viņu īpatnības, un šo nāciju vairs nebūs.  Būs viss kas cits, būs ļaudis, būs pūlis, būs pat valsts, bet tauta jeb nācija vairs nebūs.  Īpatnība ir un paliek tā, kas noteic tautu.  To nevar apstrīdēt neviens.  Lūk, kamdēļ īpatnību noliegšana, nicināšana un kaunēšanās, ir savas tautas noliegšana un nicināšana.
Īpatnība nav nekas negrozīgs.  Vienu īpatnību tauta apmaina pret citu.  Bet šai jaunai īpatnībai jābūt viņas pašas atrastai.  Un tautas atrod tās sava gara darbības novados – reliģijā, ētikā, mākslā, zinātnē, tiesībās tml.  Ģeniji, ko dzemdē šīs tautas, ir jauno īpatnību nesēji.  Vai, tai tautai, kuŗai ģeniji vairs nerodas.  Tā tiek dēvēta par garīgi nabagu tautu, un tai jāpārtiek no sevis pašas un citu tautu atdarināšanas, līdz kamēr galīgi noveco un panīkst.
Mums latviešiem ir īpatnības pagātnē un būs īpatnības nākotnē.  Ir ceļš aiz mums un ceļš mums priekšā.  Bet liela starpība ir īpatnību ceļa iešanā senāk un tagad. Ja senāk tautas vadīja nemaldīgs instinkts un jūtas, tad tagad tie pārkliegti no intellekta.  Nav grūti saprast, kāpēc tagad neapzinīgai nacionalitātei jāpāriet apzinīgā.  Neapzinātās īpatnības jāsāk apzināties, neizveidotais ar nolūku jāizveido tālāk.  Var puslīdz droši teikt, ka neapzinīgā cilvēces tautu   jaunradīšana jau izsīkusi.  Iespējama tikai apzinīgā.  Tamdēļ latvietis būs un dzīvos tikai tad, kad viņš apzināti gribēs latvietis būt, kad tas cienīs pagātnes īpatnības un ilgosies pēc jaunām nākamībā.
Eiropai šai latvisko īpatnību kultā ir divējāda nozīme.  Vispirms kā pretstatam, ar kuŗu salīdzinot mēs apzināmies sevi, ieraugam to, ar ko atšķiramies no citiem.  Otrkārt – Eiropai jābūt kairinātajai, ierosinātajai, kas liek mums īpatnēji atbildēt uz šiem kairinājumiem, kā saules stari pavasarī plaucē pumpurus ar saviem pieskārieniem.  Bez kādiem kairinājumiem ikviena dzīvība pārvēršas stingumā, izmirst.
Tās kultūras gaitas, kas stāv priekšā mūsu tautai, ir gŗūtākas par kaŗa gaitām, ko esam jau izstaigājuši.  Kaŗa vadoņi jau zināja tos ceļus, kas iet uz zemes iekšieni un kas uz ienaidnieka pusi. Bet tagadējie mūsu kultūras vadoņi tos nezin.  Tie gatavi savu tautu pa kosmopolītisma lielceļu novest garīgā postā un nāvē.  Vajaga paraudzīties mūsu kaimiņu krievu  garīgā dzīvē, lai mācītos no viņas kļūdām abu ceļu iešanā.  Slavofilu un rietumnieku strīdiņi vilkās tepat veselu gadsimteni ilgi un gaiši parādīja, kuŗš ceļš ir tautas dzīvības ceļš.  Krievi negāja pa savu krievisko dzīvības ceļu, krievi iekrita rietumu ideju gūstā, un mēs redzam kā krievi tagad nomirst baismīgā nāvē.
(Latviskās Latvijas labad.  1933.)

 

Ed. Paegle.
TAUTASMĀKSLA UN SKOLA. 122. LABIETIS

( 1. turpinājums un beigas.)

Kamēr vīriesi ražoja praktiskas dabas saimnieciskus piederumus, mazāk sekodami dekoratīvām prasībām, bet vairāk ņemdami vērā lietderības principu, paretam davanai domātu vārpstu vai sprēslīti “vanadziņa nadziņiem” izrakstīdami, timēr sievietes, mātes vadībā, adīja, šuva, auda, ka visa istaba trīcēja:

Trīcēt trīc, skanēt skan jaunu meitu istabiņa:
Auž jostiņas, apaudiņas, auž baltās villainītes.                               7492.

Tā norisinājās mācība mātes vadītā rotājošās tautasmāksla skolā, tā radās par spīti grūtiem apstākļiem tie skaistie, darbaprieka apgarotie darinājumi, kuŗus apbrīnojam krātuvēs un grāmatās.
Kad nodziļinamies tautasmākslas sarežģītos un daiļamatnieciski izjustos darbos, kuŗu atdarināšana tagadējai dažkārt pat augstskolu beigušai un tādēļ iedomīgai paaudzei bieži sagādā ne mazumu galvas sāpju, tad dabīgi rodas jautājums par mātes dekoratīvā skolā pielietotiem metodiskiem paņēmieniem.
Agrā jaunībā bērns, atrazdamies pastāvīgi vecāku tuvumā, spēlē novērotāja lomu, ziņkārīgi seko mātes un tēva darbiem saimniecībā. Pašdarbībai mostoties, tas mēģina novēroto atkārtot, atfarināt, lai arī pagaidām tikai rotaļās.  Drīz meita un dēls sāk mātei un tēvam palīdzēt vieglākos darbos:  kamolus tīt, nītīt, spoles turēt, kodeļas tīt, vilnu plucināt, pakulas kratīt.  Dēlēns, ticis pirmo reizi pie naža, vingrinas griezumos, vispirms izrotādams “vanaga nadziņiem” galda malas, palodes, stenderes, atzinībai saņemdams “bērza putru”.  Pēcāk, jau prātīgāks tapis, griež koka sprungulīšus, kam jātēlo govis, aitas, kumeliņi.
Tiklīdz fiziskā attīstība atļauj, meitene dabū pirmo patstāvīgo darbu - pītenīti-paķelīti uz trim vai piecām dzijām.  Līdz pirmiem ganiem bērns jau, tā teikt, beidzis pirmmācības skolu, jau tik tālu ievigrinājies, ka var ņemt līdzi darbu.  Cūkganos auž vienkāršas jostiņas, ada zeķes un cimdus, kamēr govganos jeb “vidusskolā” raksta villaines un dara citus sarežģītākus darbus.

Cūkas vien ganījusi, cūku rakstus adījusi;
Kad būt’ gāj’si govganos, tad būt’ raibi ielociņi.  21589.

Visbiežāk dainās minētie ganu rokdarbi ir – adiklītis, šuveklītis, prievītiņa, ērkulītis, dažreiz arī lūku ritenītis vīzēm un  kurvīšiem.  Kamēr ganumeita vairāk piekopj tekstīlos darbus, tikmēr ganuzēnam, kā jau vīrieša cilvēkam, vaaairāk prāts nesas uz praktiskām lietām;  tas vij pātagu vai pastalu auklas, plēš lūkus, pin kurvjus un salmu pīnes cepurēm, griež kārbiņas, pātagas kārtus un vijamos kāšus, darina stopus ar šautrām, bet sevišķi taures, stabules un svilpes, jo gana amats prasa jautru dziesmu, saskaņas ar profesionāliem spārnotiem dziedātājiem.

Bez vienkāršiem pasu darinātiem darba rīkiem, mācības līdzekļiem pteskaitami bieži minētie raudzeknīši jeb rakstraudži.  Pirmos cimdus un zeķes māte aizada un pamāca īksti iesākt, pirkstus noraut, papēdi adīt.  Tāpat jostiņai velkus vilkt, nītes iesiet un rakstus aizaust.  Turpmāk jāprot strādāt pēc dotā parauga:

Raksti, raksti skrīverīti no grāmatas grāmatā;
Tā rakstīja mūsmāsiņa no parauga paraugā, - jeb
No rakstraudža rakstraudzī.                                      7186.

Jāvingrinas adīšanā pēc mēra:

Es cimdiņu nodarīju rociņā mērodama...                  7269.

Nereti paraugus krāsām (7444) un rakstam meklē dabā, uz ko starp citu norāda arī daudzi rakstu nosaukumi:  puķīte, skujiņa, rozīte, āboliņš, lapiņa:

Es adīju raibus cimdus bērziņā lūkojot...                   7239.

Šai dabas paraugu stilizacijā izpaužas “neskolotās” tautas dziļās intelektuālās spējas:  naturālā priekšmeta veidsjāpiemēro 1) technikai un 2) tradicionālai gaumei – ģeometriskam stilam.  Ar laiku šie paraugi tik tālu denaturalizēti un ģeometrizēti, ka pirmveidu grūti saskatīt.
Uz to, kā arī latvieši, līdzīgi austrumniekiem, dziesms jeb mūzikas ritumu ieauduši rakstā, liekas aizrāda daina 23172:

Sitiet bungas, bāleliņi, pūtiet daiļas stabulītes!
Cimdiem rakstus izadīju, bungu rakstus klausīdama.  23172.

Ganu darbos iegūto prasmi izkopj un nogludina mājās, meitas vai puiša kārtā.  Te jāprot veikt darbs no sakuma līdzx beigām, darinot, galvenām kārtām, pūru, lai iegūtu “gatavības apliecību”, jo tikai:

Izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās,
Lai nesaka vīra māte, nemācīta vedekliņa.                 6655.

Meitai tautās ejot, sākas grūts gala pārbaudījums mājturībā un rokdarbos:

Es tev prasu, autu meita, māki aust, māki vērpt?
Vai tu māki, tautu dēli, cūkai sili uztaisīt?               22595”’.

Tautu dēls man vaicāja, vai es māku šūt, rakstīt.         22595 (9)

Šim vispārējam “eksāmenam”, seko daudz pamatīgāks, līgavai pūru dodot, veltīot, kad kāzinieku, it īpaši vīra radu asam skatam neviens trūkums nepaliek paslēpts un vēl jo asa mēles nesaudzīgi skaļi izteikts.  Ne ikviena tautasmeita var godam aizstāvēt savu “disertācijas darbu”, niecīgākais trūkums top simtkārt palielināts.  Te villaine bez ieloku un prievītiņu (25270), te tā tik lieliem pubuļiem, ka:

Uz pubuļa stāvēdama, Rīgas pili ieraudzīju.        25314.

Dažreiz josta nederīga:

Mārša man jostu deva īksu, īksu, platu, platu;
Vēl manam bāliņam garāks bikšu gūcinieks.       25386.

Dvieļi bez galiem, cimdi bez īkšķa.                     25463.

Mārša man iedeva spaļainu dvieli.                       25465.

Pirkstainas zeķes, dūrainus cimdus.                     25464.

Jaunā sieva taisnojas:

Ņemiet, tautas, nepeļiet, labs ir drēbes gabaliņš,
Tumsā vērpu, neredzēju, kāds iznāca, tādu laižu.  25537.

Nesmejiet, sveši ļaudis, ka man bāli dzīpariņi:
Grāvju grāvjus izstaigāju, maraniņu meklēdama.  25540.

Mazas manas avitiņas, mazas manas dāvaniņas.    25542.

Čaklā gūst atzinību:

Atlika veltīšu, pietrūka tautiešu,
Nav mūsu māsiņa gulējusi.                                     25515.

Par to pateicība pienākas arī mātei:

Paldies saku māmiņai par to agro cēlumiņu:
Koši tautas apdalīju, koši savus bāleliņus.             25543.

Apskatot visumā mācības gaitu, mēs redzam, ka šī tautas skola sekojusi veselīgiem paidagoģiskiem principiem.  Ar personīgu paraugumāte modina bērnos interesi uz darbu.  Mācība norisinas pakāpeniskino vieglākā uz grūtāko, no tuvākā uz tālāko.  Lai d arbs nebūtu garlaicīgs, ņem palīgā jautras dziesmas;  samērā lielā bērniem atļautā brīvība raksta un priekšmeta izvēlē veicna darba prieku un mākslas sejas pievilcību un savdabību.
Mācības priekšmeti visvienkāršākie:  koka zars – līkste vai staklīte – jostiņas aušanai, koka virbulis – vārpsta – vērpšanai, virbi, senāk arī koka, adīšanai;  ganuzēnam ģelzītis vai nazis – universalais ddarba rīks – dara brīnumus.  Nekādu sarežģītu mašīnu, kas ir tautas mākslas ienaidnieks.
Pārdzīvojamais techniskais laikmets pārtraucis tautasmākslas evolucionāru attīstību;  labākā gadījumā māksla pārvētusies amatā vai rūpniecībā.  Daudzās zemēs laipiņa jau pārlūzusi un satiksme ar senatni pārtraukta.  Bet cilvēks dažkārt atzīst priekšmeta vērtību tikai tad, kad tas pazudis un nav vairs atdabūjams.  Tagad, kad tautasmāksla atrodas savas pastarās dienas priekšvakarā, cilvēce, liekas, skaidri apzinas, cik daudz zaudēts, kāda krāšņa pauķe novītusi, un steidzas glābt, kas vēl glābjams.  Dibina tautasmākslas pētīšanas biedrības, etnografiskus mūzejus, folkloras archīvus; vāc materialus un garīgā skultūras lieciniekus; sarīko dziesmu, deju un instrumentalās mūzikas priekšnesumus.  Šī teicvamā rosība tomēr tautasmākslu glābt, acīmredzot, nevar:  plašās tautas aprindās, sevišķi lauku majās, kur tā dzimusi, augusi, attīstījusies un uzglabājusies vislielākā spožumā – tā atpakaļ vairs negrib iet.
Iemesls meklējams jaunajos dzīves apstākļos;  izzūd senās cieši ar zemi un tautasdarbiem saistītās tradīcijas, lētāks mašīnu darbs izspiež roku darbu, brīvo laiku aizpilda citiem kavēkļiem – grāmatām, saviesībām, izrādēm.  Nav arī vairs tik daudz brīvu roku kā senāk, kad nebija skolu; tad jaunatne visu laiku bija nodarbināta vecāku mājās, kamēr tagad ģimenes dzīve ir tapusi pavisam citāda.
Lauku vecāki redz savus bērnus, labi, ja divas reizes mēnesī, un  ja nu vēl dals vai meita iziet visas trīs skolas –pamata, vidus- un augsto skolu, tad jaunības dienas norit vairāk skolās, kā tēva mājās.
Tādā kārtā skolotājs uzņēmies vecāku, audzinātāja lomu, kas skolao dod zināmas tiesības, bet reizē uzliek arī nopitnus uzdevumus, proti, tas, kuŗus senāk veikuši tēvs un māte kā audzinātāji un visa laba mācītāji.  Bet ja nu skola, gan lbi gribēdama, ir tomēr ģimenes dzīves pārveidotāja un mašīnu laikmeta un progresa sekmētāja, tad jāatzīst, ka uz viņas sirdsapziņas zinamā mērā guļ tautasmākslas pagrimšana, un skolas pienākums ir padomātpar negribo nodarītā ļaunuma izlabošanu.  Skola, itkā apzinādamās savu pienakumu attiecībā uz tautasmākslu, tiešām jaunākā laikā tai piegriezusi lielu vērību, it īpaši mazākās – bet bagātāku tautaspūru apbalvotās zemēs, un, prieks teikt, Latvijas šai ziņā nestāv pēdējā vietā.  Rokdarbu programmās ierādīta vieta arī tautasmākslas raudzekņiem.
Labietis II, 1940.

 

Aldis Goba.

NO ATMIŅĀM PAR ANNU BRIGADERI.

122. LABIETIS
Šo rindiņu rakstīšanu netiešā kārtā ierosināja prof. Dāles atsauksme par doc. Alberta Freija grāmatu “Annas Brigaderes reliģiskās un etiskās atziņas.”Tāpēc šis rakstiņš ir tiklab daļa no manām atmiņām par 1933. gadā mirušo lielo rakstnieci, kā arī atbilde Dālem un Freijam, kur viņi, rakstīdami par Brigaderi, piemin arī manu vārdu. 

Kā tas bija?  Pēc Annas Brigaderes nāves, “Daugavas gada grāmatā” 1934. gadam, parādījās mans raksts “Labā latviete Annas Brigaderes rakstos”.  Tur starp citu rakstīju:  “Ja mums ir labā latviete (es atsaucos uz kādu pozitivu tipu Brigaderes rakstos), un ja mēs zinam, ka vienā paaudzē tā nevarēja izveidoties, tad varam droši apgalvot, ka arī viņas vecākos būs bijis daudz labuma, tāpat arī vectēvi un vecmātes būs bijuši sava laika apstākļos labi latvieši.  Un pēdīgi – pats mūsu tautas koks būs apbalvots nerimstošu tendenci – celt savus zarus uz augšu, preī saulei, pretī auglības svētībai.  Par to mums nav jāšaubas ne acumirkli, ka mūsu tautā pat visgrūtākos laikmetos bijis neizsīkstošs avots, no kā smelt atsevišķiem īpatņiem. - Atkārtoju un vēlreiz atkārtošu:  pati latviešu tauta ar savu dzīvības un saules ilgu spēku, pati cildenā latviešu tauta!  Jo – tikdaudz pie mums runāts un rakstīts, nemitīgi kalts un kalts, ka labākās īpšības latviešos esot svešnieku atnestas, svešnieku – vāciešu, kristiešu, vakareiropiešu.  Tik daudz un neatlaidīgi mums uztiepts:  dzīvinošās straumes sākums nav vis meklējams pašu zemes neizsīkstošos avotos, bet svešnieku še ievadīts – no citurienes, no citiem laikiem, no citām tautām, no citiem dieviem.  It kā bez visa tā latvieši nebūtu nekas.  -  Kā dārga manta man glabājama atmiņa par sarunu ar Annu Brigaderi šīs pašas vasaras sākumā.   Viņa jau bija labi vien atveseļojusies, un kad saruna nonāca pie latviskā un svešā, tad ar manamu rūgtumu viņa teica apmēram sekojošo:  Daži kritiķi par visu vari mani grib lasītājiem rādīt un raksturot kā tipisku kristiešu rakstnieci, te salīdzinādami ar Zelmu Lagerlefi, te ar kādu citu.  Es neesmu kristīga (te seko rakstnieces žests, kas noteikti pasvītro šos vārdus).   Es esmu latviete, esmu un gribu būt latviska, tikai latviska!    Uz to tiecas ne tikai manas ilgas, bet to pašu esmu mēģinājusi izteikt arī savos darbos.  To pašu domu arvienu vairāk sāku domāt, atskatīdamās pagātnē.  Dvēseles gaišums, tikumiskais spēks, kas tik varens bija manā tēvā, manos rados, arī vecākā paaudzē, cik es dabūju novērot, nevarēja būt iegūts no tā trūcīgā un nejaušā devuma, ko mūsu tautai sniedza kristīgie mācītāji un kristīgās grāmatas.  Latviešu tikumi, latviešu dvēseles spēks būs gan neapstrīdams mantojums no mūsu pašu tautas pagātnes, un ar šo mantojumu bagāti bija mani vecāki, mani radi un senči.” 

Šī vieta manā rakstā ļoti nepatika mācītājam doc. Albertam Freijam.  Nemaz nepūlēdamies atgāzt domu par mūsu tautas patstāvīgo iekšējo spēku, jo tas būtu pretī mūsu dienu nacionālajām tendencēm, mācītāja kungs cenšas mest ēnu  uz mani kā uz rakstnieces teikto vārdu atstāstītāju.  Citējis dažus teikumus no mana raksta, viņš turpina:  “Šis citējums rāda, ka rakstniece būtu it kā noliegusi savu kristīgumu, ko apliecina tomēr viņas rakstu analize.  Mums neiespējami šo pašatziņu novērtēt, jo rakstniece pati to nav nekur uzrakstījusi.  To vēstī mums vienīgi A. Gobas atstāstījums.  Cik patiess ir šis atstāstījums, to mēs vairs nevaram izzināt.  V ienīgi mums ir jāzin, ka uz A. Gobas izteikumiem nevaram vienmēr paļauties.  Arī šā raksta autors (t.i. Freijs) glabā atiņā kādu sarunu ar A. Gobu, kuŗā viņš atzinās, ka dažas lietas par Annu Brigaderi viņš savos apcerējumos ir tīšām sagrozījis, jo to esot prasījušī dievturīgi nolūki”   (Reliģiski- filozofiski raksti, V 112-113 lp. 1936).

Izlasījis šo rakstu, tai pašā brīdī un ar to pašu sašutumu telefonēju Freijam, jautādams, kas viņam devis iemeslu runāt tādu nepatiesību?  Kamēr viņš meklēja vārdus, man iešāvās prātā, ka Freijs savos rakstos un sprediķos tik ļoti piemin Dievu, tāpēc jautāju tālāk, vai viņš arī apziņas, ka par sava tuvāka apmelošanu būs jāatbild Dieva priekšā?  Un izbeidzu sarunu.  Gribēju jau toreiz (1936.) rakstīt  un noraidīt Freija apgalvojumu, ka esmu kaut ko sagrozījis un šos grēkus esmu pat izsūdzējis kristiešu mācītājam.  Bet tad nejauši iedomājos kādu dzēlīgu parunu, ko latvieši lieto šādos gadījumos, man gribot negribot bija jāpasmejas, un dusmas bija pārgājušas.  Atmetu ar roku.  Nav pirmā un nebūs pēdējā reize, kur ļaudis latviskuma apkaŗošanai meklē visādus aplinkus ceļus.

Ka mācītāja kungam atstāstītās Annas Brigaderes domas un arī pārējais manā rakstā, to varēja viegli saprast.  Bet nevarēja, lūk, vēl lāgā saprast, kā mācītājam un reizē ar to jauno mācītāju audzinātājam rakstīšanas brīdī varēja tā piemirsties Mārtiņa Lutera mazā katķisma astotais bauslis, kas ir arī uz Mozus bauslības galdiņā, bez tam kā viņam varēja izkrist no prāta vairākas attiecīgas vietas evanģelijos?  Un kā lutrietis varēja sekot katoļu svētā Ignaca Lo\ijolas likumam, ka mērķis attaisno līdzekli!
Par minēto grāmatu ”Reliģiski-filozofiski raksti. V”, kur iespiests doc. Alberta Freija raksts “Annas Brigaderes reliģija un ticības atziņas”, atsauksmi sniedza G. Jurevičs (“Daugavā” 1937. 6.), kuŗā starp citu raksta:  “It sevišķi autors (t.i. Freijs) apstrīd A. Gobas apgalvojumu, ka Anna Brigadere kādā sarunā ar viņu esot izteikusies, ka viņa neesot kristīga...  Man šķiet nav pietiekama pamata, no dažu Annas Brigaderes literarisko tēlu reliģiskiem pārdzīvojumiem izejot, slēgt par pašas Brigaderes reliģiskiem pārdzīvojumiem un reliģisko pārliecību.  To vērā ņemot, A. Gobas apgalvojums var būt pilnīgi ticams.

Un nu beidzot prof. P. Dāle, runādams par grāmatu”Annas Brigaderes reliģiskās un etiskās atziņas” (kur ietilpst augšā minētais Freija raksts no reliģiski filozofisko rakstu krājuma), atkal piemin manu, kā arī G. Jureviča vārdu.  Dāle raksta:  “Pie tam autors (t.i. Freijs) nesprauž par savu uzdevumu rādīt rakstnieces atziņu un uzskatu ģenetisko attīstības gaaitu, bet sniedz tos galvenā kārtā sistēmātiskā kopsavilkumā...  Nevaru atkal piekrist G. Jureviča domai, it kā pazīstamais A. Gobas apgalvojums, ka Anna Brigadere kādā sarunā ar viņu izteikusies – viņa neesot kristīga, bet tikai latviska, “var būt pilnīgi ticams”.  Š ī G. Jureviča ticība ir un paliek tikai ticība, bez kāda pārliecinātāja pierādījuma.  Izlasījuši uzmanīgi A. Freija pētījumu un pazīstot viņas dzīvi, mēs varam droši teikt, ka A.  Brigadere savas reliģiskās apziņas būtībā bija kristīgi latviska ...  A. Freijs ar atzīstamu objektivitāti, rūpīgu, un dziļu godbijību kā zinātnieks ir atsedzis mums A. Brigaderes reliģisko un tikumisko izjūtu, ideju un atziņu bagātību un paliekamu vērtību”  (“Daugava”, 1939,I)

Mana saruna ar rakstnieci, protams, notika bez lieciniekiem.  Toreiz viņas teiktie vārdi jau arī ir tikai maza epizode viņas uzskatu izpausmē.  Tagad un turpmāk rakstnieci vērtēsim pēc viņas atstātiem rakstiem.  Tomēr še pieminēšu kādu liecību, kas rāda, kā Anna Brigadere skatījusies uz mani un cik tālu mēs varējām saprasties.  Drīzi pēc rakstnieces nāves žurnālā “Zeltene” (1933., 14.)  parādījās redaktrises K. Osvaldas atmiņu raksts, kur teikts, ka tik dzīvs kā šodien palicis atmiņā pagājušās ziemas apciemojums pie rakstnieces.  Anna Brigadere starp citu  teikusi:  “Kā es strādāju pie “Pastariem”. C ik daudz tur ieliku sava labākā, bet ne tauta, ne kritiķi to nesaprot un nemāk pienācīgi novērtēt.  Kā tas var sāpināt!  Tik nupat pēdējā “Zeltenes” numurā lasu A. Gobas apskatu, un viņam gribas pateicību izsacīt – viņš mani vislabāk sapratis.  -  Un rakstniece lūdza man kritiķa A. Gobas adresi, aizrakstīšot.”
Biju priecīgi pārsteigts, kad no Annas Brigaderes saņēmu viņas kopotos rakstus ar laipnu ierakstu.
Rakstnieci arī personīgi pazinu jau agrāk.  Viņa bija tik laipna pāris gadījumos šo to pastāstīt par savu darbu, par Poruku, par Blaumani.  Bet tad radās izdevība ar rakstnieci parunāties īsti sirsnīgi, par to, kas deva īsto gaismu un prieku mūsu dzīvei – par latvietību.  Tas bija 1933. gada pirmajos četros mēnešos.

Gada sākumā ierados pie rakstnieces, lai lūgtu kādu dzeju vai rakstiņu jaunajam dievtuŗu “Labietim”.   Jau šai reizē mums bija plašākas pārrunas par nacionālām lietām, vispār un arī par dievturību.  Viņa par šo latvietības izpausmi jau šo to zināja.  Pazīstot arī Ernestu Brastiņu.  Bet nu viņa vēlētos tuvāk iepazīties tiklab ar dievturību, kā arī ar tiem cilvēkiem, kas latvisko ceļu grib iet arī reliģijā.  Lūdza turpmāk viņu informēt par visu.  Apsolījos.

“Labietim” saņēmu tiešām zīmīgu dzeju:
Eju es tumsā.
Un pēksņi apskalo dvēs’li
Liesma kā zibens –
Nakotnes jauda:
Būs kaut kas nedzīvots vēl, -
Svētums būs,
Es svētumā augšu.

Rakstniece izteica vēlēšanos ierasties kādā no Dievtuŗu sadraudzes svētrītiem.  Tad nu arī kādas svētdienas rītā, kad bija nolikts “Cilvēka mūža daudzinājums”, ierados pie Annas Brigaderes un pavadīju ceļā uz svētrītu.  Tolaik mūsu Sadraudze vēl bija maza, tomēr svētrītā (tai laikā vēl Neatkarīgo mākslinieku telpās) bija ap 100 dalībnieku.  Visi bijām ļoti priecīgi par rakstnieces ierašanos.  Viņai bija arī savs ciema kukulis līdz:  nolasīja vairākas savas dzejas, kas šādam svētrītam piemērotas.  Pēc svētrīta viņa mums izteica savu prieku un atzinību.  Viņai patīkot vienkāršā sirsnība, tiklab runās, kā arī dziesmās.  Viņai tuvas esot tās dvēseles alkas, ko vērojusi tiklab svētrītā, kā arī sarunās ar pazīstamajiem un nepazīstamajiem draugiem.  Viņa apsolījās atkal nākt un atvest arī dažus savus tuviniekus. 

Tad atkal viņu pavadīju uz māju.  Bija tikko uzsnidzis balts sniedziņš, trotuari vēl nenoskrāpēti, tāpēc diezgan slideni.  Rakstnieci uzmanīgi pieturēdams pie elkoņa, es klausījos, ko viņa vēl pa ceļam runāja.  Tas viss bija sirsnīgs draudzības apliecinājums jaunajam latvietības virzienam, jo tieksme pēc skaidras latvietības rakstnieces mūža pēdējā gadā bija jo sevišķi strauja.

Tiklīdz kas parādījās no dievturīgiem rakstiem, tos tūlīt nosūtīju rakstniecei.  Tā “Labieti”, tā savas “Dievtuŗu svētrunas”, kas tolaik sāka iznākt atsevišķās burtnīciņās.  Kad ija izdevība ar viņu atkal runāt personīgi – ar prieku vēroju, ka visus dievturīgos rakstus viņa bija uzmanīgi lasījusi.  Ne visai vesela būdama, krēslā sēdēdama, sedzeni apsegusies, viņa stāstīja par reliģija nozīmi savā dzīvē.  Reliģija viņai nekad neesot bijusi tukša skaņa.  Dievu vienmēr jutusi savā tuvumā, tikai brīžam kā tuvāk, b rīžam kā attālāk.  Pēdējā laikā viņu arvienu vairāk nodarbinot nacionalās reliģijas problema.  Viņa domāja, ka ne tikai dievtuŗi, bet jau pati tauta sen apzinājusieslielo dvēselīgo zaudējumu, uzkundzējoties svešai reliģijai, un šo apzināšanos, piemēram, izteikusi tēlā par nolauzto ozola galotni.  Galotne gan tikusi nolauzta, bet ticība nākotnei palikusi.  Šo, tautas gara mantās minēto, nolauzto galotni viņa neesot piemirsusi, rakstīdama savus daiļdarbus.  Vispār – ar savām dzejām, stāstiem, lugām viņa centusies risināt arī nacionālās reliģijas problēmas.  Viņa cerēja drīzumā pie šā jautājuma atgriezties kādā teoretiskā rakstā.  Kaur ko par latviešu dievestīu apsolījās uzrakstīt arī tieši “Labietim”.  Uz rudens pusi, kad pēc vasaras pārtraukuma “Labietim” vajadzēja turpināt savu ceļu, cerēju saņemt apsolīto rakstu.  Notika citādi...  Rakstniece pašos Jāņos aizgāja pie Veļu mātes...  Man palika viņas teiktā atļauja pagaidām izmantot viņas iespiestos rakstus.  Tā viņa norādīja uz rakstiem, kas “Daugavas gada grāmatā”.

Man īpašs prieks bija (tikai savu tiesu samulsu:  vai rakstniece nebija pārlieku laipna?), - kad viņa atzinīgi izteicās par manu svētrunu “Dievs dod man kalnā kāpt”, ko nesen biju piesūtījis un ko pēdējās dienās viņa bija lasījusi.  Sev tik tuvu dievības idejas apceri viņa neatceroties citur lasījusi.  Un tad pat viņa teica arī tos vārdus, kas nu nedod mieru ne doc. A lbertam Freijam, ne arī dažiem citiem.  Viņa pat minēja kādas kritiķes vārdu, kas viņu nepamatoti gribot pielīdzināt kristīgām rakstniecēm, kā, piemēram, Zelmai Lagerlefei.  Viņas nodoms esot rakstīt lielu traģēdiju no Zemgales vēstures 13. g. s., kur arī varēšot ielikt lielo latvietības domu.

Pavadīdama mani, rakstniece izgāja koridorā, un, ar vienu roku atspiedusies pret sienu, viņa vēl daudz runāja.  Man bija vairākkārt jālūdz, lai viņa sevi par daudz nenogurdina.  Un tā arī bija pēdējā reize viņu redzot.   Tagad to atceroties, man sirds sāp un moca pārmetums, kāpēc es neielāgoju katru viņas vvārdu un kāpēs, pārnācis mājā, visu to nepierakstīju.  Tikai nedaudz atrodu savos papīros.  Bija cerība viņu atkal redzēt un  šospašūs jautājumus atkal pārrunāt.  To solīja viņas pārsteidzošā laipnība.

Bet –varbūt viņa nojauta neredzēšanos, un nu man bija svētais pienākums – saņemt viņas sirsnīgo novēlējumu latviskajai dievestībai, kuŗai jau piederēja rakstnieces simpatijas.  Tanī pārliecībā mani nekas nevar sašķobīt, un to rāda arī viņas pēdējā posma darbi.

Mācītāja kungam tas viss ļoti nepatīk.  Ar to izskaidrojams viņa solis pret mani.  Mūsu pienākums tomēr ir – atgriezties pie Annas Brigaderes rakstiem plašākā apcerējumā.   Pagaidām norādu uz savu minēto apcerējumu “Labā latviete Annas Brigaderes rakstos”.  Viņa bija īsta latviete.  Ja laiku gaitā, kad mūsu dzimteni pārstaigāja sveši vēji, viņas tērpam pieķērās kāda, pa gaisu nesta, pūka, tad to nevajag  tūlīt iztaisīt par nezin ko.  Jau prof. Dāle savā recenzijā aizrāda, ka Freijs nerādot rakstnieces attīstības gaitu.  Tas ar nodomu darīts.  Jo nu visu, ko vien rakstniece rakstījusi, vai ko savu darbu tēlos ielikusi, var pieskaitīt viņas mūža pēdējā posma uzskatiem.  Tā nu varam mazās Anneles pārdzīvojumus (atmiņu tēlojumos “Dievs, Daba, Darbs” un “Skarbos vējos”) attiecināt uz Annu Brigaderi, kas dzīvoja jau astotā gadu desmitā.

Anna Brigadere bija latviete ar savu iedzimto latviskumu, un tikai pēc tam viņa apzinīgi vai neapzinīgi varēja saistīties ar to vai citu nelatvisku uzskatu.  Tādēļ, uzskaitot tos elementus, kas viņas uzskatu vai izjūtu kopumā,  vispirms jāuzskaita viss, kas vien latvisks, un tikai pēc tam var jautāt, vai tur konstatējams arī kaut kas nelatvisks?  Tad redzēsim, cik maz paliek pāri aiz latvietības robežām.  Bet Freijs, kā jau kristīgs cilvēks, rīkojas otrādi:  viņš cenšas uzskaitīt visu, kas vien viņam liekas kristīgs, vai ko viņam patiktos kristīgumam pieskaitīt (pie tam neņemot vis seno, īsto kristietību, bet moderno, kur palicis no kristietības maz).  Tā ir latviskās mantas piesavināšanās, lai celtu kristīgo torni.  Tur nav objektivitātes, par ko runā Dāle.  Tā ir tāda pati latvietības piederumu sagrābšana, kā senie iekarotāji sagrāba latviešu zemi.  Tā rīkojoties, Freijs var katru latviešu rakstnieku pataisīt par kristīgu.  Bet tikpat labi, turoties pie šīs metodes, var katru rakstnieku, arī Annu Brigaderi,  pataisīt par budisti vai musulmani.  Vai tas būtu objektīvi?

Bez tam jāievēro laikmetā valdošie izteiksmes līdzekļi un tēli, tur ieskaitot arī Kristus vārda minēšanu, jo ne par velti visu laiku tas b ija kalts un mācīts.  Ja nu rakstnieka darbos kāds vārds vai tēls ar kristīgu piegaršu, tad ar to nav pierādīts kristīgais saturs.  Arī Vecais Stenders savās “ziņģēs”, kas nupat iznākušas jaunā iespiedumā, vairākkārt piemin pat Laimu, Laimiņu, Laimas māmuliņu;  bet vai tāpēc mums ienāktu prātā Stenderu pataisīt par latviešu nacionālo dzejnieku un pat par dievturi?

Kristietība mūsu latviešu zemē un dzīvē ir nejaušība.  Latviskais bija no neatminamiem  laikiem un latviskais paliks.  Un viss tas, par ko Freijs priecājas, kā par lielu atradumu, ir tikai dadzītis, kas pieķēries latvietes tērpam.

Labietis I, 1939.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Juris Urtāns

GAROZAS LUKSTENIEKU PILSKALNS. 121. LABIETIS
Daudzus gadus darbojoties archaioloģisko vietu uzmeklēšanā, nereti ir nācies meklēt tādas vietas, kuŗas kādreiz pirms II Pasaules kaŗa visiem apkārtējiem ļaudīm, kuŗu tur arī nebija maz, bija labi zināmas, tāpēc toreizējam archaioloģiskās vietas aprakstītājam nelikās svarīgi minēt precīzākus vietas orientieŗus, jo šķita, ka ja kāds tiešām gribēs šo vietu vēlreiz apskatīt, varēs taču pajautāt apkārtnē dzīvojošiem ļaudīm. Pēc šiem laikiem ir daudz ūdeņu aiztecējis: sekoja gaišāko cilvēku izsūtīšana uz Sibiriju, kaŗa postījumi un cilvēku došanās trimdā vai piespiedu pārvietošanas, pēckaŗa kolchozu laiki ar plašiem zemes meliorācijas darbiem, respektīvi senā zemes reljefa pārveidojumiem, vietas administrātīvās piederības maiņas un mūsdienās aizvien tukšākiem, cilvēku pamestākiem Latvijas laukiem. Šādos apstākļos kādreiz pat apkārtnē labi zināma vieta tagad nav vairs atrodama un vietas meklēšana atgādina detektīvu ar orientēšanos gan senajās, gan mūsdienu kartēs, dažādu reljefa pārveidojumu saprašanu un arī kā mēģinājums sava laika archaioloģiskās vietas aprakstītāja vai pieminētāja kā personības izpratnē; ko tolaik cilvēks ieraudzīja, kas tam likās svarīgs, kas ne, kā viņš to aprakstīja un kā vēlāk atcerējās.
Šāds pa pusei detektīvs ir saistīts arī ar Zemgali un Garozas pilskalna meklēšanu. Nosaukums Garozas pilskalns arī var būt maldinošs, jo mūsdienu Garozas centrs atrodas ap piecu kilometru attālumā no aptuvenās pilskalna atrašanās vietas.
Pirmās ziņas par Garozas pilskalnu tika iegūtas 1920-tos gados. Kādreizējās Pieminekļu valdes archīvā glabājas nedatēta, bet, spriežot pēc vairākām pazīmēm,  1920-to gadu pirmajā pusē bērnišķīgā rokrakstā izpildīta II Jelgavas valsts vidusskolas skolēna V. Briņķa Dabas un kultūras retumu lapa par Pilskalnu pie Luksteniekiem: Vecs  pilskalns atrodās Jelgavas apriņķī Garozas pagastā tuvākā stacija ir Garoza. Pie Lukstenieku mājām, atrodās šis Pilskalns. Viņš ir pakav veidīgs  un uz viņa virsotnes ir bijis caurums bet tagad tas aizaudzis (tieši tā tekstā – J.U.). Šķiet, Garozas pagasta un Garozas stacijas pieminējums bija iemesls, lai turpmāk šo pilskalnu sāktu saukt par Garozas pilskalnu, lai gan, cik var nojaust, droša pamatojuma šāda nosaukuma lietojumam nav un pareizāk būtu bijis pilskalnu pēc tuvējām mājām saukt par Garozas Lukstenieku pilskalnu.
1935. gada 23. decembrī Pieminekļu valdes inspektors un archaiologs Eduards Šturms Pieminekļu valdes priekšsēdētājam profesoram Francim Balodim iesniedza šāda satura īsu ziņojumu: K. Skadiņš ziņoja Piem. V. [Pieminekļu valdei – J. U.] 20. XII., ka Zālītes pag. [šoreiz Lukstenieki  novietoti jau Zālītes pagastā – J. U.] Lukstenieku māju tuvumā, purva vidū esot kalns ar caurumu virsū, kuram dibenu nevarot sasniegt. Apkārt kalnam purvi, virsū augot veci, resni ozoli.
Vēl dažus gadus vēlāk 1941. gada 21. martā toreizējās Mūzeju un pieminekļu aizsardzības daļas inspektors un archaiologs Pēteris Stepiņš uzrakstīja šāda veida ziņojumu: Garozas Luksteniekos pie Smakupes ietekas Iecavā purva vidū ir kalniņš, ko sauc par pilskalnu. Netālu ir arī cits, lielāks kalns, kam ir arī pilskalna izskats, it kā zemi vaļņi. Šo vietu nesen sāka art. Tuvumā vēl trešais kalns, ko sauc par Kalnadruvu – varbūt pilene. Stāstīja senatnes pētnieks K. Rozītis.
Garozas pilskalns nav pieminēts (tātad tas nebija zināms un netika meklēts) Ernesta Brastiņa Zemgales pilskalnu grāmatā (sal.: Brastiņš, 1926). Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centra archīvā (turpmāk - VKPAI PDC) glabājas kāds 18,5 x 12 cm liels fotoattēls (VKPAI PDC Nr.p6595I), kam paraksts Garozas pilskalns (1.att.). Attēlu 1969. gada 11. jūnijā fotografējis vēsturnieks Jānis Lismanis.  Attēlā redzams gaŗu zāli apaudzis, lēzens kalns, kam nav tradicionāla pilskalna pazīmju. Kalna uzņēmums izdarīts, fotografam atkāpjoties līdzenā pļavā. Vienā pakājes malā ir sākuši augt krūmi, bet kalna augšmalā aug atsevišķs koks, šķiet, priede. Kalna virsotne izrobota un liekas, ka tur ir kādi tuvāk nesaskatāmi rakumi, varbūt aizraktas smilšu bedres. Attēls neietveŗ visu kalnu, tikai tā lielāko daļu. Kalna pakājē redzami divi cilvēki. Proporcionējot viņu augumus pret kalna stāvu, var noteikt, ka kalns ir bijis ap 3 – 4 m augsts un ap 40 vai vairāk metrus gaŗš.
Spriežot pēc šī ziņu kopuma, neviens archaiologs Garozas pilskalnu pats nav apmeklējis vai aprakstījis; archīva ziņas glabā tikai novadpētnieku vai apkārtnes zinātāju stāstītās vai atstāstītās liecības vai vēsturnieka uzņemtu fotoattēlu. Personīgi aprunājoties ar pensionēto vēsturnieku un pieminekļu aizsardzības speciālistu J. Lismani, kurš ir vienīgā mūsdienās zināmā Garozas pilskalna foto attēla autors, viņš uzmeklēja sava 1969. gada jūnija brauciena piezīmes. Tajās bija pierakstīts, ka 1969.gada 10.jūnijā J. Lismanis kopā ar citu vēlāk labi pazīstamo pieminekļu aizsardzības speciālistu Mārtiņu Apini ar vilcienu no Rīgas ieradušies Jelgavā, tur pārnakšņojuši un tad nākamajā dienā kopā ar Jelgavas Kultūras nodaļas darbinieci Mesteri ar automašīnu Moskvič 408 apbraukuši kultūras pieminekļus. Garozas pilskalna apmeklējums J. Lismaņa atmiņā vairs nebija saglabājies. Atzīmējams, ka tanī pat dienā J. Lismanis fotografējis arī netālu esošo Rutenieku apmetni (VKPAI PDC Nr.25524.6425-5I).

Iespējams, ka Garozas pilskalna uzmeklēšanas grūtības saistītas ar vēl kādu īpatnību: Garozas pilskalna atrašanās vieta vienmēr ir atradusies uz dažādu administratīvo iedalījumu robežas. Pirmskaŗa laikos Garozas pilskalns novietots gan Jelgavas apriņķa Garozas, gan Bauskas apriņķa Zemītes pagastā, jaunākos laikos pilskalns atradies uz Jelgavas un Bauskas rajonu robežas. Arī mūsdienās pilskalna atrašanās vieta atrodas uz Iecavas un Ozolnieku novadu robežas.

Aplūkojot iepriekšējo ziņojumu rakstīšanas apstākļus un ziņotāju personas, arī var izlobīt kādas Garozas pilskalna lokālizēšanai noderīgas ziņas. Ed. Šturms par Garozas pilskalnu ziņas ieguvis no kāda K. Skadiņa 1935. gadā. Atzīmēsim, ka 1932. gadā Pieminekļu valde ieguva akmens laikmeta atradumus – akmens laivas cirvi un krama kaltu, kas bija atrasti, rokot Zālītes pagasta Rutenieku māju jaunbūves pamatus (Šturms, 1932), bet Rutenieku mājas ir kaimiņu mājas Lukstenieku mājām. 1932. un 1933. gadā Ed. Šturma vadībā jaunatklātajā Rutenieku apmetnē un apbedījumu vietā notika archaioloģiskie izrakumi (plašāks šo archaioloģisko izrakumu un atradumu izvērtējums dots jau pēc II Pasaules kaŗa trimdā (Šturms, 1946)), tāpēc Ed. Šturms varēja būt vairāk pazīstams ar apkārtnes ļaudīm, kas viņam arī varēja sniegt ziņas par vēl citu senvietu, respektīvi Garozas pilskalnu. Pieejamie archīva materiāli tomēr neliecina, ka Ed. Šturms pats būtu apmeklējis Garozas pilskalnu, lai gan savus pētījumus izdarījis Garozas pilskalna atrašanās vietas tiešā tuvumā.  Savukārt P. Stepiņš atstāstīja Kārļa Rozīša stāstīto. Varētu saprast, ka K. Rozītis pats ir redzējis tās vietas, par kuŗām viņš stāstīja P. Stepiņam. Te jāatzīmē, ka K. Rozītis bija jūsmīgs archaioloģisko vietu apsekotājs un aprakstītājs, kas tūlīt pēc II Pasaules kaŗa dažus gadus strādāja pieminekļu aizsardzības jomā, tomēr tagad aizvien biežāk iznāk pārliecināties, ka K. Rozītis tomēr bija tik kaismīgs senvietu aprakstītājs, ka nereti viņš ir ieraudzījis senos pilskalnus un zemes pārveidojumus tādās vietās, kur mūsdienu pētnieki neko tādu nesaskata.  Līdz ar to arī K. Rozīša stāstītais par gandrīz vai trijiem pilskalniem vienā vietā ir jāuzņem ar lielu piesardzību.

Pamatojoties uz pirmskaŗa laika ziņām un tās, acīmredzot, dabā nepārbaudot, Garozas pilskalns ir ticis iekļauts Latvijas PSR valsts aizsargājamo archaioloģijas pieminekļu sarakstos.  1959. gadā publicētajā pieminekļu sarakstā vieta nosaukta un raksturota šādi: Jelgavas rajons [...] 2. Garozas pilskalns. Nocietināts pakalns purva vidū. Garozas c.p. l/a „Sarkanais karogs” (Kultūras pieminekļu saraksts, 1959, 103). Garozas pilskalns iekļauts arī nākamajā aizsargājamo pieminekļu sarakstā: 397. Garozas pilskalns Sidrabenes ciema padomē, kolchozs „Druva”, Lukstenieku mājas (Kultūras pieminekļu saraksts, 1969, 69). Nākamajos valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstos, kad pirms ieslēgšanas vietas tika pārbaudītas, Garozas pilskalns vairs sarakstā nav iekļauts.
Pilskalna uzmeklēšanai nozīmīgi ir orientieŗi, kas doti iepriekšējos ziņojumos, un tie ir: Lukstenieku mājas, Smakupes ieteka Iecavā un purvs.
Mūsdienās Lukstenieku mājas vairs nepastāv, tomēr māju aptuveno vietu var nojaust pēc pirmskaŗa laika kartes. Spriežot pēc tās (40 – Baldone. Ģeod.-Top. daļas 1928.g. izdevums pēc 1880.g. uzņēmuma, M 1 : 75000), Lukstenieki atradušies pašā Iecavas upes labajā krastā dienvidaustrumos no aptuveni ziemeļu dienvidu virzienā orientēta gaŗa reljefa izcēluma (2.att.). Lukstenieku māju vietu var lokālizēt pie tā sauktā Roņu tilta pār Iecavas upi. Jaunākos pēckaŗa laikos kā Iecava, tā Smakupe (kas tagad vairāk tiek saukta par Podziņu) ir iztaisnotas un šķiet, ka tādejādi Lukstenieku māju vieta ir norakta; mūsdienās māju vietu nav vairs iespējams precīzi noteikt.
Upju taisnošana un bagarēšana jūtami ir mainījusi apkārtnes reljefu, ko kādreiz iezīmēja plašas, mitras upju palieņu pļavas, atsevišķi nelieli purvāji un vairāki dažus metrus augsti smilšu izcēlumi jeb salas. Agrākos laikos pavasaŗos šīs palienes applūda; virs ūdeņiem palika tikai reljefa izcēlumi kā tas bija arī ar Rutenieku apmetnes vietu jeb Retenes salu (J. Siatkovska 1985. gada 28. novembŗa ziņojums. (Glabājas VKPAI PDC Nr. 25524. 6425-5I).  Mūsdienās kādreizējās upju teces iezīmē vecupes; Smakupes un Iecavas upju senā sateka atrodas ap kilometru uz rietumiem no aptuvenās Lukstenieku māju vietas. Jaunā upju satece ir izveidota pavisam citā vietā. Pārbaudot seno upju satekas vietu, kur pēc K. Rozīša stāstītā (pie Smakupes ietekas Iecavā) bijis pilskalns, nevarēja ieraudzīt ne tikai pilskalnu, bet arī nekādu atsevišķu reljefa izcēlumu vai salu. Upju un teču tīkls, spriežot pēc 1928. gada kartes, te ir bijis pavisam savādāks nekā tas ir mūsdienās, tāpēc orientēt Garozas pilskalnu pēc mūsdienu Smakupes ietekas Iecavā nebūtu pareizi.
Garozas skolas ģeografijas skolotāja Ārija Strautnieka kādreiz vadītā Ģeografu pulciņa albumā ir saglabājies Garozas pilskalna apmeklējuma pieminējums kopā ar skolēniem 1970-to gadu vidū. Šķiet, ka pilskalns nav bijis tik ievērojams, lai paliktu dziļākā atmiņā, jo albumā ir minēts tikai pilskalna apmeklējums; nekādu citu ierakstu vai fotografiju, kā tas ir citos pulciņa ekskursiju un ekspedīciju gadījumos, par Garozas pilskalnu nav. Pēc Ā. Strautnieka atmiņas Garozas pilskalns atradies daudz tālāk uz ziemeļiem no kādreizējās Lukstenieku māju vietas jau aiz Jelgavas – Krustpils dzelzceļa līnijas. Tur viņam 1970-tos gados bija rādīts kāds lēzens, norobežots izcēlums, kuŗā redzēts plāns kultūrslānis un oglītes. Vēl Ā. Strautnieks atmiņā bija saglabājis ziņu, ka jau pēc viņa Garozas pilskalna apmeklējuma, respektīvi 1970-to gadu beigās vai 1980-to gadu sākumā esot runāts, ka Garozas pilskalns tiekot norakts. Licies, ka pilskalns ir Bauskas rajona robežās un tātad pilskalna saglābšanā būtu jādarbojas Bauskas rajona padomju ierēdņiem. Toreiz pilskalnu apmeklēja arī Ā. Strautnieka dēls, tagad ģeologs Ivars Strautnieks, kuŗš pilskalna apmeklējumu atcerējās un tagad šo vietu varēja atrast un norādīt. Iznāk, ka noraktā Garozas pilskalna vieta atrodas nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Luksteniekiem otrpus dzelzceļa līnijai, tagad aizaugusi ar jaunu mežu un tai tiešām, kā agrākos ziņojumos ir teikts, abās pusēs ir purvājs.
Garozas pilskalns noteikti nav bijis klasiskais un Latvijai raksturīgais pilskalns ar izteiktu stāvu, vaļņiem, grāvjiem, malu stāvinājumu vai terasējumu; šajā apkārtnē šādu dabisku kalnu, kur varētu ierīkot pilskalnu, arī  nav. Tomēr nostāstu drumslas par caurumu Garozas pilskalnā (uz viņa virsotnes ir bijis caurums, bet tagad tas aizaudzis; purva vidū esot kalns ar caurumu virsū, kuram dibenu nevarot sasniegt) ir raksturīga Latvijas pilskalnu folkloras pazīme (par Latvijas pilskalnu folkloru vairāk skatiet: Ritums, Tāle, Urtāns, Vītola, 2006). Ticamāk, ka Garozas pilskalns ir bijusi vieta, kam senatnē ir bijusi kāda nozīme, iespējams, šī vieta ir bijusi arī kaut kā nocietināta, tomēr tas nav bijis pilskalns tā klasiskajā izpratnē. Par laiku, kad Garozas pilskalns varēja tikt izmantots, var izteikt tikai minējumus.
Ir vēl kādas netiešas Garozas pilskalnu apliecinošas pazīmes. Kad netālo Rutenieku apmetni 1984. gada 14. decembrī inspicēja archaiologs Guntis Zemītis, no Rutenieku mājas saimnieces viņš uzzināja, ka ap puskilometru uz rietumiem no mājām esot veci kapi. Šī vieta atradās Iecavas upes labajā krastā un bija neliels, tolaik lauksaimnieciski neapstrādāts, priedēm apaudzis paugurs ar II Pasaules kaŗa ierakumiem (VKPAI PDC Nr.25524.6425-5I). Ticamāk, ka G. Zemītis ir nedaudz kļūdījies virzienā un attālumā, jo 1985. gada 4. oktobrī, apsekojot Rutenieku apmetni, archaiologs Jānis Siatkovskis savā ziņojumā rakstīja, ka G. Zemīša norādītā kapu vieta varētu būt priedēm apaugušais uzkalniņš, kas atrodas dažus simtus metrus uz DR no Ruteniekiem (VKPAI PDC Nr.24579.5911I). Šo kapu vietu laikam nevajadzētu  saistīt ar Rutenieku apmetni, kur iespējamie cilvēku apbedījumi bija izdarīti tieši pašā apmetnes territorijā.  Kapu vieta, daudz ticamāk, varētu būt saistāma ar kaut ko citu.
Garozas pilskalna tuvumā ir bijuši vēl arī citi atradumi. 1938. gada 19. janvārī Ed. Šturms uzrakstīja ziņojumu, ka ap 300 – 400 m no Ruteniekiem, nenorādot virzienu, grāvi rokot, 1, 2 – 1,3 m dziļumā atrasta koka vāle (VKPAI PDC Nr.25524. 6425-5I); atradumu Ed. Šturms saistīja ar Rutenieku apmetni, tomēr šo vietu viņš pats neapmeklēja un atraduma saistība ar neolīta apmetni ir tikai viena no iespējām. Tāpat 1992. gada 19. maija Rutenieku apmetnes apsekojumā archaiologs Ainis Tora no Rutenieku saimnieces bija uzzinājis, ka agrākos laikos ap 150 – 200 m uz ziemeļiem no mājām, rokot novadgrāvi, uzieti ozola baļķi (VKPAI PDC Nr.38.718-2I). Arī šī vieta tik pat labi var būt  saistīta kā ar Rutenieku apmetni vai Garozas pilskalnu, tā arī vispār var nebūt ar tām saistīta.
Būtu ļoti vilinoši Garozas pilskalnu sasaistīt ar pazīstamo 1287. gada 26. marta Garozas kauju. Šobrīd vēsturnieki Garozas kauju vispārēji lokālizē Garozā vai pie Garozas upes (Biļķins, 1973, 205; Mugurēvičs, Kļaviņš, 1998, 354; Vartberges Hermanis, 2005, 194 u.c.), tomēr konkrētā kaujas vieta nav tuvāk noteikta; nav pat izvirzītas hipotezes, kur tā tieši varēja būt notikusi. Galvenie orientieŗi kaujas vietas noteikšanai ir Atskaņu chronikā minētais trīs dienu pārgājiens no Ikšķiles uz Zemgali pa slīkšņainām, acīmredzot, jau pavasaŗa šķīdonī uzplūdušām vietām

(Tiem jāstaigā bij ceļi slikti,
ne laipu nebij tur, ne tiltu,
it kā kad kāds tos dūkstī viltu.
Trīs dienas viņi noklaiņoja
Un grūtību daudz piedzīvoja (Atskaņu chronika, 1998, 269).)

un krustnešu kaŗaspēka nometne pie upes.

(Bet trešās dienas vakarā
tie kādā mežā upmalā
uz brīdi lēma apmesties
un tur mazlietiņ atpūsties (Atskaņu chronika, 1998, 269).).

Kaujas vieta nedaudz precīzēta vēlāk sarakstītajā Vartberges Hermaņa Livonijas chronikā: [...] kaŗagājienā pret zemgaļiem bija sasniegta Garoze (ad locum Grose) [...] (Vartberges Hermanis, 2005, 60, 61). Šajā chronikā nav tieši teikts, ka upei vajadzētu būt Garozas upei.  
Ja ļoti gribētos, tad varētu iedomāties, ka Garozas pilskalns būtu bijis krustnešu kaŗaspēka pagaidu nocietinājums (uz brīdi lēma apmesties / un tur mazlietiņ atpūsties), kādus krusta kaŗu laikā ierīkoja, lai nodrošinātos pret nejaušu uzbrukumu. Šādās vietās nocietinājumu zemes darbus vai nu neveica, vai arī tie nebija ievērojami, bet kaut kādu drošību panāca, nocērtot un aizcērtot kokus. Koku ciršana naktsmītnes vietā pirms kaujas pieminēta arī Atskaņu chronikā:

Kad pulks bij kopā savācies,
uz naktsguļu jau apmeties,
tiem cērtot, dimdēj’ vēris viss,
tie visur kūra ugunis (Atskaņu chronika, 1998, 269).).

1. att. Garozas pilskalns 1969. gada 11. jūnijā. Foto: Jānis Lismanis.

2. att. Lukstenieku māju novietne. Izgriezums no 1928. gada kartes (40 – Baldone. Ģeod.-Top. daļas 1928. gada izdevums pēc 1880. gada uzņēmuma, M 1 : 7500)

Kauju varētu apliecināt arī ziņas par kapiem un ziņa par vāles, kas, iespējams, bija kaujas ierocis, atradumu Garozas pilskalna tuvumā. Liecības par Garozas pilskalnā redzēto plāno kultūrslāni un oglītēm varbūt ataino Atskaņu chronikā teikto par ugunskuru kurināšanu naktsmītnes vietā (tie visur kūra ugunis). Arī upju un teču tīkls, kas laika gaitā noteikti ir mainījies, Garozas pilskalna tuvumā noteikti ir bijis, un tas varētu būt saistāms ar Atskaņu chronikā teikto par kaŗaspēka nometni kādas upes krastā (kādā mežā upmalā), kas varēja arī nebūt Garozas upe. Pilskalniem raksturīgās folkloras liecības par Garozas pilskalnu varbūt ir kādas tālas atskaņas par seno notikumu un iespējamo vietas nocietinājumu, cilvēku klātbūtni un krustnešiem traģisko kaujas iznākumu. Kaujas vietā, kas varēja būt arī visai plaša, vajadzētu būt palikušām arī citām materiālām liecībām, kas savā laikā kā trofejas varēja netikt paceltas, viegli pazuda un nogrima purvājā.  Mūsdienu mantrači ar metalldetektoriem ir izstaigājuši arī plašu Garozas pilskalna apkārtni. Viņu lielākas un mazākas rakumu vietas redzamas II Pasaules kaŗa vācu un krievu ierakumu vietās un kādreizējo māju vietā, tomēr citur apkārtnē rakumu  nav. Vai tas nozīmētu, ka metalldetektors neko nav uzrādījis; lai gan ticamāk, ka mantrači ir izstaigājuši un izrakājuši tikai saviem meklējumiem perspektīvākas vietas.
Livonijas seno krusta kaŗu kauju vietu lokālizācija ir visai sarežģīta, jo senie rakstītie avoti parasti nedod tiešākus orientieŗus kaujas vietas lokālizācijai un arī šie nekonkrētie orientieŗi daudzu gadsimtu gaitā ir izzuduši vai mainījušies, tāpēc Garozas kaujas vieta pie tā sauktā Garozas pilskalna nav ne drošāk pierādāma, ne arī noteikti noraidāma. Diemžēl pats Garozas pilskalns, kas varbūt varēja sniegt vēl kādas citas liecības, tuvāk nepētīts un neaprakstīts jau ir gājis bojā, respektīvi tas ir norakts.  Žēl.
 

Vēres.
Atskaņu hronika, 1998. Atskaņu hronika. Rīga: Zinātne, 1998.
Biļķins, 1973. V. Biļķins. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolis, 1973.
Brastiņš, 1926. E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valde, 1926.
Kultūras pieminekļu saraksts, 1959. Kultūras pieminekļu saraksts Latvijas PSR teritorijā. Rīga, 1959.
Kultūras pieminekļu saraksts, 1969. Latvijas PSR kultūras pieminekļu saraksts. Rīga, 1969.
Mugurēvičs, Kļaviņš, 1998. Ē. Mugurēvičs, K. Kļaviņš. Komentāri. Atskaņu hronika. Rīga: Zinātne, 1998. 303.-357.lpp.
Šturms, 1932. Ed. Šturms. Ko jaunsaimnieks atradis Ķēves purva salā. Jaunākās Ziņas. 1932. Nr.131.
Šturms, 1946. Ed. Šturms. Die erste Schnurkeramische Siedlung in Lettland. Contributions of Baltic University. Nr.17. Hamburg, 1946. S.1.-14.
Ritums, Tāle, Urtāns, Vītola, 2006. R. Ritums, I. Tāle, J. Urtāns, I. Vītola. Teikas par Latvijas pilskalniem. Latvijas Universitātes Raksti. 695.sējums. Zemes un vides zinātnes. Pilskalni Latvijas ainavā. Latvijas Universitāte, 2006. 7.-26.lpp.  Vartberges Hermanis, 2005. Vartberges Hermaņa Livonijas hronika. No latīņu valodas tulkojis, priekšvārdu un komentārus sarakstījis Ē. Mugurēvičs. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005.

 

Marģers Grīns
L_G_ANA 122. LABIETIS
Cilvēki, zinādami, ka Dievs ir visa radītājs un devējs, ar prieku saņem viņa devumu.  Dainās redzams, ka ir ļaudis, kas doto atkal atprasa.

 

 

 

Marģers Grīns

DIEVS UN DVĒSELE. (4. turpinājums un nobeigums.)

122. LABIETIS
Kad puiši vēro meitas, kas cenšas labi izskatīties, viņu dvēseles iesilst.

Augu balta, augu gaŗa, sarkans rožu vainadziņis;
Tautu dēla dvēselīte kā oglīte kvēlojās.                   LD 5377. (330’)

Drebi, drebi apšu lapa, tai mazā vējiņā;
Tā dreb puišu dvēselītes uz jaunām meitiņām. D 12709. (174c)

Tvīcin tvīka oša ogle, uz ūdeņa gulēdama;
Tā tvīkst puiša dvēselīte uz jaunām meitiņām.      LD 12982.  (91c)

4. Tālu spīd oša skaida uz ūdeņa vakarā;
Tā spīd puišu dvēselīte uz jaunām meitiņām.                (322d)

5. Tveiciņ tveika ūša ūgle iz iudiņa stôvādama;
Lai tveikst puišu dvēseleite, iz meiteņu verūtis. (409d;422”b)

Neviens mani tā nemīl, kā mīlēja tautu dēls:
Roku sniedza, mutes deva, sauc’ man’ krūšu dvēselīt’. LD 10472. (191e)

Bāliņš sauca tautu meitu: sirsniņ, mana dvēselīt!
Es bāliņa īsta māsa, tā vārdiņa nedzirdēju.    LD11687.   (26a; 282)

1. Brālīts sauca tautu meitu: sirsniņ, krūšu dvēselīt!
Es māsiņa gana mīļa, tā vārdiņa nedzirdēju.             (281b,c)
2. Kāda rada tautu meita bij’ manam bāliņam?
Bāliņš viņu mīļi sauca: sirsniņ, krūšu dvēselīt!
Es brāļam īsta māsa, tā vārdiņa nedzirdēju.       (85e; 281a)

3. Tautiets mani mīļi sauca: sirsniņ, dārga dvēselīt!
Es brāļam īstā māsa, tāda vārda nedzirdēju.                (22p)

4.Tici mani, māmulīte, es tev nieka nesacīšu,
Bāliņš sauca tautu meitu: sirsniņ, mana dvēselīt!
Es māsiņa ne tik mīļa, viena tēva, māmulītes.              (291b)

Tautiets mani mīļi lūdza: nāc, puķīt, šoruden!
Sirsniņ, mīļā dvēselīt, šoruden es neiešu:
Vēl manā pūriņā nelocītas villainītes.
Uz citam rudeņam, tad tu nāc, tad es iešu.                LD 7872. (100)

Meitiņ, mīļā dvēselīt, kam citam solījies?
Tu, puisīti, neveiklītis, kam tik ilgi kavējies?        LD 11314. (141’)

Taču ir arī gadījuumi, kad jāizrāda nepatika pret puišu dvēselēm.

Kas tur spīd, kas tur kūp viņā lauka galiņā?
Veca puiša dvēselīte, kas meitiņas niecināja.        LD 13059. (264i)

Puiši, meitu neviliet, meitām kaunu nedariet,
Trīcēs jūsu dvēselīte, Dieva durvu daiedama.       LD 12238.  (88b)

Mūsu senā dievestība māca, ka Dieva dota dvēsele ir tīra un  neaptraipīta.   Ja tā nav sabojāta ar ļauniem darbiem, tā paceļ cilvēku augstākā, cēlākā līmenī un viņš pats kļūst dievājāks.  Šādas mācības mudināti, mūsu senči ir veidojuši un attīstījuši dzīves veidu, ko apzīmējam par latvisko dzīvesziņu.

Puišam mutes es nedevu, vainadziņu valkādama;
Tīra mana dvēselīte kā tērauda gabaliņš.             LD 10551.  (137c)

Bērnam pieaugot, viņa dvēsele atspoguļo ne tikai vecāku raksturīgās īpašības, bet jauno lauku zinātnieki izpētījuši, ka arī apkārtējā vide ietekmē cilvēka dabu, raksturu un izturēšanos gan labā, gan ļaunā nozīmē.  Tad varam saprast, ka ārējie apstākļi var gan iespaidot cilvēka dvēseli, bet dainas apliecina, ka tomēr Dievs tai arī devis spējas pretoties.  Tādā gadījumā cilvēks gūst stingru stāju un noteiktu raksturu, kas palīdz sasniegt mērķi ar Dieva palīgu.

Ko var kungi man darīt, ko manai galvīnai?
Dzelžu kalta man galvīna, tērodīna dvēselīt’.         LTDz 1388. (61)

1. Ko tie ļaudis man darīs, ko manam augumam?
Dzelzēs kalta man miesiņa, tēraudiņa dvēselīte.             (65)

Sita mani, kava mani kā ozolu ceļmalā;
Bija man koka sirds, tēraudiņa dvēselīte.       LTDz 34154. (68;379;407)

1. Es bij’ dzelza cilvēciņš, man tērauda dvēselīte.
Es iztriekšu Velna māti pa mazām durvtiņām.       LTDz 34120. (98)
Dainas dzied par kaŗavīriem, kam īss mūžs.  Viņu dvēseles nonāk pie Dieva debesīs, kur tās šūpojas zelta šūpuļos.

Kaŗavīram īss mūžiņis kā vasaras launadziņš,
Kā vasaras launadziņš, kā ūdeņa burbulīts.
Tur aizgāja dvēselītes, kur zobeni nešķindēs;
Dieva dēli dvēselītes šūpos zelta šūpulī.             LTDz 32049. (335)

...Tur staigāja Dieva dēli, dvēselītes lasīdami.
Atraduši dvēselīti, ietin baltā vilnānē,
Ienes Dieva pavēnī, ieliek Dieva šūpulī,
Šūpu, šūpu, dvēselīte, māmuliņas lolojums.              DD B 15,5421.

Dievs mieloja dvēselīti, kaŗā kautu bāleliņu;
Saule kaulus balināja, vējiņš matus vīcināja. LTDz 31950. (116)

Kādreiz raugoties uz cilvēka stāju un izturēšanos, var  atrast tādu salīdzinājumu, kas vislabāk raksturo viņa dvēseli.

Divi balti balodīši pa debesi lidināja;
Tie nebija balodīši, jaunu puišu dvēselītes.                 DD F 450,53

Melna čūska locījās zem kumeļa kājiņām;
Tā nebija melna čūska, tā bij meitas dvēselīte.             DD F  362,4

Caur kuorklim upe tek, tur devēņi akminsteņi;
Deveitā akminī dzeiva veira dvēseleite.     LTDz 34370. (424;217’)

Bēdīgam cilvēkam zeme rīb staigājot;
I zemīte tā nerīb, kā bēdnieka dvēselīte.                   LD 9168. (91b)

Ailu manu gŗūtu mūžu, bet lustīgu dvēselīti;
Gŗūtu mūžu pavadīšu ar lustīgu dvēselīti.                   DD F 387,303

Daugava, Latvijas lielākā upe, sabiedrībā un literātūrā allaž pieminēta kā latviešu likteņupe. Vēsture māca, ka Daugavas krastos jau kopš senatnes  bijušas sīvas kaujas; vēlāk, jaunākos laikos arī Latvijas brīvības cīņas, kad daudzi latviešu vīri un jaunekļi tur nolika savas galvas, cīnīdamies par Latvijas neatkarību. Tāpēc varam saprast, ka dainas vienmēr dzied par Daugavu, kas “pilna dārgu dvēselīšu”.

Daugaviņa melnacīte melna tek vakarā.
Kā tā melna netecēs, pilna dārgu dvēselīšu.                  LTDz 30710. (2; 91; 98; 121; 325; 335)

1. Melna tek Daugaviņa, melna dienu, melna nakti.
Kā tā melna netecēja, pilna dārgu dvēselīšu.
LTDz. 30710. (75)
2. Ogre tek dunēdama, Daugaviņa skanēdama;
Ogre pilna sīkakmeņu,Daugaviņa dvēselīšu
.  LTDz.30710. (379)
3. Strauji strauji upe tek, vēl straujāki Daugaviņa.
Kā tā strauji netecēs, pilna dārgu dvēselīšu.   LTDz.30710. (379)
4. Upe tek skanēdama, Daugaviņa dindēdama.
Kā tai bija nedindēt, pilna dārgu dvēselīšu.     LTDz 30710. (324)

1. Jūra tek dimdēdama, Daugaviņa skanēdama;
Jūra kārklu pieaugusi, Daugaviņa dvēselīšu.              DD 31023.

1. Sievas naudu zirgu pirku gaŗajām kājiņām.
Visas upes cauri jāju, Daugaviņu nevarēju, 
Daugaviņu nevarēju, tā bij pilla dvēselīšu.   LTDz.  29628. (400)

6.  Visas upes cauri jāju, Daugaviņu nevarēju,
Daugaviņu nevarēju, tā bij pilna dvēselīšu.                 DD 29628.

Muižnieki, izvairīdamies no tiesnešu pienākumiem un atbildības, dažreiz izmantoja šim darbam latviešus pašus, kam tad bija jāuzņemas sprieduma sekas.  Dainās redzam, ka tiesnešiem jāspriež taisna tiesa, lai dvēsele varētu noiet pie Dieva.

Kundziņš manu bāleliņu tiesas spriest aicināja.
Spried patiesi, bāleliņ, dod Dievam dvēselīti. Ltdz 20142. K1960,3448

1. Kungi manus bāleliņus tiesas nest aicināja.
Nes, bāliņu, ties’ par tiesu, nedar’  grūti dvēselei.       V 1730,47214
2. Vai tik vien tiesas vīru kā tie mani bālēliņi?
Spriež patiesi, bālēliņ, dod Dievam dvēselīti.  
K Bb 23,1033

Uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas:
Vakar pirku kumeliņu, šodien kunga rociņā.       LTDz 31365.  (335)

Kundziņš manu bāleniņu tiesas spriest aicināja.
Spried patiesi, bāleniņi, dod Dievam dvēselīti.  LTDz 31320. (159)

1. Kungi manus bāleliņus tiesas nesti aicināja.
Nes, bāliņ, tiešām tiesu, dod Dievam dvēselīti.             (335)
2. Zemē vien nekrītiet manas gaužas asariņas;
Uz tās sirds, dvēselītes, kas man gauži raudināja.              LD 8681  (41a)
Mūsu senču uzskats, ka darbs ir dzīve un dzīve ir darbs, izpaužas daudzās dainās.  Latviešiem darba tikums ir vienmēr bijis attīstīts ļoti augstā līmenī un godā celts, ko pierādīja saimnieciskie un kultūrālie sasniegumi brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī pirms to okupēja Padomju Savienība.  Diemžēl, tagad, jaunākos laikos, svešu strāvojumu iespaidā, darba tikums ir zaudējis savu goda vietu latviešu sabiedrībā, radīdams nevēlamas sekas, kas ir jūtamas un redzamas Latvijas valstī šolaiku ikdienas dzīvē.

Darbam dzimu, darbam augu, darbā mūžu nodzīvoju;
Darbā mana dvēselīte pie Dieviņa aiztecēja. Ltdz 1310. V 1910,2209

2. Darbam dzimu, darbam augu, darbā mūžu nodzīvoju;
Darbā gāja dvēselīte pie Dieviņa dziedādama.    K 1935,8072

Cilvēka mūža ilgums šai saulē ir Dieva nolikums.  Katrā gadījumā, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, kas saistās ar cilvēka dzīvības uzturēšanu, gala iznākums ir Dieva rokās.

Es neņemtu sievas dienas, kad atrastu ceļmalā:
Dieviņš sievas dvēselīti nēzdogā vēcināja.        LTDz 1232.  (207u)

Dzīrās mani tautu dēls ar buŗiem burināt.
Tev, tautieti, grēki mani, Dievam mana dvēselīte.             LTDz 9582.  (119’)

Ak, tu Dieva nosodīts, ko moc’ mazu dvēselīti!
Uz akmeņa bērnu pēra, ūd’nē slotu slapināja.     LTDz 1279.  (208)

Uzskats, ka dvēsele ir tikai cilvēkam, dainās nerod atbalsi un to nemāca mūsu   senā  dievestība.   Tieši  otrādi,  dvēsele  ir  katram  Dieva   laistam radījumam.  Piemēram, dainas rāda, ka katram dzīvniekam, augam, kokam vai stādam ir sava dvēsele.

Ēdat, govis, zaļu zāli, neminat kājiņām;
Zaļa zāle gauži raud, kājiņām nominama.                    LTDz 28998.

To pašu var teikt arī par apkārtējo dabu, kā upēm un ezeriem, birzīm un mežiem, kalniem un lejām, laukiem un pļavām, mājām un dārziem, jo tie latviešu uztverē dzīvo ar savu raksturu, izteiksmi un īpašībām, radot cilvēkā dvēselisku pārdzīvojumu, tuvību un saprašanos.

Ai, tēvu zemīte,  tavu jaukumiņu!
Smildziņa ziedēja sudraba ziedus.                                  LTDz 3679.

 

 
ATCERES
 
Sandra Vensko  
RAKSTNIEKS ALBERTS CAUNE AIZSAULĒ.
(1917.22.10. – 2011.05.05.)

“Spilgts balts purva bērziņš, laists caur delnu, atstāj tajā baltus putekļus.” tā rakstīja literāts, mežu aprakstnieks un pētnieks, kluss dabas vērotājs un liriķis dvēselē.  Nu pats kļuvis par bērzu, tiks guldīts zemes klēpī 14. maijā plkst. 12. Durbes kapos, Latvijas zemē.

Mūsu domās dzejnieks paliks kā kluss un savdabīgs sava ceļa gājējs literātūrā, talanta dzirksts apveltīts autors, kuŗa darbus var izlasīt grāmatās un periodikā.  Alberts Caune savos literārajos darbos ievija krāsainus un siltus dzīves un dabas dzīparus, veltīja vārsmas mazajai meža silapurenei, bija līdz sīkumam zinošs dialogos ar dabu, poēmā “Rietumkursas valnī” stāstīja par Latvijas brīvības un neatkarības alkām, miniatūrās bija sev raksturīgajā rokrakstā pietuvinājies dievišķajai dzirkstij.

Rakstnieka teksti ir kā daudzkrāsains akvarelis – caur savu pasaules izjūtu krāsu dažādībā saplūst meža balss, zemes čuksti un saulē sasilis dzelzsceļa sliežu smārds.

Visu dzīvi bijis tuvu dabai, interesējās par polītiku un vienmēr atrada vārdus, ko bilst par katru norisi – gan dabā, gan cilvēkos un sabiedrībā.

Pirmā autora publikācija presē 1936. gadā, tad, pēckaŗa periodā, vajadzēja pieklust, bet kopš 1968. gada atsācis publicēties periodikā un līdz mūža galam rakstīja sirsnīgus dzejoļus un prozu.

Dzimis Jēkabpils pusē, Vāriešu pagastā, no 1949. gada mūža lielako daļu, 40 gadus, rakstnieks pavadīja Kurzemes pusē Vaiņodes pagastā, bet mūža nogalē dzīvoja un strādāja Durbes novada Tadaiķu pagasta Lieģos.

Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1982. gada.   2003. gadā saņēmis Valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Noliecam galvas un dziļā cieņā atvadāmies no literāta un Latvijas dēla Alberta Caunes.
LATVIJAS RAKSTNIEKU SAVIENĪBAS vārdā,  Sandra Vensko.
“LATVIJAS AVĪZE” 5-11-2011.

Alberts Caune.
PAGAĻU RAKSTI.   122. LABIETIS

Daudzi jauno Rīgas namu iedzīvotāji, kuŗus silda centrālā apkure, aizmirsuši, kas ir malka.    Un vairums to laikam arī nenožēlo:  atkrīt iegādes, sastrādes, kurināšanas rūpes, istabā ne no pagalēm nobirzušu gružu ne savu reizi dūmu mākonīša. 

Ekonomiskā institūta darbinieka Valda Virsuļa dzīvoklī vēl ir krāsnis, kas gaida mežu devumu.  Var jau kurināt ar akmeņoglēm, tās dod vairāk siltuma, bet istabās pie mazākās neuzmanības jūtama skāņa dvaka, ātrāk izdeg krāsnis.  Arī lietojot ogles, iekuriem tomēr vajadzīga malka.  Valdim bērnība un agrā jaunība pavadīta tur, kur elpo meži, tāpēc katra pagale ir kā sen pazīstams, mīļš viesis, tikšanās ar tālām dienām.

Darbs institūtā fizisku piepūli neprasa, locekļi kārot kāro padarboties.  Un  mediķi secinājuši, ka mūsdienu cilvēki visvairāk cieš no kustību trūkuma.  Šopavasar iegādātos divmetrīgos klučus Valdis sastrādās ne mechanizēti kā citus gadus, bet ar vienam cilvēkam sekmīgi lietojamo loka zāģi.

Malka lielpilsētā, kur slienas augsti mūri, švīkst gludas ielas, dimd cieti pagalmi, ir kaut kas neparasts.  Mežā neskaitāmi stumbri dod tādu izjūtu, kādu te rada viens pats sūnains resgalis, vienlaikus atgādinādams, ka pastāv arī dabas veidotas pilsētas – meži.

Veldis, nerēķinādamies ar lielākiem izdevumiem un pārvešanas grūtībām, iegādājies malku dzimtās puses mežā, tīši izvēlēdamies iespējami lielāku dažādību, lai daudzkrāsaināks būtusastrādes darbs.  Sētā nu guļ vedot un pārkraujot  vietām apskrambāti, steigā ne visai kārtīgi sagāsti kluči.  Par klučiem daudzus nemaz nevar saukt, jo to izmēri tādam apzīmējumam neatbilst.  Dažsresnuma ziņā atgādina mietu, dažs gandrīz līdzinās slotaskātam, kas tieši visinteresantākie.   Bet netrūkst arī tāda resnuma kluču kā Operas un baleta teātra fasādes kolonnas.

Marta novakarē, kad uz jumtiem kūst sniegs jaunā zāģa izmēgināšanai Valdis ņem sausu ošeli.  Tērauds pret tēraudu.  Lielzobainais divroku zāģis, saskaroties ar šādu stilba kaulu, lēkātu krākdams, bet loka nostieptā, šaurā smalkzobu strēle sirina kā sienāzis vasaras naktī.  Skaņa plūst viscauri ošelim, reizē ar vieglam trīsām ieplūst Valda rokās, koks jūt zāģētāju, zāģētājs – koku.  Smalkas, smagas skaidas skrien šaurā strūkliņāuz abām pusēm un kaisās pār akmeņiem – smaržīga veldze nedzīvajām pierēm.  Pirmais klučelis nokrīt skanēdams un pa bruģi priecīgi aizripo tālāk.  Griezumā cauri gadu kārtām no serdes šaujas balti stari – kaut kur paslēpusies neredzama saule.  Ošelis nometis mizu, viss izrotāts viļņainiem rakstiem ko tur iegravējuši mizgrauža kāpuri.  Valdim gribas arī tūlīt saskaldīt, just pirmo klēpi meža ražas.  Cietie klučeļi lieliski plīst, noviz vien mazliet brūnganas šķiedras.  Nesot pagaļu asās šķautnes jūtamas cauri apģērbam.  Tāds kā atgādinājums, ka dzīvei vajag noteiktu vadlīniju.  Ošelis, kaut arī sauss, smags.  Būtība maiņās nezūd.

Un tad pa rokai gadās pretstats – zaļš baltalksnis.  To gan sauc arī par pelēko, bet šoreiz tas tiešām ir gandrīz balts.  Audzis meža enā, apsarmojis gaišpelēkiem ķērpjiem, kas izkārtojušies kā piesauļoti vasaras mākoņi:  ap resgali vesela malkas gabala gaŗumā dzeltenzaļi mirdzoša sūna.  Neaptraipītais griezums spilgti nodzeltējis – saule zaļa zelta vainagā.  Tādu kluci Valdim žēl skaldīt, skaistumu izpostīt.  Noliks istabā blakus vāzei, lai ir vienuviet cilvēka un dabas acis iepriecinošie veidojumi.  Mīksto alksni vareni griež.  Skrāģī to pieturot ar celi, var zāģēt abām rokām. Uz košanu kārais tērauds tik strauji grimst kokā, it kā tam būtu kur jāsteidzas, Valdis pilnībā nav izjutis zāģēšanas prieku, kad klucis jau nokrīt.  Iezaļgani baltais griezums frīz kļūst nedaudz violets, bet rītu jau būs skaidri dzeltens.  Skaldīšana vēl veicīgāka, pagales lec no pavisam viegla cirvja atvēziena, vilnī vēss rūgtenums.  Meža dziļumā briedis pelēcis atveŗ savu dvēseli.

Asi nozvīņojis neresnas egles resgalis.  Sīkās gadu kārtas tik tikko atšķiramas.  Egle pārlieku gausi augusi vai nu purvā, vai lielaku koku nomākta, bet pamazām daudz speka sakrājusi.  To apliecina secišķais smagums, izriezumi dažādos virzienos, pat sauri mizai nomanāmi audu mezgli.  Cietajās mizas krevelēs vēl cietāki zari, kas cētot apdrupuši kā krama drumslas.  Tie apliecina augšanu tur, kur vajadzēja nonīkt.  Zāģi sātīgi kož ilgo briedumu, kuŗā lēni deg daudzu gadu kvēle.  Smaržu kūpina pat smalkās skaidas, cik stiprā salduma gan sakrāts visā klucī!  Tas jāatver līdz serdei, lai ar egles atjaunojošo elpu pieplūst ne tikai šī nama pagalms, bet visa Rīga.

Vērtības arvien glabājas aiz stiprām atslēgām.  Abu roku spēcīgi lejup rautais cirvis kluča galā gan mazliet ieķeras, bet šķelšanās pazīmju nerāda.  Vēl un vēl Valdis atvēzējas, tomēr panākumu nav.  Būs, būs – stipra griba sastapusies ar cienījamu pretestību.  Skaldītājs pataisa smagu vāli, sadzen cirvi klucī līdz galam, tomēr daudzgadīgais resgalis tikai mazliet pavēries, skaldāmais rīks atpakaļ arī nav dabūjams.  Iešķēlumā rēgojas daudza nostieptas saturētājas cīpslas, kuŗām speka papilnam.  Ņirdz arī brūnas zaru naglas, spīdīgas, kā nosvīdušas, izvilktas no sveķainajām ligzdām.  Sīksti kratais nav lēti iegūstams.  Ka gan ir šis īsais skaldīšanas brīdis pret koka ilgo mūžu!  Greizais resgalis to atgādina.  Ir cilvēki, kam arī smaidā atsewgti zobisakosti cīņai ar grūtībām.  Tā smaida pusšķeltais klucis.  Tikai ar otra cirvja palīdzību Valdis beidzot dabū pušu stiprinieku.  Vecajam sīkstulim viducī smaržo pati jaunība.  Eglei trīsreiz ilgāks mūžs nekā tās skaldītājam.  Šie laika raksti viz un spirdzina kā labākais atalgojums.

Pārējie egles kluči šķeļa mazliet vieglāk, tiem arī cita savdabība.  Vienā pusē zars pie zara.  Kā jau malkai, tie nav līdzeni nocirsti, atgādina lielu skrāpi.  Var jau skaldot lielā mērā izvairīties no zariem, bet viszarainako kluci Valdim gribas pāršķelt pašos mezglos.  Ja vien zirvis krīt serdē, koks grūtāk vai vieglak plīst visos virzienos.  Tā arī šoreiz, netaupot locekļos gulējušo spēku, plaisa starp zariem izlokās kā gurdena odze.  Neviens cietais puns nav pārvēries, šķiedras, svaigi iemirdzēdamās, ap tiem vijas viļņu viļņiem.  Šim spēka rakstam viļņo līdzi pats malkas gatavotājs.  Kamēr uguns sairdinās šos muskuļainos kamolus, tai būs ko runāt un darboties visu garo ziemas vakaru.

Šai novakarei pietiks. Valdis tīksmē rūpīgi sakrauj skaldījumu.  Lai paliek patīkamā nodarbība arī citām reizēm.

Citudien tikšanās ar bērzu.  Laikam no dziļiem, neskartiem mežiem nācis, jo sirmpelēkiem ķērpjiem apaudzis tā, ka čab, reti manāms kāds balts tāss laukumiņš.  Ķērpji pat divējādi – pieguluši lapoņi  un smalkas bārdas.  Koku sastrādājot un vedot, gan daļa noberzta, bet vietām ikgi darinātais tērps palicis neskarts.  Tas rada iespaidu, ka citkārt balysis koks būs panīcis un bez smaržas.  Bet cik svaigi elpojošas birst skaidas!  Liekas pat, ka šis bērzs vēl vairāk apliecina sevi.  Nozāģētie kluči krīt klusināti – sasisties neļauj ķērpju kamzoļi.  Prom arī neripo, pārkrīt cits citam, ķērpjos saāķējas, saslaistās kā plosīties kāri kucēni.  Nav resni, visus varētu saņemt klēpī un aiznest, taču gribas redzēt  un just arī to iekšpusi.  Prieks par taisniem šķēlumiem, kas vīd sevisķi smalkšķiedraini un balti, ne tādi kā laukmalās sulīgi augušie, kuŗu audiem zināms trauslums un iezaļgans tonis.  Tagad valda skaidrā koka smarža, ja kurinot kāds dūmu gredzentiņš ievirpuļos istabā, tas viesīs ķērpju aso rūgtumu.  Pārlieku pieticīgais mizas apzdzīvotājs prot spēcīgi izteikties.

Savas kvēles un valgmes iesvaidīta, silst priedes galotne.  Līdzenais stumbrs aizgājis celtniecības materiālos.  Priedes mazliet kodīgā saldme liek ikvienam justies jaunam.  Tur, kur pavasaŗa saulē žūst priežu dēļi, ir arī dzīves pavasaris.  Šī smarža visgrūtākos apstākļos rosina cerēt, gurumā stiprina, bet veiksmes brīžos sola nākotni kā trīsošu ausmu pirms saullēkta.  Arī zāģis garšīgāk, ieirkstēdamies griež, čirkstoņa atbalsojas klucī un pārvēršas mūzikā, kas ir atbalss no skanošiem siliem.  Priedes malku Valdis kurinās vakaros, kad uztvērējā skanēs valdzinoša mūzika.  Kā sagadījies – arī pašreiz pienākusi stunda, kad, priežu smaržas pievēsmotam, jāiet istabā klausīties iemīļotu dziedoni.

Izrādes un izstādes apmeklējumi pāris vakaru atrauj no pagalmā dvesmojošajiem meža viesiem.  Nu var sākt ar apsi.  Pavisam līks gabals, taisnie aizgājuši pārtapt sērkociņos.  Bet līkajā vēl ciešāk ielocīta koka dvēsele.  Vilnī sātinošs rūgtums, toties griezt mīksto apsi Valdim gribas bez sāta.  Griezt un iegriezties dziļi apšu pasaulē, apbirt ar valgajām skaidām līdz kaklam un tur palikt.  Šķeļot līkāko kluci, atsedzas neparastos leņķos krustoti zari, brūnas strēles.  Augšanas grūtības ne vienmēr liek iet vispārpieņemtā virzienā.  Gludai posms labi skaldās, solās drīz izžūt, izelpot arī nedaudz saldmes, kas kopā ar paskarbo rūgtumu būs aicinājums  atjaunoties.

Kolonnas resnuma klucis, kam jau nokritusi miza, ir no sausas egles, brūns kā rupjas kviešu maizes klaips.  Zāģa loks tajā atdursies, jāsašķeļ nesazāģēts.  No krautnes augšas uz akmeņiem noripināts, skan kā zvans.  Sausā ošeļaaa pagales var notēst pa slaidiem ķīļiem, tādām spēka smecerēm resnā egle nepretosies.  Ka lauskim sprēgājot, pamazām veras plaisa.  Galā un sānos dzītie ķīļi lien arvien dziļāk, kamēr garais, resnais klucis krīkstēdams pārplīst pavisam.  Ja jau ta plīst, šķels uz četrlakši, būs vieglāk zāģēt.  Malka viegla, spoža, bezzaraina, klēpī knikšķ un skan kā janvāra vakarā krāsnī kvelojošas ogles.

Atslodzei Valdis izraugās vistievāko sprudzeni.  Kur tas tāds gadījies, pat pazīt nevar.  Melnpelēks, nosprogojies, līkumlīkumiem, tievgalī pat dzeloņi.  Kur viņš tādu būtu redzējis?  Tiešām – dzimtās puses purvainajā mežmalā.  Tas taču pabērzs.  Bieži vien savā pieticībā krūmveidīgs, bet šis jau saucams par koku.  Redzams, ka mežstrādnieks jutis cieņu pret īpatni, kaut kluču krautne no tā neko nav pacēlusies, cits pabērzu būtu aizmetis zaros.  Šo nezināmo koku cienītāju Valdis jūt sev radniecīgu.  Kādreiz mazs ir materiālais, bet liels jūtu guvums.  Zāģēt šādu visādi izlocījušosretumu ir īpaša tīksme.  Spurainais stumbrelis pats ieķeras delnā, gribas to ilgāk paturēt.  Zem pelekās, neglītās mizas krāsām un smaržām piesātinati audi.  Dzeltena un sārta dzīvība nosnieg ar mazliet valgajām skaidām.  Sīksts un ciets ir pabērzs.  Valdis to zāģē īākos gabaliņos.  Izteiksmīgāko klučeli pat gribēsies turēt istabā kā vienu no dabas neaprēķināmiem veidojumiem.  Pabērza pagalītes liks liesmās tikai tad, ja atgadīsies kads neparasts pārdzīvojums.

Vēl krietna daļa nesastrādātu malkas materiālu.  Kluči, kas dabūjami skrāģī, tikai tos apkampjot abām rokām un piespiežot pie krūtīm, vieglāk cilājami gabali dūšīga mieta resnumā, pavisam tievi sprunguļu malkas devēji.  Valdis visus ņem ļoti saudzīgi, cenšas vēl pataupīt arī nākamām dienām.

SūRUMS UN VELDZE, 1983

 

 

RAKSTI PAR 3x3 NOMETNI.

Jau 30 gadus 3x3 nometnes rīkotāji ir aicinājuši latviešu ģimenes pulcēties un kuplināt savas latviskās zināšanas.  Šogad Gaŗezera 3x3 dalībniekiem piedāvāja iespējas piedalīties 12 dažādās ieviržu grupās.  Starp tām bija polītika, literātūra, latviska virtuve, rotkalšana un citi mākslas un rokdarbu puduri.  Šogad folkloras ievirzi vadīja Līga Reitere no Ventspils.  Viņa strādā par paidagoģi Ventspils pašvaldības mūzejā “Amatu mājā.”

Līgas Rupertes un Mairas Bundžas  raksti dod labu ieskatu 3x3 darbībā.

Red.

 

 

Maira Bundža.

SVEIKBŪŠAN!

  122. LABIETIS
Folkloras ievirzi  un vakaru vada zāļu sieva Līga Reitere.
Kā lai apraksta Līgu Reiteri?  Viņa pati saka “es i”, gramatiski pareizi ventiņu izloksnē.  Un tā ir.  Viņa ir ventiņš, zāļu sieva, stāstniece, izglītotāja.  Vņa ir tieša, iemiesodama sava novada valodu, kultūru, domāšanu.  Dažas stundas pēc ierašanās Amerikā, viņa jau staigājusi basām kājām pa Gaŗezera rasu, klejojusi pa mežiem un tikai vēlāk uzzinājusi, ka jāuzmanās no trejlapes indīgās ēfejas te Trejupēs.

Līga Reitere atnesusi bagātu pūru ar zināšanām, ar ko dalās savā ievirzē, vakara programmā, nīkšanas laikā un jebkuŗā sarunā. Sen nav dzirdētas tādas smieklu šalkas kādas atskanēja “lekcijas” laikā  folkloras vakarā. Viņa lieto labākos aktīvās mācīšanas paņēmienus, kas tagad modē Amerikas skolās un augstskolās. Iesaistot mūs dzīvā vēstures stundā par glītrakstīšanu, pašiem piedaloties, juzdamies kā senu laiku skolēni, daudz ko iemācījāmies par vēsturi. Līgai taisnība – viņa neminēja ne vienu vēsturisku datumu vai specifisku personu, bet ar visu to mēs iemācījāmies par dzīvi un izglītību 19.g.s. beigās.

Ventspils pilsētas dome ir pratusi novērtēt  Līgas Reiteres darbu, pagājušā piektdienā, pilsētas svētkos, piešķirot viņai Ventspils balvu par nesavtīgu ieguldījumu ventiņu valodas un tradiciju saglabāšanā un populārizēšanā.  Līga dzimusi laukos netālu no Ventspils, kur ģimenē runāta tāmnieku dialekta ventiņu izloksne. Jau 12 gadu vecumā viņa sākusi krāt un pierakstīt ventiņu mēli, jo dzirdējusi, ka tā izmirst. Pagājušā gadā iznākusi viņas grāmatiņa Īs ventiņ gramatik un vārdnic jeb bliņķs ventiņmēle.   Līga ar mums runā daļēji ventiņu mēlē, bet lieto arī literāro valodu (letiņu mēli) lai mēs labāk saprastu.

Līga ir zāļu sieva, kas pazīst vismaz 500 augus Latvijā un dzīvi interesējas par nepazīstamiem augiem te Amerikā, piemēram ar lielu apbrīnu izpētījot “milkweed” pāksti. Viņa uzaugusi pirts kultūrā un ir arī pirtniece, viņa piekopj dziedniecisko pērienu, kas sastāv no iesildīšanas, iepēriena, masāžas, atpūtas, lielā pēriena un krustotā vārdotā pēriena un ilgst divarpus stundas. Viņa daļu no šī pēriena demonstrēja ievirzē un vakara programmā rādīja izvilkumus no video demonstrācijas.
Līga arī ir stāstniece – jā, viņai pašai tiešām patīk runāt, bet viņa prot saistoši stāstīt, smīdināt, izglītojot mūs visus. Viņa strādā Amatu mājā jeb Ziemeļkurzemes Amatniecības konsultāciju centrā, kas ir daļa no Ventspils mūzeja un atrodas 2007. gadā restaurētā 18.g.s. Kurzemes hercogistes skolas ēkā. Viņa tur ir mūzeja paidagoģe, kas izglīto mūzeja apmeklētājus, vada nodarbības un ekskursijas, rīko amatnieku demonstrācijas, izstādes, un citus pasākumus.
Līga Reitere un klausītāji viņas priekšlasījuma laikā.

 

 

Līga Ruperte.
3X3 GAŖEZERĀ,  1982 – 2011.   122. LABIETIS
Šovasar ar prieku un lepnumu varam atskatīties uz trisdesmit 3x3 Gaŗezerā pavadītajiem gadiem.  Neaizmirstamā atmiņā palicis 1981. gada 15. augusta vakars pirmajā 3x3 nometnē Gaŗezerā.  Lielā neziņā reģistrējām šīs nometnes 160 dalībniekus, baiļodamies par varbūtēju neapmierinātību ar ierādītajām telpām vai uzturu.  Bažīdamies kā izdosies iepazīšanās vakars, vai cilvēki nenožēlos, ka atbraukuši.   Viss tomēr gāja tik gludi, ka vakarā, atvieglojumā un sajūsmā abi ar vīru Arnoldu dancojām pa istabu kā mazi bērni.

Nedēļa pagāja nemanot, nometnes dalībniekiem  ievirzēs diskutējot par polītisko stāvokli Latvijā un trimdā, latviskās audzināšanas un izglītības jautājumiem, latvisko gadskārtu, rotām un tautas tērpiem, lausoties kopreferātus un paneļdiskusijas, bērniem ½ x ½ ievirzē spēlējoties, dziedot, ejot rotaļās un peldoties, visiem kopā piedaloties interesantajās vakara programmās.  Tām vēl sekoja dziedāšana, smiešanās un pārrunas, ko iedēvējām par latvisko nīkšanu.

Toreiz mums vislielākais ieguvums bija gandarījums, ka iecere izveidot jaunu, interesantu, pievilcīgu modeli nodarbībām latviskās izglītības paplašināšanai, latvisko ģimeņu stiprināšanai, latvisko draudzību un latviskās kopības sajūtas veicināšanai, tādu kur piedalīties var visas paaudzes kopā, bija piepildījusies.  Nebija pamata sākotnējām raizēm vai šis eksperiments izdosies – pēc  vairāku gadu plānošanas un organizācijas darba pirmā 3x3 nometne ar uzviju piepildīja visas cerības.  Panākumu iedrošināti uzstādījām jaunus mērķus un rezultāts bija, ka 1980os gados 3x3 nometne kļuva par latviskās izglītības un kultūras dzīves sastāvdaļu gandrīz visās latviešu patvērumu zemēs.  Pastāvīgi nometnes ik gadu ir notikušas divās vietās ASV – Gaŗezerā (kopš 1981) un Katskiļos (kopš 1983), Austrālijā un Anglijā (kopš 1983).  Zviedrijā notika piecas nometnes 1985 – 91, Abrenē, Francijā notika četras nometnes 1988-92, Kanadā – 2002-03 un ASV Rietumkrastā 1982-88.

Kad 1982. gadā Gaŗezera 3x3 redzējām, ka tā lieta tiešām iet, jutāmies, ka sasniegts viss ko sirds vēlējās, taču aizrautībā un sajūsmā fantazējām – ja nu vēl varētu šādi sanākt kopā Latvijā… Ne mirkli nedomājām, ka tas būtu reāli iespējams.  Taču nāca 1980to gadu beigas, un, aizturētu elpu klausoties par pārmaiņām Latvijā, mēs sākām uzdrīkstēties cerēt, ka varbūt toreiz Gaŗezerā sapņotais varētu piepildīties.  1989. gadā 3x3 Austrālijā tikāmies ar “Iļģiem” un Ramonu Umbliju un sākām pārrunas par 3x3 Latvijā.  Radām atsaucību un pirmo 3x3 Latvijā veidojām Madlienā, 1990. gadā, sadarbībā ar Latvijas Kultūras fondu un Madlienas pašvaldību.  Tā izdevās lieliski, tāpat 1991. gada nometne Kaucmindē un, jāsaka, arī nākošās nometnes, katru gadu pa divām, izņemot 2008. gadu, kad bez ikgadējām divām nometnēm notika vēl trešā – rīkota visu zemju, visu gadu nometņu vadītājiem, lektoriem, administrātīvajiem darbiniekiem un visiem citiem, kuŗu darbs ir neatsveŗams un bez kuŗiem 3x3 nebūtu.
Protams, vissvarīgākā daļa 3x3 kustībā ir nometņu dalībnieki, kuŗu atsaucību mums izdevās iegūt un saglabāt.  Kopš 1981. gada ir notikušas 192 3x3 nometnes, sešās zemēs un trīs kontinentos, ar tuvu pie 29,000 dalībniekiem.  Visi esam ziedojuši savu laiku, enerģiju, zināšanas un talantus lai nāktu kopā, mācītos un apzinātos, kas un kādi mēs, latvieši, esam.  Tas ir interesanti un bagātinoši, tas dod lielu gandarījumu visiem, jo 3x3 īsti nav devēju un ņēmēju – katrs kaut ko dod no sevis un proporcionāli dotajam iegūst pretī.  Katrs, no mazākā līdz vecākajam ir vērtīgs un nepieciešams, katram ir sava vieta un sava darīšana, izzinot un mācoties vienam no otra, kā būt un palikt latvietim šais laikos, lai kur arī atrastos plašajā pasaulē. 

3x3 ir kļuvis par tradiciju latviešu kultūras un izglītības dzīvē.  Visvairāk priecē, ka šī tradicija nav iesērējusi – 3x3 kustība ir dzīva, tā aug un zeļ, var notikt izmaiņas, taču oriģinālie mērķi, formāts, filozofija un pamata principi ir tie paši.  Varbūt par vissvarīgāko uzskatu 3x3 spēju iesaistīt jauno paaudzi, īpaši Latvijā, bet kādreiz arī ārzemēs – mūsdienu nometņu vadītāji, lektori un citi darbinieki ne reti savas 3x3 gaitas uzsāka ½ x ½, kā iesaucām 3x3 nometņu bērnu programmas.  Šogad Cesvaines nometni vada jaunās paaudzes pārstāvji, paši izauguši 3x3 nometnēs.  Viņu izvēlētais motto ir tautas dziesma:  “Tēvu tēvi laipas meta, bērnu bērni laipotāji.  Tā bērniņi laipojiet, lai pietika mūžiņam”.  Ar šiem vārdiem novēlam 3x3 kustībai dzīvot, augt un zelt arī nakošos 30 gadus, un vēlējums visiem dalībniekiem un darbiniekiem ir tas pats, kuŗu izvirzījām kā 3x3 motto 1981. gadā – “Mūžu dzīvo, mūžu mācies!"

                “Gaŗezera Skaidas”  3x3 Ziņas #3.  2011. gada 13. augustā.

 

 


Jānis Veselis.
LAUKA MĀTE. 122. LABIETIS

Mundrāka, žiglāka un jaunāka par Meža māti bija Lauka māte.  Brīžiem to nemaz nevarēja dēvēt par māti, bet par jaunavu, tik spirgta, daiļa un kustīga tā rādījās.  Tai bija plaši lauki, viļņojošas druvas, viss, ko zemnieks bija izcirtis un izplēsis ar arklu.  Mita tā vismīļāk rudzos;  kad tos nopļāva, tad pārgāja uz vasarāju druvām;  kā pavasaŗa zvārgulis cīrulis pieplaka pie zemes, kad pāri gāja žvankstēdama izskapts.  Rudzu ziedu laikā viņa tērpās krāšņākās drānās; rudzupuķu zilo vainagu galvā.  Viņas augums tad slīdēja, gandrīz caurspīdīgs, kā vēsma starp maigi kūpošām, viegli trīcošām vārpām, rokas glāsaini laida pirkstu starpās, lai piešķirtu tiem kodolīgu briedumu.  Zemnieks apstājās savas druvas malā, pilnīgā bezvēja dienā un domāja:  “Kas kustina manus rudzus?  Kāda pūsma no Dieva dārziem?  Pati Laima vai Lauka māte?”  Silta, saulīga, pēc jaunas maizes smaržojošā versme viņu apņēma, dīvaini notrīcēja un nobirdināja ziedus ap viņu.

Kad rudzi bija nodzeltējuši un sākusies pļauja, tad viens puisis bija redzējis, kā Lauka māte iebrien pļaujamā rudzu gabalā, kā viņas nulējais vārpu vainags slīd pa virsu, kā labība sausi šalc un klanās savai valdniecei.
“Nu mēs reiz redzēsim Lauka māti vaigu vaigā”, teica pļāvēji un apstāja gabalu ar izkaptīm un grābeklīšiem no visām pusēm, - ne pele, ne susuriņš nemanīts neizskrietu.  Pļāva, pļāva, gabals arvien samazinājās, - no meklētās ne vēsts.  Izskrēja jaunie zaķēni, izskrēja cīrulis; kad krita pēdējais cirtiens, tad pelēkā grieze izspraucās veikli no beidzamā kūļa apakšas un aiztecēja manīgi, manīgi pa vagu uz tuvējo auzu lauku.  Pļāvēji bija vīlušies un nesaprašanā saskatījās.  Puisis taču bija redzējis Lauka māti iebrienam gabalā, bet neviens to nebija nolūkojis iznākam līdz pat pēdējam cirtienam.
“Ai, jūs nesaprašas”, teica vectēvs, jauno puišu valodas noklausījies, un vienroci uz grābeklīša uzkabinādams.  “Grieze jau bija pati Lauka māte, kas iztecēja no pēdējā cirtiena.  Grieze ir Lauka mātes putns, tāpat kā sloka Māras un rubenis – Ūsiņa.  Tagad gaidat līdz auzu pļaušanai un linu plūkšanai.”
Kad auzas bija gatavas, tad atkal puisis redzēja pāri auzu skarām slīdam Lauka mātes gaišo galvu un plecus.  Atkal pļāvēji sastājās apkārt un dzina gabalu kopā.  Pie pēdējā cirtiena tikai sējas putns ar dzeltenlāsmoto pavēderi izskrēja un aizlaidās uz jauno apsēto rudzu lauku, kur vēl tikko sārti asni līda no zemes.
Domas dalījās:  vieni teica, sējas putnā nu patvērusies Lauka māte, citi, ka nē.  Vectēvs sacījās redzējis Lauka māti vārpu vainagā uz rudzu ores iebraucam karstajā dāržinē, bet pēc kulšanas viņa sēdot uz ārdiem un gaidot, kamēr visa labība tanīs satecēs. Tā neviens īsti nezināja, kā izskatas un kur dzīvo Lauka māte, bet viņas labvēlīgo klātumu, viņas palīdzību juta katrs zemnieks.
Diezgan rūpju bija Lauka mātei, jo viņa gādāja par to, lai tīrumi neaizaugtu, lai plēstos meža klajumi.  Līdumos celmus lauza arājs, dedzinaja saknes.  Priecīga, jautra, līksma un vienmēr jauna, viņa spiedās Meža mātes valstībā, dien’ un nakti traucēja un piģināja šo smago, sūnaino veceni.  Gan dažreiz viņa satrūkās, nobijās no savas sāņcenses drūmā burves skata, no pirmatnējā dabas spēka, kas dvesa no tās, tak arvien viņa izgudroja jaunus ieročus savai uzvarai.  Kur nelīdzēja vairs cirvis, tur uguns noslaucīja Meža mātes cietokšņus, simtgadējas priedes un egles noguldīja ziedokļa sārtā par godu cilvēkam un tā gudrībai.  Baigus sūnekļus un purvus, kur tikai zalkši un čūskas ložņāja, sašvīkāja grāvji; aiztecēja rāvainie ūdeņi, un pēc laika notrusušu priedīšu un nederīgu sūnu vietā līgojās zaļa zāle, tai sekoja zilie lini, skarainās auzas un skotainie mieži.  Lauka māte mūžīgi cerēja uzvarēt, jo viņas pusē bija cilvēka prāts, čaklās rokas, kas nemitīgi strādāja.  Drīz jau kalnos, kur bija šalkusi meži, viņa varēja lepoties ar skaistām pilīm, drīz jau pilsētas upju satekās un ceļu jūtīs iznīcināja pat zāli tur, kur tās stāvēja.
Taču Meža māte nebija tik viegli uzveicama.  Viņa bija burve, un daudzas tumšas varas un sākotnējas mākas stāvēja viņas rīcībā.  Pēkšņi no savām mežu dūksnām ar purvu miglām viņa izlaida nezināmas sērgas un mēri, kas sagrāba drošos līdumniekus, priecīgos arājus, pilsētu cēlājus un noguldīja kapā vai atstāja tāpat virs zemes, kad racēji bija apmiruši.  Tad nadzīgie krūmi apauga druvas, zālēs iezēla miroņi, caur ecēšu starpām spraucās stiebri un stumbri, arkls rūsēja un dēnēja kā sakārnis blakus citiem sakārņiem.  Meža māte savus aļņu un briežu barus ieveda dārzos, savām meža cūkam lika izrakt puķu dobes, pati ar savādu ziņkārību ieskatījās istabu iekšienē un tur vēroja dīvainas lietas, kas bija darinātas no viņas pašas mežu kokiem un tomēr nepazīstamas, svešas un bīstamas likās, bet jau mitruma piepes un pelējums klāja  atstāto māju sienas un viss bija padots puvekļiem un iznīcībai.  Citreiz viņa atkal veda zemei pāri kaŗus, un uguns, kas bija postījusi viņas mežus un zemdegas, tagad aprija cilvēku sētas, ciemus un pilsētas, un gudrie cilvēki apkāva cits citu, un Meža mātes zvēriem un kokiem bija atkal lielā patvaļa.
Lauka māte tādos vaidu laikos tvērās retās sētās, kur vēl bija palikuši cilvēki, to tuvumā viņa jutās drošāk, redzot ar kādu ātrumu aizauga bezgalīgie tīrumi, kur cilvēks bija pūlējies gadu simtus.  Viņa nepiederēja pie pirmatnējām mātēm, kuŗu valstis pastāvēja  un auga pašas no sevis, viņa savu valstību varēja uzturēt tikai ar nemitīgu cilvēka darbu, grūtām pūlēm un gudrību.  Viņai patika iedvest cilvēkam labas mākas un pavērt tam arvien jaunus darba laukus.  Līdz ko cilvēki atspirga no vaidiem un sērgām, viņi aizdzina atpakaļ no savām mājām mežu un iznīcināja zvērus, izkūpināja ar uguni pat sērgu perēkļus dūksnās un purvos.  Labāki ieroči, mākslīgi rīki zibēja viņu rokās, dabas spēku dzītas dīvainas, varenas ietaises veica to, ko nespēja rokas:  ara, pļāva, kūla, mala, lauza celmus.  Bezbēdīga staigāja Lauka māte pa riežām un viegli ķircinādamās atņēma Meža mātei gabalu pēc gabala.  Tikai vienu viņa nespēja novērst:  mežonīga ārprāta un pašapkaušanās tieksmju izvirdumus cilvēkos pašos, tie zemi bieži vien atkal padarīja tukšu, un darbīgā Lauka māte tad sēroja atmatās.
Labietis 1, 1939.

 

Gundars Kalve
  122. LABIETIS

Es gribētu Latviju apstaigāt kājām –
Brist pa rasotām pļavām,
Pirms rītausmas peldēt miglas parklātās upēs...
Klausīties dzilnu un stārķu mīlas dziesmās.

Es gribētu Latviju apstaigāt kājām –
Svešus ļaudis sveicināt dodot visiem – labrītu
Nest svētību viņu darbam, lai palīdz tiem Dievs ...
Jo mīlu, mīlu es mūsu tautu.

Es klausītos sirmu večiņu stāstos
Par linu audekliem, sakšām un mīlu, kas bija.
Es klausītos sirmu večuku stāstos
Par lašu murdiem, kas likti
Kur Kurzemes cietokšņa priežu sili
Stīvām kājām jūrā brien.

Un bērni ...
Viņu smiekli, klaigas un treļļi
Kā jaukā sapnī apņemtu mani.
Es noslīgtu smilgās uz ceļiem,
Tā paliktu guļot tik ilgi,
Līdz izklīstu migla no manām acīm,
Kas saldāka būtu par kļavas sulām,
Tīrāka avota ūdeņa dzidra
Baltāka tikko izslaukta piena
Jo ziniet – tā mana dvēsele raud.

Es gribētu Latviju apstaigāt kājām ...