Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 
 

Vasaras saulgriežos, kad visgaŗākai dienai seko visīsākā nakts, latvieši svin Jāņus. Tagadējā kalendārā īstā Jāņu diena ir 23. jūnijā.

  Jāņi ir dainās visvairāk apdziedātā gadskārtas svinību norise. Ap 200 dainu stāsta par vasaras saulgriežu cilvēkoto teiksmu tēlu Dievadēlu Jāni, bet viss Jāņu laiks, svinību norise, apdziedāšanās un līgošana aptveŗ vairāk nekā 2000 dainu. Tās kopā ļoti skaidri rāda latviešu gadskārtas svinību raksturīgo uzbūvi un darbību divējādās plāksnēs, iesaistot teiksmaino svinību cilvēkojumu un reālo svinību izpausmi zemes virsū, kad šis teiksmu tēls ierodas pie ļaudīm.
  Radušies arī daži nevajadzīgi pārgrozījumi. Vispirms, jau minējām, ka datums pārcelts par vienu dienu uz priekšu, uz 24. jūniju, kas nesakrīt ar vasaras saulgriežiem. Otra nepareizība, kas jau paspējusi ieviesties sabiedrībā, ir apzīmējums “Līgo svētki”. Sakarā ar savu sarunu ar Kr. Baronu par to raksta Emīlis Melngailis “Jaunākās Ziņās” 1928. gada 137. numurā: “Izdodams savu pirmo krājumiņu, kuŗā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās – 1900. – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa diena, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai ar uz īsu brīdi.”
  Tātad, nosaukums Līgosvētki ir jaunizgudrojums, kuŗa radīšanu pats autors nožēlo un atzīst savu rīcību par nepareizu, jo šāds apzīmējums dainās nav atrodams – vasaras saulgriežu īstais nosaukums ir Jāņi.
JĀŅUGUNS    
Zīmējums, Arvīds Brastiņš   JĀŅU GAIDĪŠANA UN IELĪGOŠANA,
   
  Jāņi ir līksmākās svinības gadskārtā, kuŗas visi gaida ar nepacietību.
 

Nāc nākdama, Jāņu diena, daudzi tevis gaidītāju:
Gaida govis, gaida gani, gaida paši saiminieki. 53210.

 

Visu gadu dziesmas krāju, Jāņu dienas gaidīdama;
Nu atnāca Jāņu diena, nu dziesmiņas jāizdzied. 53219.

   
 
   
  Jau labu laiku pirms Jāņiem dzirdamas dziesmas ar piedziedājumu “Līgo”. Lai gan šī vārda īsto nozīmi valodnieki vēl pētī, dainās redzama tā tiešāka nozīme un saturs: visa daba līgojas briedumā un auglībā.
 

Visa Dieva radībiņa saulītē līgojās;
Rudzu vārpas, puķu ziedi, dižu mežu koku gali,
Veci ļaudis, mazi bērni, jauni puiši, jaunas meitas. 53508.

 

Līgo druvas, līgo meži, līgo Jāņu vakarā;
Tā līgoja labībiņa mana tēva druviņā. 53485.

   
 
   
  Jāņu dziesmu dziedāšana aug augumā, kad ļaudis, mājas darbus darot un uz Jāņiem pošoties, sāk Jāņu ielīgošanu – Jāņa daudzināšanu.
 

Kas tos Jāņus ielīgoja? Mūsu pašu ciema ļaudis:
Pirmie gani, pēc arāji, visupēc(i) jaunas meitas. 32353.

 

Līgojati, līgojati, nav vairs tālu Jāņa diena:
Šī dieniņa, rītdieniņa, parīt pati Jāņa diena. 32348.

   
  Ka parasti, uz svinībām gatavojoties, ļaudis iztīra un uzpoš istabu, sakārto apğērbu, velējas.
 

Trīs dieniņas velējos, Jāņa nakti gaidīdama;
Kad atnāca Jāņa nakts, balts krekliņis mugurā. 32346.

   
  Pa pilnam sagatavo ēdamo, jo Jāņos viesos gaida teiksmaino Jāni un Jāņa bērnus. Viņu pacienāšanai sien sieru un dara alu, kas pasniegti Jānim un Jāņa bērniem, dod svētību pašam devējam.
 

Pirmo reizi Jāns atnāca – ko mēs viņu mielosim?
Siesim sierus, dosim alu, vedīsim sētiņā. 53177.

   
  Jāņu mielasts ir bagāts ar dažādiem ēdieniem. Saimniece ar meitām cep maizi un raušus, gatavo gaļu. Ēdieni, kas likti svinību mielasta galdā, arī domāti kā velte pašam Jānim.
 

Devu, devu Jānīšam, ko es biju solījusi:
Cepli maizes, mucu alus, nobarotu sivēniņu. 32311.

   
 
   
  Pussvētē pirms Jāņiem, kas tautā pazīstama kā Zāļu diena, raksturīga un nozīmīga paraža ir sētas pušķošana, vainagu vīšana un Jāņu zāļu lasīšana. Jāņus sagaidot, pušķo ēkas, vārtus, durvis, logus, jumtus, istabu, galdus un krēslus, darba rīkus un katru sētas vietu un lietu. Pušķošanas nozīme ir auglības veicināšana un svētības gādāšana sētai. Galvenie pušķotāji ir puiši un meitas.
 

Es jums saku, jauni puiši, puškojiet klētes jumtu!
Tad Dieviņis jūs puškos ar miežiem, ar rudziem. 32326.

 

Gan pazinu to sētiņu, kur bij daudz jaunu puišu (meitu):
Liela ēka, maza ēka, vis’ ar pušķi galiņā. 32329.

   
  Pušķošanai lieto ozola zarus un vainagus, vītnes, bērza meijas, lapas,ziedus un zāļu pušķus. Durvis un pagalmu pušķo ar meijām un ozola zariem.
 

Es iespraudu ozoliņu pagalmiņa viducī;
Jānīts kāra cepurīti, es pakāru vainadziņu. 32323.

   
 
   
  Ļaunuma atvairīšanai lieto pīlādža (sērmūkšļa) zarus, ko pieliek pie durvīm un citās vietās sētā, jo pīlādzim, kam ogas galā krusta zīme, ir spēks pasargāt no ļaunuma. Ļaunuma atvairīšanai lieto arī dažādus asumus, kā dadžus, ābeļu zarus, izkaptis, adatas, ecēšas, nātres. Šīs lietas kopā ar pušķojumiem noliek pie kūts, klēts un istabas durvīm, tīrumā un dārzā.
 

Skrien, ragana, šķērsu gaisu, ne manā sētiņā!
Mana sēta dzelžiem kalta, adatām jumti jumti. 32490.

   
  Kad sēta appušķota, turpinās vainagu vīšana un Jāņu zāļu lasīšana. No šīs pēdējās darbības arī cēlies Zāļu dienas nosaukums, jo Jāņu zāles lasa visu pussvētes dienu un pašā Jāņu vakarā. Jāņu zāles ir it visi zaļumi, ko plūc Zāļu dienā un Jāņu vakarā. Sevišķi iecienīts ir buldurjānis, baltais un sarkanais āboliņš, bet Jāņu zāles var būt arī citas lauku puķes un stādi, kas aug brīvā dabā.
 

Visa laba Jāņu zāle, ko rauj Jāņa vakarā:
Vībotnīte, papardīte, sarkanajis āboliņš. 32402.

   
 
   
  JĀŅU VAKARS.
  Kad visi Jāņu priekšdarbi padarīti, sēta appušķota, vainagi novīti, Jāņu zāles salasītas, ļaudis pošas uz Jāņu svinībām, kuŗu galvenās norises ir: Jāņu mielasts ar Jāņa daudzināšanu, teiksmainā Dievadēla Jāņa ierašanās sētā, aplīgošana un veltīšana, Jāņu bērnu uzņemšana un Jāņu uguns dedzināšana.
   
  Pussvētē vakariņu laikā sētas ļaudis, saposušies labākās drēbēs, vainagiem galvās un Jāņu zalēm rokās vispirms aplīgo un godina savas sētas saimnieku un saimnieci – Jāņu tēvu un Jāņu māti, uzliekot viņiem vainagus.
 

Es savam Jāņa tēvam likš’ ozola vaiņadziņu,
Lai aug viņa kumeliņi zemi resni kā ozoli. 32694.

 

Es uzliku Jāņa mātei baltu puķu vainadziņu,
Lai Dievs dod Jāņa mātei baltgalvīšus talēniņus. 32695.

   
 
   
  Saimnieks un saimniece pacienā saimes ļaudis ar sieru un alu, kas simboliski pārstāv kūts devumu un lauku ražu.
 

Sieru sieru, Jāņa māte, tev bij govis laidarā;
Alu alu, Jāņa tēvs, tev bij mieži tīrumā! 32804.

   
 
   
  Mielasta laikā dzied Jāņu dziesmas un daudzina Jāni, gaidot viņa ierašanos.
 

Kādu godu mēs dzeŗam, tādu dziesmu nodziedam:
Jāņu godu nu dzeŗam, Jāņu dziesmu nodziedam. 32778.

 

Visu gadu Jānīts nāca, nu atnāca šovakar,
Nu atnāca šovakar, kad Jānīti daudzināja. 32971.

   
 
   
  Jānis līdzīgi citiem gadskārtas teiksmu tēliem ierodas pie ļaudīm ar gadalaikam piederīgām īpašībām. Jāņos visa daba zaļo un zied, un Jānis ierodas sētā ziedu pārpilnībā. Jāņa vezumā bez ziediem ir vēl citas veltes –vainagi, zīļu rotas, caunu cepures un alus kannas.
 

Ai Janīti, Dievadēls, ko tu vedi vezumā?
Meitām vedu zīļu rotu, puišiem cauņu cepurītes. 32902.

   
 
   
  Jāņu mielasts beidzas ar pateicību Dievam un laba vēlējumiem saimniekam un saimniecei – Jāņu tēvam un Jāņu mātei.
 

Dievs dod mūsu saimniekam simtu gadu še dzīvot,
Simtiem govju, simtiem vēršu,, simtiem bēru kumeliņu. 32829.

 

Ko mēs labu vēlēsim Jāņu mātei šovakar?
Ilgu mūžu, labu laimi, no Dieviņa veselību. 32837.

  Pēc mielasta sākas malu aplīgošana un veltīšana. Ļaudis ar Jāņu zālēm un vainagiem apstaigā savas sētas dzīves un darba vietas, tīrumus un dārzus, katrā vietā apstādamies, nodziedādami piemērotas Jāņu dziesmas un nolikdami Jāņu zāles un vainagus.
  Malu aplīgošana un veltīšana ar Jāņu zālēm ir Jāņu vakara rituāla darbība. Tajā piedalās arī Dievs, Māra, Laime un pats Jānis. Aplīgošanai Jāņos ir tāda pati nozīme kā Jāņu zālēm un vainagu veltēm – nest svētību un laimi cilvēkiem, vairot bagātību un turību sētā.
 

Dieviņš jāja rudzu lauku ar pelēku mētelīti;
Pretim jāja mīļa Māra, še būs laime pļāvējam. 32534.

 

Kas apjoza zelta jostu apkārt manu rudzu lauku?
Mīļa Māra apjozusi, Jāņu nakti staigājot. 32547.

 

Ņem, Jānīti augstu zirgu, apjāj manu tīrumiņu,
Cel asniņu augstumā, min zālīti zemumā. 32559.

 

Laime gāja auzu lauku auzu skaru mētelīti;
Dieviņš gāja rudzu lauku, rudzu rogu cepurīti. 32555.

   
  Aplīgo arī istabu, klēti, kūti un citas ēkas, katrā vieta atstājot Jāņu zāļu velti un nodziedot Jāņu dziesmu.
 
  LĪGOTĀJI (eļļa) Rūdolfs Vītols
   
  Ļaudis aplīgo ne tikai savas sētas, bet iet arī uz kaimiņiem aplīgot viņu tīrumus, dārzus un saimi. Šī ir ļoti iecienīta paraža, kas tautā ieguvusi nosaukumu “Jāņos iešana” un pašus Jāņos gājējus apzīmē par Jāņu bērniem. Parasti Jāņu bērni ir gaidīti ciemiņi. Saimnieks un saimniece viņus laipni uzņem un pacienā ar sieru un alu. Jāņos iet bez sevišķas aicināšanas, un Jāņu bērni ierodas visur, kur vien sagaidama laba uzņemšana.
  Ja pa ceļam redzamas nepušķotas vai neapkoptas sētas, Jāņu bērni tās apdzied. Ja kādā sētā nedzird līgojam, arī to ievēro.
 

Visiem vārti appušķoti, kaimiņam nepušķoti;
Kaimiņam laiski puiši, savu vārtu nepušķoja. 32603.

  Nonākuši nodomātā sētā, Jāņu bērni apstājas pie vārtiem un dzied:
 

Sit, Jānīti, vaŗa bungas vārtu staba galiņā,
Lai ceļās Jāņa māte, lai saņēma Jāņa bērnus. 32638.

   
 
   
  Saimniecei iznākot pagalmā, Jāņu bērni turpina dziedāšanu.
 

Labvakar, Jāņa māte, saņem savus Jāņa bērnus,
Jāņa bērni samirkuši, Jāņa zāles lasīdami. 326272

   
 
   
  Tad saimniece aicina Jāņu bērnus iekšā. Istabā Jāņu bērni apsveicinās ar saimnieku un saimnieci – Jāņu tēvu un Jāņu māti, uzliek viņiem galvā vainagus un dod Jāņu zāles.
 

Es savai Jāņa mātei došu ziedu vainadziņu,
Lai tai aug labas govis ziedainām kājiņām. 32693.

 

Es uzliku Jāņa tēvam zaļ’ ozola vainadziņu,
Lai zaļo Jāņa tēvs kā zaļais ozoliņš. 32698.

   
  Pēc apsveicināšanās un aplīgošanās laiks Jāņu bērnus pacienāt, ko tie paši ar dziesmu atgādina.
 

Pacel krēslu, Jāņu māte, lai sēžās Jāņu bērni;
Jāņu bērni piekusuši Jāņu zāles lasīdami. 32675.

 

Alu, alu, Jāņu tēvs! Tev aug mieži tīrumā;
Ja nedosi alutiņu, iešu miežus noviļāšu. 32746.

   
  Pēc pacienāšanas Jāņu bērni pateicas saimniekam un saimniecei un novēl sētai Dieva svētību.
 

Svētī, Dievs, to vietiņu, kur ēdām, kur dzērām;
Audzē, Dievs, div’ vārpiņas viena salma galiņā. 32856.

  Atvadoties Jāņu bērni iestāda pagalmā ozolu un pēc tam iet uz nākamo sētu vai sapulcējas visi pie Jāņu uguns kalna galā.
 

Iestādīju ozoliņu Jāņa tēva pagalmā,
Lai tas auga, lai zaļoja līdz citiem Jānīšiem. 32860.

   
  JĀŅU NAKTS UN JĀŅUGUNS.
  Kad saule nogājusi, apkārtnē viena pēc otras iedegas jāņugunis. Tās ietin dabu un cilvēkus teiksmainā gaismā un kopā ar Jāņu bērnu dziedāšanu rada burvīgu noskaņu, kas tik raksturīga Jāņu naktij.
  Jāņuguni dedzina katrā sētā jau iepriekš izraudzītā un sagatavotā vietā, parasti augstienē vai kalna galā. Jāņuguns, kas pacelta pāri līgotāju galvām, ir kārts galā piestiprināta muciņa ar darvu vai sveķainu malku.
 

Jāņa nakti muca dega augsta kalna galiņā;
Ciema puiši sanākuši Jāņa nakti priecāties. 32893.

   
  Jāņuguns var būt arī zemē sakurts ugunskurs. Jāņos lietoti abi veidi. Degoša muciņa kārts galā daudz krāšņāka, apgaismo plašāku apkārni, ir tālāk redzama, bet tās degšanas laiks ir īsāks. Toties ugunskurs, ko var papildināt ar malku, deg visu nakti.
 

Kas mirdzēja, kas vizēja viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu, savus bērnus gaidīdams. 32895.

   
  Kad Jāņu uguns iededzināta, atskan taures skaņas, kas sasauc kopā Jāņu bērnus.
 

Pūt, Jānīti, vaŗa tauri, sasauc savus Jāņa bērnus:
Jāņa bērni izklīduši, Jāņa zāles lasīdami. 32884.

   
  Dzirdot taures skaņas, Jāņu bērni salasās no malu malām un dziedādami iet uz Jāņu kalnu līgot. Mājinieki sagaida nācējus pie ugunskura, un apsveicinoties visi apmainās ar Jāņu zālēm.
 

Sanāciet, Jānu bērni, sagaidiet Jāņu dienu!
Jāņu diena lepni nāca, ugunīs vizēdama. 53853.

  Līgošana pie Jāņu uguns turpinās visu cauru nakti. Līgošanai izšķiŗami vairāki veidi. Tā sākas ar Jāņa daudzināšanu un malu aplīgošanu, Jāņu tēva un Jāņu mātes godināšanu. Bet pašā Jāņu naktī ļaudis aplīgo arī cits citu – tad līgošanā iesaistītas visas raksturīgās apdziedāšanās īpašības. Bieži aplīgošanās izvēršas par dziesmu kaŗu, kur divi līgotāju pulki sacenšas atjautībā un dziesmu zināšanā.
  Tāpat kā pie apdziedāšanās, arī aplīgošanās dziedātāju pulka priekšgalā ir viena dziedātāja – teicēja, kas zin daudz dziesmu vai prot tās uz vietas sacerēt. Bieži dziesmu teicēja ir kāda vecāka māmiņa.
 

Vai tās visas meitas bija, kas līgoja Jāņa nakti?
Vecas sievas, māmuliņas, tās bij visas līgotajas. 33173.

   
  Pie jāņuguns notiek arī nozīmīga rituāla darbība: dejošana ap ozolu. Šī deja nav jaunu ļaužu izpriecas un laika kavēkļa izpausme, bet tajā noteikti saskatāmas rituāla iezīmes. Līdzīgi malu aplīgošanai, pušķošanai, Jāņu zālēm un vainagu valkāšanai arī dejai ap zaļu, kuplu ozolu ir auglības veicinātāja un svētības nesēja nozīme.
 

Jāņa diena, Jāņa diena, šīs pats Jāņa vakariņš.
Pats Jānītis danci veda apkārt kuplu ozoliņu. 32918.

  Dainās nav tiešu ziņu par šīs dejas veidu, tikai noprotams, ka tā nav pāŗu deja, bet drīzāk vītne, kas ritinās apkārt ozolam. Beigās saimniece ieved deju istabā, tā ienesdama svētību arī tur.
 

Jāņa bērni danci ved apkārt kuplu ozoliņu.
Es tev lūdzu, Jāņa māte, ieved danci istabā! 32606.

   
  Vēl pazīstama Jāņu nakts nodarbība ir lēkšana pāri ugunskuram, kas senāk bijusi zināma daudzās Eiropas tautās arī ar auglības veicināšanas nozīmi.
  Jāņu nakts līksmībā un dažādās izdarībās iespējams piedalīties ikvienam svinību dalībniekam, bet jauniem cilvēkiem precību gados Jāņu nakts jo sevišķi nozīmīga, domājot par mūža drauga nolūkošanu. Jaunieši Jāņu naktī cer satikties, iepazīties, sadraudzēties un varbūt atrast kopēju mūža laimi, jo Jāņi ir ziedu un mīlestības laiks.
 

Jauni puiši, jaunas meitas, neguļat Jāņu nakti;
Lasat puķes, papardītes, puškojat Jāņu kalnu! 54255.

   
  Puišu un meitu iepazīšanās notiek ne tikvien pie ugunskura, bet vēl biežāk Jāņu zāles lasot un papardes ziedu meklējot.
 

Visas puķes noziedēja, papardīte vien nezied:
Tā ziedēja Jāņu nakti, zelta miglu miglodama. 32414.

  Papardes zieds jāmeklē ilgi – kādreiz visu nakti. Cilvēki to neredz, bet tautā pastāv uzskats, ka papardes zieda atradējs iegūst laimi, veiksmi un mīlestību.
 

Papardīte izziedēja pašā Jāņu naksniņā;
No tālienes puiši nāca, papardītes lūkoties. 53328.

  Jāņu naktī mātes lieku reizi atgādina meitām būt apdomīgām un sargāt savu tikumi. Par meitu tikumu nomodā stāv arī Jānis.
 

Jāņu nakti, meitiņ, sargi savu puķu vainadziņu!
Nakts ir silta, galva karsta, novīst puķu vainadziņš. 33096.

   
  Jāņu nakts norises turpinās visu cauru nakti līdz rīta ausmai. Negulēšanai Jāņu naktī piedēvēti vairāki iemesli: paliekot nomodā visu nakti, iegūst labu veselību un modrību nākamam gadam; puiši un meitas par negulēšanu var sagaidīt labu dzīves draugu un laimi mīlestībā; negulētājiem arī sagaidāma laba raža druvās.
 

Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguļat;
Kas gulēja Jāņu nakti, tas mūžiņu nogulēja. 33184.

 

Kas gulēja Jāņu nakti – veldrē rudzi, veldrē mieži,
Veldrē rudzi, veldrē mieži, veldrē paši pļāvējiņi. 33193.

 

Negulēju Jāņu nakti, lai dod Laime veselību;
Kas gulēja Jāņu nakti, tas gulēja vaidēdams. 33195.

   
  Jāņu nakts ir īsākā visā gadā. Nakts melnums ātri zūd, drīz klāt rīta gaisma. Jāņu dienas rītā saulei piedēvētas brīnišķīgas īpašības: tā lec sudrabota vai daudzkrāsaina un rotājas pie debesīm. Jāņu bērni sagaida sauli līgodami.
 

Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguļat,
Tad rītā redzēsit kā saulīte rotājās:
Brīžam zila, brīžam zaļa, brīžam tāda iesarkana. 54281’.

   
  Tad arī laiks Jānim doties projām un atvadu dziesmas skan visās malās. Jāņu bērni viņu pavada ar dziesmām un solījumiem atkal gaidīt citu gadu.
 

Svīst gaismiņa, lec saulīte, drīz Jānītis projām brauks,
Seši simti melnu zirgu, simts karīšu turētāju. 33212.

   
 
   
  Marğers Grīns un Māra Grīna, LATVIEŠU GADS, GADSKĀRTA UN GODI, ALA 1983; 1987. EVEREST 1992.