Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 
 

 

Lieldienas ir pavasaŗa saulgriežu svinības.  Tās iezīmē pavasaŗa ekliptikas punktu, kad Zemes un Saules savstarpējā stāvokļa rezultātā diena un nakts ir vienādā gaŗumā.  Turpmākā Zemes tecējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa samazināties.  Šādu pilnīgu gaismas uzvaru pār tumsu un Saules atmodu senās āriešu tautas atzīmējušas ar pavasaŗa saulgriežu svinībām.  Latviešiem tās ir Lieldienas jeb Lieladiena, kur pats vārds izteic šī notikuma jēgu un saturu – diena ir kļuvusi lielāka par nakti.  Lieldienas svinētas trīs dienas (gaŗā gadā 4 dienas).  Gregorija kalendārā tās iekrīt (22.), 23., 24., 25.  martā.

   

Vairums seno gadskārtas svnību cilvēkotas kā vīriešu kārtas teiksmu tēli – dievadēli, bet Lieldienas jeb Lieladiena latviešu valodā ir sieviešu kārtas vārds;  dainās Lieldienu svinību personificējums ir liela sieva vai trīs un četras māsas.  Meklējot Lieldienu sievišķīgā cilvēkojuma dziļāko būtību, redzam, ka vienas dainas tekstā Lieldiena nosaukta Māras meitas vārdā par Mārğietu.

Miesmetis, mellacis, apēda gaļu;
Lieldiena, Mārğieta, tā taupa bērniem.   32214.

 
Biežāk Māras meitas minētas kopā pa  trim, bet vārdos nosauktas četras:  Anna, Maija, Grieta un Mārğieta (Mārieta);  abejādi tas saskan ar Lieldienu svinamo dienu skaitu, kas mainās no trīs uz četri.  Cilvēkotās Lieldienas kā trīs vai gaŗā gadā četras māsas bieži nostādītas iepretim četriem brāļiem Ziemassvētkiem.

Četras māsas, Lieldieniņas, četri brāļi, Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām daram saldu alutiņu.   F 442,594.

     
LIELDIENU SAGAIDĪŠANA.
     
Jau laikus pirms Lieldienām cilvēki redz dabā pārmaiņas, kas nes vēsti par pavasaŗa  iestāšanos un Lieldienu tuvošanos:  saule pakavējas ilgāk pie debesīm, gaiss kļūst siltāks, sniegs nokūst un zemē paradās pirmie asni un zaļa zāle.  Pēc gaŗās ziemas visi nepacietīgi gaida Lieldienas, kas iezīmē Saules uzvaru pār tumsu un dabas atmodu.

Nāc nākdama, Lieladiena, visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida, aiz vārtiem sasēduši.   32288.

     
Ļaužu dzīvē skaļu prieku par Lieldienu tuvošanos izteic rotāšana un gavilēšana.  Tā ir jaunu meitu dziedāšana klusos pavasaŗa vakaros, apdziedot dabas atmodu, puķes un jaunu ļaužu attieksmes.  Gavilēšana ir īpašs dziedāšanas veids, kas savā pirmatnējā nozīmē izpauž sasaukšanos, sazināšanos, saūjināšanos.
     
     
Kurzemē, sevišķi Bārtā, Rucavā un Nīcā pazīstami “gaŗie saucieni”, kas arī ir pavasaŗa gavilēšanas dziesmas.  Gavilēšana jeb “gaŗie saucieni” notiek tikai ārā, nekad telpās.  To izdara jaunas meitas, pakāpjoties kalniņā vai uz akmens, lai balsis tālu skanētu un tās dzirdētu kaimiņu sētās.  Gavilēšanas dziesmās vadošā ir tikai viena sievietes balss, kas ir saucēja, bet citas meitas piedzied.

Kalnā kāpu es dziedāt uz akmeņa gavilēt,
Lai trīc vis tautu zeme lai dzird mani bāleliņi.  224.

     
Gavilēšanu ievadot, gaŗo saucienu dziesmas dzied ļoti lēni un gaŗi.
     
     
Gavilēšanas izskaņā dzirdamas šādas lēnas, gaŗi stieptas dziesmas:
     
     
Rotāšanas dziesmas pierakstītas dažādos apvidos, bet visvairāk Augšzemē.  Rotāšana notiek pulkā:  dieva labākās dziedātājs dzied vārdus, viena sīki, meldiju turēdama, otra rešņi.  Pārējās meitas, bez vārdiem dūkdamas, iekrīt ar “rotā”, dodot daudzbalsīgu dziedājumu.
     
     
Kad dzird meitas gavilējam un rotājam, tad Lieldienas nav vairs tālu. Arī Lieldienas pašas atbrauc gavilēdamas.

Klausījosi, brīnījosi, kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca, asnus veda vezumā.   53131

     
Nozīmīgākie Lieldienu priekšdarbi ir apğērbu gatavošana un greznošanās, Lieldienu ēdienu gatavošana un šūpoļu kāršana.  Grezns apğērbs un rotāšanās pieder visām gadskārtas svinībām, bet dainas šo apstākli sevišķi piemin Lieldienās, jo laiks vēl ir vēss un vairums izdarību notiek ārā.

Svētkos sedzu lielu saktu, vairāk zelta ne sudraba;
Lieldien jozu lielu jostu vairāk diega, ne dzīparu.   33306.

     
Lieldienās sevišķi pieminētas villaines un sagšas.

Liela bija Lieladiena, mazas manas villainītes;
Pavadīju Lieludienu ar mazām villainēm.   32270.

     
 

Lieldienu mielastā goda vieta ir olām un plācenim, kas abi simbolizē sauli.  Dzēriens – alus, kā neiztrūkst nevienā latviešu svinību dienā.  Olas Lieldienu paražās saglabājušās līdz mūsu dienām.  Olu krāsošana, kas pazīstama daudzās tautās, ir iecienīta Lieldienu izdarība arī latviešos.  Dainās tomēr trūkst pārliecinošu pierādījumu par olu krāsošanas ieražu senatnē.  Tikai viena daina, lietojot ğermānismu “pervēt”, apraksta šo darbību.  Tās tekstā ieviesies vēl otrs ğermānisms, un ritmā samanāmā nepareizība rāda, ka daina sacerēta nesenā pagātnē.

 
 
 
 
 
 
 

Pervēsim*, māsiņas, raibas oliņas,
Šķiņķosim** bāliņam Lieldienas rītā.   32293.

* krāsosim;  ** dāvāsim.

Viena pati daina apraksta olas rotāšanu, bet šeit runa par pušķošanu ar dzīparu, kas vairāk saprotama kā olas izgreznošana zieda došanai.  To arī atbalsta ainas negātīvā formā izteiktais vēlējums, domājams, par tautās iešanu.

Es olīnu appušķoju ar sarkanu dzīparīnu,
Lai nebrieda rudzi mieži, lai nezviedz kumelīni.   53125.

     
Tāpēc var secināt, ka latviešiem olu krāsošana ir ieviesusies tikai jaunākos laikos, bet tauta to pieņēmusi un izkopusi saskaņā ar rotāšanas principiem.
     
Viens no svarīgākiem Lieldienu priekšdarbiem ir šūpoļu kāršana.  Dainās šis darbs sevišķi daudz apdziedāts, ievērojot ir kārējus, ir šūpoļu materiālus, ir vietas izvēli.  Parasti šūpolēm cērt ozola vai oša koka kārtis.

Cērtat, brāļi, oša kārtis, vītējiet saulītē;
Kad atnāks Lieladiena, pakariet šūpolītes!  32304.

     
Ļoti svarīga ir šūpoļu vietas izvēle.  Labākā vieta ir augsta kalna galā, kur šūpoles iekaŗ starp diviem kokiem.

Kaŗat, brāļi, šūpulītes augsta kalna galiņā,
Lai redzēja tā māsiņa, kas tautiņu lejiņā!   32260.

     
Dainas apdzied arī citas šūpoļu kāršanas vietas:  ābeļu dārzu, avota kalnu, ceļa un upes malu.
 
     
Šūpoles nekad nekaŗ aŗamā zemē, lai neizmītu tīrumu.  Arī smilšaina vieta neder šūpoļu kāršanai.

Nekaŗat šūpulīti aŗamā zemītē;
Aŗamā zemītē zelta nauda apakšā.   32290.

     
LIELDIENU NORISES
     
Raksturīgās Lieldienu izdarības sākas ar rīta ausmu, kad pats Dievs, saulei lēcot, apstaigā laukus.

Lieldienas rītā ziedēj’ zaļa zālīte.
Pats Dieviņš staigāja pa zaļu zalīti,
Skaistas oliņas vaļāja, puisēniem dalīja.   F 348,193.

     
Līdz ar sauli ceļas arī ļaudis un tūlīt steidzas mazgāt seju tekošā ūdenī, jo Lieldienu rītā ūdenim sevišķs dziedinātājs spēks.  Nomazgājušies cilvēki iet celt tos, kas vēl guļ, šaustīdami (pērdami) gulētājus ar pūpolu zariem.  Šaustīšana ir ļaužu pirmā savstarpējā izdarība, kas veicina modrību un veselību.  Visvairāk šausta bērnus ar laba vēlējumiem un izsaucieniem, bet šaustīšanu saņem arī pieaugšie.  Šaustītājus apdāvina ar olām un pacienā ar plāceni.

Irbe irbe, kas tev’ pēra?  Pūpols pēra, pūpols pēra.
Apals kā pūpols, apals kā pūpols;
Viegls kā lapa, viegls kā lapa!   55376.

     
Viena no senākajām Lieldienu rīta izdarībām ir putnu dzīšana.  Šī nodarbība ir vēl saglabājusies latviešu paražās, bet nav vairs sastopama citās āriešu tautās.  Putni nozīmē ļaunumu un slimības;  aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, sagaida, ka ar to tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi.  Putnu dzīšana norisinās ar lielu troksni:  sit klabatas, klaigā un šauj, trokšņo un dzied.  Šo darbu pabeiguši, putnu dzinēji atgriežas sētā, kur viņus sagaida saimniece, aicinādama Lieldienu azaidā.

Nāc, māmiņa vārtu vērt, pārnāk putnu dzinējiņi;
Pārnāk putnu dzinējiņi, putnu pauti vācelē.   R. K. 13,103.

     
Galvenā Lieldienu izdarība ir šūpošanās, kas dainās visvairāk apdziedāta.  Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos – auglības veicināšanu.  Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, āriešu pirmtautā, un latvieši ir vienīgie eiropieši, kas to dara vēl šodien.

Ap Meteni slaidi laižu, lai liniņi gaŗi aug;
Ap Lieldienu šūpojos, lai telītes baŗojās.   32209.

     
Viena daina min citu šūpošanās iemeslu, kas varbūt mazāk raksturīga senajā nozīmē.

Ai odiņi, masalīši, neēdiet šovasar:
Jau es gan šūpojos visas trīs Lieldieniņas.  32237.

     
Lieldienu šūpošanās ir priecīgs notikums.  Pie šūpolēm sanāk daudz ļaužu:  puiši, meitas, vecāki cilvēki, bērni.  Meitas nekad nenāk tukšām rokām:  viņas ņem līdz olas un plāceņus, ko izdalīt puišiem par šūpoļu kāršanu un šūpošanu.

Ko es došu metējam, ko šūpoļu kārējam?
Olu došu metējam, olas čaulu kārējam.   32266.

     
Sevišķos gadījumos puiši par šūpoļu kāršanu dabū arī citas veltes.

Ko es došu, ko es došu šūpolīša kārējam?
Došu cimdus, došu zeķes, līdz zemīti linu kreklu.   32265.

     
Vispār šūpošanās ir laiks, kad jauni ļaudis var viens otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties.  Nereti pie Lieldienu šūpolēm ir dīguši asni vēlākai mūža derībai, kas iesākusies ar šūpošanos pārī.  Ja meitai neviens no puišiem nav pa prātam, tā izvēlas šūpoties ar pašas brāli.

Es neiešu ne ar vienu šūpolēs šūpoties;
Ieš’ ar savu brāleliņu, tas man viegli pašūpos.   32252.

     
Meita, kam nav ne brāļa, ne iecerēta puiša, kāpj šūpolēs viena, bet dainā izskan viegla nožēla par šādu šūpošanos.

Kāp, kāp, Anniņa, kas tevi šūpās?
Še nav tava, kas tevi šūpās.   32255.

     
Šūpošanās izdarība iesaista visus sanākušos ļaudis, jo līdztekus tai notiek šūpolēs kāpēju apdziedāšanās.  Dziesmas pirmā puse vienmēr tajos pašos vārdos taujā pēc šūpolēs kāpēja, dziesmas otra puse dod atbildi.

Iešūpāja, ielīgoja, - kas iekāpa šūpulī?
Tautu dēlis, mūs’ brālītis, tie iekāpa šūpulī. 32248.

Iešūpāja, ielīgoja, - kas iekāpa šūpulī?
Sīku rakstu rakstītāja, tā iekāpa šūpulī.    32246.

     
Dažreiz dziesmas atbildes puses var būt diezgan asprātīgas un pat kodīgas, uzsveŗot un pārpīlējot šūpolēs kāpēja izskatu, izturēšanos vai rakstura īpašības.

Iešūpoja, ielīgoja, - kas iekāpa šūpulī?
Svina muca, draņķa muca, tā iekāpa šūpulī.    32247.

Iešūpāja, ielīgoja, - kas iekāpa šūpulī?
Šķību vagu dzinējiņis, tas iekāpa šūpulī.    32245.

     
Šūpojoties puišiem iespējams parādīt savu maņu un spēku:  viņi cenšas uzsviest šūpoles pēc iespējas augstāk.  Dažreiz arī meitas, gribēdamas palielīties ar savu drosmi, tīšām izaicina puišus  uz pārgalvīgu šūpošanos.

Metat mani, metējiņi, pa zariņu galiņiem:
Cielaviņas meita biju, zaru galu laipotāja.   32285.

Metat mani, metējiņi, līdz mēnešam nemetat:
Mēnešami asi ragi, noraus manu vainadziņu.   32284.

     
Bet puiši ne katrreiz grib izaicinājumu pieņemt, drīzāk uzsākdami vārdu kaŗu.

Kas tādus svaru maisus iekustinās?
Vajaga brālīšu iekustināt.    32262.

     
Meitas nepaliek atbildi parādā, aicinot vecus vīrus metējos.

Metiet mani, veci vīri, nava jaunu metējiņu:
Jauni puiši krogā dzēra vakarēju gājumiņu.   32286.

     
Parasti gan meitas cenšas izcelt savas labās īpašības un tērpu greznumu.  Viņas arī, puišus kaitinādamas, slavē brāļu kārtās šūpoles.

Man pakāre brāleliņi vizulīšu šūpolītes;
Skan podziņas, skan zīlītes, skan vizuļu šūpolītes.   32282.

Jau es biju gana viegla, vēl man vieglu vieglināja,
Vēl pakāra brāleliņi niedres kaulu šūpulīti.   32254.

     
     
Sūpošanās turpinas visas trīs vai četras Lieldienu dienas, un pie šūpolēm apgrozās daudz ļaužu.  Šo apstākli apdzied dainas, izceldamas šūpošanās sekas.

Trīs gadi pazinu šūpoļa vietu:
Neauga mauriņš, ne dāboliņš.    32298.

     
Pazīstama Lieldienu rotaļa ir ripu sišana.  Ripa, kas simbolizē sauli, tiek dzīta ar koka kūju pa lauku.  Rotaļas mērķis ir dabūt ripu līdz noteiktai strīpai pretējās puses galā.

Piecu brāļu māsa augu, piecas ripas pūriņā;
Kad atnāca svēta diena, ar brāļiem ripājās.  16758.

     
LIELDIENU IZVADĪŠANA
     
Lieldienas ir vienas no gaŗākām gadskārtas svinībām bet arī tām reiz jābeidzas;  ilgi gaidītas, tās drīz vien nosvinētas.  Beidzas šūpošanās, olu un plāceņu ēšana, ripu sišana, putnu dzīšana,  izskan Lieldienu dziesmas un jautrība.  Ļaudis Lieldienu izvada pār kalnu ar dziesmām, soloties to atkal sagaidīt citu gadu.

Gauši nāca, drīz pagāja tā bagāta Lieladiena;
Trīs dieniņas, trīs naksniņas iet pār kalnu dziedādama.   53126.

Ej ar Dievu, Lieladiena, mēs tev’ skaisti vadīsim;
Nāc atkal citu gadu, mēs tev’ skaisti saņemsim.   32249.

     
Vēres:  Marğers Grīns un Māra Grīna, LATVIEŠU GADS, GADSKĀRTA UN GODI,  ALA, USA.  1983; 1987.  EVEREST, RĪGA.  1992.