Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 
   

 

 

Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā gaŗumā.  Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis gaŗākas.  Latviešu teiksmā par Sauli tas attēlots ar Saules meitas noslīkšanu avotā:  gaisma iet mazumā, jo Saule bēdās par meitu staigā noraudājusies.

   
  Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi atzīmēti ar svinībām.  Tomēr Miķeļu svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti nobeidzas visi ražas novākšanas darbi.  Dainas un ziņas no tautas mutes liecina, ka latvieši rudens ražas novākšanu atzīmējuši ar svinībām, kuŗās daudzināts Dievs, Māra, Miķelis, Jumis, saimnieki un darbinieki.  Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos, t.i., rudens saulgriežos.  Miķeļiem – Apjumībām tūlīt seko Dieva dienas, Dievaines jeb Veļu laiks.  Tad pēc Apjumību priecīgām un jautrām svinībām, Miķeļu tirgus skaļuma un līgavu derībām iestājas klusais Veļu laiks, kad sētā aicina mirušo piederīgo veļus un sagatavo tiem svinīgu mielastu.
   
 

Ap 200 dainu apraksta rudens svinamo laiku, nosaucot to dažādos vārdos:  Miķeļi, Apjumības, Appļāvības, Jumja diena.  Ir iemesls domāt, ka pēc gaŗa darba posma nobeigšanas, rudens ražas bagātības apņemti, latvieši šīs saulgriežu svinības atzīmējuši sevišķi kupli.  Viena daina min trīs Miķeļus, ko varētu attiecināt uz Miķeļiem veltīto dienu skaitu, jo izteiksmes forma un darbība pauž svinību ieskaņu līdzīgi labi pazīstamai Jāņu dziesmai (53801):  Sit, Jānīti, vaŗa bungas vārtu staba galiņā ... (Arī 53800,  53916 u.c.)

   
 

Trīs Miķeļi bungas sita vārtu staba galiņā;
Nākat, meitas, skatīties, kur sitās maizes tēvi.   54316.

   
 

Nav šaubu par to, ka latvieši lietojuši simbolisku dienu skaita izteikšanu ar vienādu cilvēkotu būtņu grupas ierašanos.  Šis veids lietots Ziemassvētkos ar četriem brāļiem un Lieldienās ar trim (vai četrām) māsām.  Tomēr šeit abās reizēs apzīmētās dienas laika skaitīšanā stāvējušas ārpus kārtas, veidojot dienu vienības.  Trīs Miķeļu gadījumā starpība tāda, ka senā kalendāra iekārtojums neatstāj nekādas ārpus kārtas svinamās dienas, lai gan izdarību daudzums viegli aizpilda triju dienu apjomu.

   
 

Rudens saulgriežu svinības jāsaprot kā divu dažāda rakstura izdarību sakopojumu:  1)saulgriežu svinības, kur galvenā loma Dievadēla Miķeļa klātbūtnei un 2) ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu un rudens tirgu.  Sekojošā Dieva diena ar savu nopietno raksturu uzskatāma par nākamā gadskārtas laika – Veļu laika – ievadītāju, līdzīgi Pelnu dienai pēc Meteņiem.

   
 

Kārtojot šīs svinamās dienas ap pēdējo rudens laika svētdienu, t.i., 21. sept., secība  varētu būt šāda:  divas Miķeļu – Apjumību svinamās dienas aizņem pussvēti un svētdienu, kam pirmdienā seko Miķeļu tirgus.  Rudens saulgrieži 23. septembrī tad sakrīt ar pirmo Dieva dienu un Veļu laika sākumu.  Šāds Miķeļu-Apjumību iekārtojums pietiekami labi atbilst latviešu senā kalendāra prasībām, ka 1) saulgriežus atzīmē ar svinībām un 2) laiki beidzas ar svinamu dienu.

   
 

MIĶELIS.

 

Miķelis ir rudens saulgriežu – Miķeldienas cilvēkotais teiksmu tēls.  Viņš gan dainās nav tieši nosaukts par Dievadēlu, bet ar savu darbību un īpašībām iederas to pulkā.

   
 

Tikai pēdējā laikā Miķelim ierādīta pienācīga vieta latviešu gadskārtā.  Dainu pētnieki viņam agrāk pagājuši gaŗām, pieņemot to par kristīgā kalendāra pienesumu.  Tomēr pilnīgs dainu izraksts (apm. 80) attēlo Miķeļa darbību un īpašības, kuŗās nav iespējams sameklēt līdzību ar kristīgās ticības eņğeļa tēlu.  Otrkārt, nebūtu iedomājams, ka senajā gadskārtā, kur visas pārējās saulgriežu svinības cilvēkotas, izteicot pārmaiņas saules ritējumā, rudens saulgrieži būtu atstāti ārpusē.  Daina nostāda Miķeli iepretim Lieldienām, tā iesaistot to senajā laika skaitīšanā ar lielu noteiktību. 

   
 

Lieldieniņa, liela sieva, tā atnāca tukšu roku;
Miķelītis, mazs vīriņš, tas atnāca pilnu roku.    32278.

   
 

Cita daina atkārto aprakstu par Miķeļa bagātību, kas viņam raksturīga sakarā ar rudens ražas laiku, bet vārds “laikgads” saista uzmanību šai tekstā.  Tas apzīmē gadskārtas svinību reizes, bet jaunākos laikos no valodas pilnīgi izzudis.  Vārda “laikgads”  lietošana Miķeļa dainā ievieto Miķeli senajā laika skaitīšanas sistēmā, izslēdzot domu, ka tas ieviesies ar kristīgo kalendāru. 

 

Mikālīts bagāts vīrs, tas atnāca zābakos;
Šādi tādi laikgadīni nāca kārklu vīzītēs.   54309.

   
 

Miķelis līdzīgi citiem Dievadēliem darbojas kalnā, tīrumā, pļavā.  Daina katram no vasaras svinību teiksmu tēliem netieši atzīmē zināmu gadalaika posmu, saistot viņu vārdus un darbības ar noteiktas ražas ievākšanu.

 

Jānīts dienu sasēdēja, ar Jēkobu runādams.
Jānīts skaita siena kaudzes, Jēkobs savas rudzu kaudzes;
Miķelītis nokliedzās auzu kaudzes galiņē.     33060’.

   
 

Miķelis dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos.  Bet Miķelis pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača, kas atspoguļo citas rudens laika dzīves izpausmes un vajadzības.

   
  Īpatnēja ir Miķeļa mājvieta silā, kas izteic viņa gādību par dzīvei nepieciešamās meža bagātības savākšanu.
 

Miķelīt, tēva brāli, meties sila maliņā:
Ja neauga rudzi, mieži, auga laba skalu malka.   30673.

  Miķelis vēl sevišķi izcelts kā alus devējs, lai gan alus neiztrūkst nevienās latviešu svinībās un godos.
 

Ak tu Sila Miķelīti, tavu saldu alutiņu!
Trīs graudiņi, sešas mucas, caur saknēm tecināts.   33234.

   
 

Līdzīgi Miķelis rūpējas par zirgiem, bet viņa gādība sākas rudenī.

 

Ai Ūsiņ, Miķelīti, baro labus kumeliņus!
Vai es miju, vai pārdevu, tevi saucu līkopos.   30052.

 

Atšķirīgi no citiem Dievadēliem Miķelis ir zemes arājs rudenī, un pats kauj cāļus.

 

Sildi pienu, māmulīt, Miķielītis arti gāja,
Miķielītis arti gāja, atrod zemi sasalušu.   54314.

 

Miķelītis cāļus kava, gar uguni tekādams;
Tec, Līzīte, ienes malku, dabūs’ gardu kumosiņu.   54310.

   
 

Miķeļa pelēkais apğērbs apzīmē dienas bez saules un novāktus laukus rudenī, kad pazudis vasaras zaļums, bet sniegs vēl neklāj zemi.

 

Miķelītis labs vīriņš, tam svārciņi tumšpelēki;
Labāk svārki tumšpelēki nekā balta cepurīte.   54315.

 

Miķelim ir arī bagāta sieva, kas atbrauc līdz ar viņu, bet bērni nav dainās minēti.

 

Visi tek skatīties, kur atbrauca Jāņu māte.
Ko tur iešu skatīties no tā plika cilēciņa:
Veci praki mugurē, kārklu vīzes kajiņē.
Tad es iešu skatīties, kad atbrauks Miķelene:
Tai vizēs sudrabiņi pa visām atmatām,
Tā atveda miežus rudzus, trīs kārtām gausībiņu.   33076.

 

Miķeļu mielastā Miķelim kauj gaili, cep maizi, dara alu un viņu pašu aicina dzīrēs.

 

Miķelim gaili kavu deviņiemi cekuliem,
Lai tas man jaunu gadu rudzus miežus audzināja.   33236.

 

Es izcepu kukulīti, vidū dūru caurumiņu;
Es mielošu Miķelīti caurumainu kukulīti.   54305.

 

Miķels stāvus slaistījās manā staļļa pakaļā.
Nāc, Miķeli, istabā, sēdies galda galiņā:
To es došu Miķeļam, ko es biju dzīrusies.  51574.

   
 

JUMIS.

 

Ražas novākšanas centrā ir cilvēkotais teiksmu tēls Jumis un viņa daudzināšana.  Latviešiem Jumis ir Dieva dotās ražas un auglības daudzinājums, kuŗa redzamā zīme visbiežāk izteikta kā divas vārpas viena stiebra galā.  Jumis savā pirmatnējā nozīmē satur dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas principu.  Tomēr no dainām skaidri redzams, ka latviešu izpratnē Jumja tēlā izteiktās auglības pamatā ir paša Dieva devums.

 

Svētī, Dievs, to vietiņu, kur ēdām, kur dzērām;
Audzē, Dievs, div’ vārpiņas viena salma galiņā!   32856.

 

Nu ēdām, nu dzērām, nu laimīte jāvēlē:
Lai Dievs dod divas vārpas viena salma galiņā.   32856’.

 

Nav šaubu, ka latviešu Jumja tēla izcelsme meklējama tālā senatnē indoeiropiešu pirmtautā.  To, pirmkārt, apliecina valodnieku pētījumi par vārdu “jumis”.  Šie pētījumi sadalījušies divos galvenos virzienos:

   
1. Pētījumi saista vārdu “jumis” ar sakni *iem ar nozīmi turēt, turēt kopā, Vecākie saturēt, pāŗot.  Senindiešu valodā atvasinājums y a m a-h  nozīmē sapāŗots, dvīnis;  šeit arī latviešu vārdam j u m i s piešķirta pāŗa un dvīņu nozīme.
   
2. Otrs novirziens atvasina vārdu “jumis” no *ieu, kam nozīme siet, saistība;  citi latviešu valodas atvasinājumi: jūtis, locītava, loceklis un jumt, darināt jumtu;  leišu j a u t i s, vērsis, senindiešu y u v a t i, piesiets u.c.
   
 

Abos gadījumos vārdu nozīme izceļas ar divu elementu saistīšanu, un abu virzienu valodniecisko pētījumu rezultāti rāda, ka latviešu vārds “jumis” atbilst radniecīgiem vārdiem indoeiropiešu, resp. indoirāniešu valodās, apliecinot tā seno nozīmi.

   
 

Otrkārt, salīdzinot latviešu Jumi ar valodnieciski radniecīgiem tēliem irāniešu un indiešu senajās reliğijās, redzams, ka latviešu Jumis ir paturējis līdzību ar šiem tēliem savā dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas īpašībā, kas ir šo seno mītoloğisko tēlu pirmais un vecākais iztulkojums. 

   
   
 

Treškārt, arī latviešu dainas atbalsta Jumja nozīmi dzīvības saglabāšanā, turpināšanā un vairošanā.  Dainās turklāt skaidri izteikts Jumī ietvertais princips par dzīvības sākšanos no pāŗa.

 

Pa pāŗam mieži rudzi, pa pāŗam apenīši,
Pa pāŗam jauni ļaudis uz rudeni pāŗojas.   13777’.

 

Jumīts meklē Jumaliņas, pa tīrumu staigādams;
Brālīts meklē līgaviņas, no māsiņas vaicādams.   F 314,196.

   
 

Jumim ir sieva un bērni tāpat kā citiem gadskārtas teiksmu tēliem.  Jumala pieminēta vairākās dainās kopējā darbībā ar Jumi.  Viņas izskats nav aprakstīts, bet tajā iesaistīti priekšstati, kas saistās ar labību, piemēram, akots.

 

Jumīts sauca Jumaliņas, kalniņā stāvēdams,
Rozāja tai galviņa, akotāja villainīte.   28535.

   
 

Jumja bērni nav tālāk izveidoti un aprakstīti.  Tikai vienā dainā atrodams to nosaukums – jumalēni.

 

Jumīts kliedze, Jumīts brēce, tīrumiņa galiņā;
Atsaucēsi jumaleņi, arodiņa dibenā.   28532.

 

Toties Jumja paša izskats un izturēšanās aprakstīta diezgan kupli.  Viņam pieder arī zirgi un rati, kas vajadzīgi labības vešanai sētā.

 

Es nezinu, kas par vīru iet pa ceļu dancodams:
Miežu svārki, rudzu kreklis, apenīšu cepurīte.   26063’.       

 

Jumis ratus kaldināja deviņiem riteņiem,
Kā varēs rudzus miežus klētiņā ritināt.   F 72,1886.

 

No Jumja īpašībām un darbībām izceļas viņa skaļums, lēkšana un diešana, bēgšana no meklētājiem, Jumalas meklēšana un pārmācīšana, braukšana, lielīšanās un sasaukšanās.

 

Jumīts kūla Jumalīti, aiz matiem turēdams,
Kam necepa biezu klaipu, kam karašas plikšķināja.  28533.

 

Sevišķa ievērība pievērsta viņa apmešanās vietai:  vasarā viņš ir laukā, kur aug labība, ziemā klētī pie ievāktās ražas.

 

Kur, Jumīti, tu gulēji šo gaŗo vasariņu?
īrumiņa vidiņā zem pelēka akmentiņa.   28543.

 

Ai Jumīti, akotīti, gan līgoji druviņā.
Līgo manā klētiņā līdz citai vasarai.   28513.

   
 

   
 

Jumja tēls nepārprotami sadalījies, tā nodrošinot auglību dažādām labības šķirnēm un arī liniem, kam svarīga nozīme apģērba gatavošanā.

 

Mīžu Jums ar auzu Jumu obi leli līlējās:
Mīžu Jums līlējās - jam ir veiri dzārājeņi;
Auzu Jums līlējās – jam ir bēri kumeleņi.   50256.

 

Rudzi ir atšķirīgi no citām labībām ar sēšanas laiku rudenī.  Dainās redzams, ka rudzu Jumis līdz ar sēklu aiziet atpakaļ tīrumā jau rudenī pēc kulšanas.  Kulšana dainā salīdzināta ar izpēršanos pirtī.

 

Nivīnam tai nabeja, kei tam rudzu Jumeišam:
Piertī vīņ izapēre, otkon leida teirumā.   50261.

 

Jumi apdāvina, tam arī sola dažādus labumus.  Apsolītie ēdieni ir pašu ļaužu mielasta galvenā sastāvdaļa.

 

Jumītim klaipu cepu triju rītu malumiņu;
Ne deviņi nevarēja Jumja klaipu kustināt.   28528.

   
 
   
  JUMJA RAVĒŠANA, ĶERŠANA UN ŅEMŠANA.
   
 

Jumja ķeršana ir izdarība, ar kuŗu cerēts nodrošināt un saglabāt labības un linu ražību no gada uz gadu.  Tā sastāv no gūstīšanas darbības pēdējā nenopļautā gabalā tīrumā.  Jumi saķeŗ, pēdējā labības kūlī paslēpušos, un pārnes sētā, kur to saglabā līdz nākošam sējas laikam.

 

Visu dienu Jumi dzinu pār lieliem tīrumiem.
Tur sadzinu, tur saņēmu pie lielā akmentiņa,
Pie lielā akmentiņa, tīrumiņa vidiņā.   F 72, 1887.

 

Bēdz, Jumīti, bēdz, Jumīti, meitas dzina pakaļā;
Ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā!
Bēdz, Jumīti, bēdz, Jumīti, puiši dzina pakaļā!
Ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas cekulā!    28521.

   
 
   
 

Šai pamatddarbībai saprotamā kārtā izveidojušās daudzas variācijas.  Jumja galvenā godināšana notiek Miķeļos-Apjumībās, bet dažādība labības šķirnēs un to pļaušanas laikos izslēdz iespēju Jumja ķeršanu atstāt vienīgi uz šo reizi.

   
  Jumja saķeršana un mājās pārnešana var notikt tūlīt pēc labības nopļaušanas, kā tas darīts ar rudzu Jumi Rudenājos.  Bet bieži Jumis atstāts uz lauka pēdējā labības kūlī vai nenopļautā labības gabalā līdz Miķeļu- Apjumību svinībām, un tikai tad tas nests uz sētu. 
   
 

No dainām un vecu ļaužu liecībām izlobāmi vairāki atšķirīgi paņēmieni Jumja ķeršanas un ņemšanas izdarībās un, kā jau minēts, arī laikā, kad tās notikušas.

   
 

Ļaužu atmiņās saglabātās Jumja gūstīšanas izdarībās un citās darbībās ap Jumi saskatāms pasvītrots reālisms.  Piemēram, Jumi no nenopļautā labības gabala ar aicināšanu un solījumiem iedabū saimnieka cepurē, apsedz ar saimnieces priekšautu un nes mājās uz klēti;  citur saimnieks aicina Jumi pavizināties pastalā, ko viņš velk apkārt tīrumam.  Notikusi arī Jumja pušķošana ar dārzā plūktām puķēm, ja tas atstāts uz lauka līdz Apjumību svinībām.  Turpretim dainās Jumja ķeršana un pārnešana sētā ietērpta simbolos, izvairoties no reāliem izpildījuma aprakstiem.  Piemēram, Jumis ir saņemts, ja brālis apjāj tīrumu.

 

Ņem, bāliņ, sirmu zirgu, apjāj savu tīrumiņu,
Lai Jumīti tu saņemtu tīrumiņa galiņā!    28554.

   
 

Dainās Jumja nogādāšana sētā notiek ar pēdējo labību:  vainagu, vītni vai pušķi, kas simbolizē pašu Jumi.

 

Jumīts nāk, Jumīts nāk, vārpu kušķis rociņā:
Vārpu kušķis rociņā, vainadziņš galviņā.  50243.

   
  Ziņas par Jumja ravēšanu saglabājušās gan dainās, gan ļaužu atmiņās.  Tā saprotama kā analoğiska darbība ražas uzlabošanai.  Ravēšanu veic sievietes, izraujot nezāles pēdējā nenopļautā gabalā, ja Jumja ķeršana un mājās nešana notiek vēlāk – Apjumību svinībās.
 

Vai meitiņas, vai māsiņas, tīri Jumi ravējiet,
Lai man auga tīri lini kā tīrais sudrabiņš!   28515.

   
  Linu plūkšana un linu Jumja ņemšana ir sieviešu bara izdarība, jo tās savas barvedes vadībā ir galvenās linu plūcējas.
 

Visu dienu linus rāvu, Jumiķīša meklēdama;
Nu sadzinu, nu panācu pašā bara galiņā.   28558”

   
  Linu plūcēju barvedes amata zīme ir stebere, kas ir burkāna vai rutka sakne sasieta pušķī ar liniem vai citiem stādiem un lapām.  Barvede ar steberi rokā vada dziesmas un darba laikā to tur aizbāztu aiz jostas.  Steberes simboliskā nozīme ir auglības zīme.
 

Es mācēju baru vest un steberi parādīt;
Es bij’ laba barvedīte, man bij laba steberīte.  28423.

   
  Linu Jumi saņem patisaiminiece.
 

Meitas, Jumja neņemiet, lai ņem pati saimenīca;
Ja neņem saimenīca, lai līgoja tīrumā.   28545’.

  Jumja ņemšana notiek pusdienas laikā, launagā, bet nekad piektdienā.  Dainas min pirmdienu, otrdienu un ceturtdienu, kas vispār izceltas kā labākās dienas dažādiem pasākumiem.
 

Ne piektdien Jumi ņēmu, ne bez saules vakarā;
Otradien, ceturdien, kā saulīte launagā.   50258.

   
  MIĶEĻU – APJUMĪBU PIRMĀ DIENA.
   
 

Miķeļu-Apjumību pirmā dienā tīrumā atstāto Jumi ar svinīgu izdarību saņem un pārnes mājās.  Šajā darbā piedalās visi pļāvēji saimnieka un saimnieces vadībā.  Jumja saķeršana ir goda pienākums, ko klājas atstāt saimniekam un saimniecei.

 

Bēdz, Jumīti, bēdz, Jumīti, nu nāk tavi ķērājiņi,
Nu nāk pate saimeniece Jumja ņemti tīrumā.    F 142,3779.

  No pēdējās nenopļautās labības, kuŗā paslēpies Jumis, nopin vainagu, pīni vai sasien vārpu pušķi.  To svinīgi pārnes mājās līdz ar pēdējo labības vezumu.  Pēc tam labību vairs neved.
 

Ai meitiņas, ai māsiņas, piniet Jumi pīnītē;
Sapinušas, pārsviediet pār vizuļu vainadziņu!   28514.

   
  Pagalmā Jumja pārnesēji aicina saimnieci saņemt Jumi.
 

Nāc ārā, talkas māte, kur es likšu Jumju viju?
Vai pie sienas klētiņā, vai tavā galviņā?    28552.

   
  Saimniece saņem Jumja vainagu un to novieto klētī, pakaŗot uz vadža  pie sienas.  Tur tas glabājas līdz sējas laikam pavasarī, kad Jumja vainagu nes atpakaļ uz lauku un graudus no šīm vārpām pirmos izkaisa zemē.
 

Ai Jumīti, akotīti, gan līgoji druviņā.
Līgo manā klētiņā līdz citai vasarai!   28513.

   
 

Miķeļu-Apjumību pirmās dienas izdarības beidzas ar svinībām laukā pie ugunskura.  Notiek dejošana ap uguns sārtu vai ap koku un mielasts ar cāļa gaļas ēšanu.  Par to jau 1606. gadā ziņojis J. Strībings.  Šīs svinības pie ugunskura līdzīgas Jāņiem, un par tām atrodami norādījumi dainās.

   
  Miķeļu-Apjumību līdzšinējās izdarības izvērtējot, redzams, ka dienas darbības risinājušas ap Jumi, bet vakara svinībām ar dejošanu, ugunskuru un mielastu pavisam cits raksturs.  Dejošana gan arī uzsvērta Jumja tēlojumā, bet citādi vakara svinībām nenoliedzama saistība ar saulgriežu cilvēkojumu Miķeli, kas atnākdams atnesis līdzi rudens bagātību.
 

Miķelītis cāļus kava, gar uguni tekādams.
Es tev lūdzu, Miķelīti, atstāj vienu dziedātāju,
Atstāj vienu dziedātāju, otru pautu dējējiņu!.   33239.

   
   
 
 

MIĶEĻU-APJUMĪBU OTRA DIENA.

 

Miķeļu-Apjumību otrā dienā, kas latviešu senajā laika skaitīšanā ir svētdiena, notiek svinību mielasts, kas sevišķi bagāts sakarā ar jaunās ražas ienākšanos.   Miķeļu-Apjumību mielastam saimniece cep īpašu Jumja maizes klaipu.  Aprakstos minēts, ka saimnieks alus iesalam ņem graudus no katras sējamās labības.  Gatavo alu pirmais dzeŗ saimnieks, tad saimniece, pēc tam saimes ļaudis.

 

Dzer pats, tēviņ, savu pilnu kausiņu, to tev Dieviņš apsolīja
Par vasaras gājumiņu, par dublīšu bridumiņu.    28805.

   
 

Mielasta laikā nojaušama Dieva un Māras klātiene tāpat kā citās svinamās reizēs.

 

Galdam kājas nolīkušas ne ar zeltu, sudrabiņu:
Ar maizīti nolīkušas, ar to Dieva dāvaniņu.    1425 (5).

 

Mielasta laikā notiek Miķeļa un Jumja daudzināšana ar dziesmām un zieda došanu.  Jumis pats ir jaunās maizes griezējs.

 

Griezna grieza rudzīšos, paipaliņa kūliņā;
Griez, Jumīt, maizes klaipu, lai griež skauğis akmentiņu.   F 153,235.

 

Mīkāls stāv aiz vārtiem, samta svārki mugurā.
Nāc, Mīkāl, kambarī, sēdies galda galiņā.    30059’.

 

Mielasts turpinās, apdziedot Jumi, talciniekus un jaunus ļaudis.

 

Kas grib labas, tīras auzas, lai sēj Jumam svētu rītu;
Kas grib labu mātes meitu, lai ņem ļaudīm nezinot.   F 6,127,137.

 

Akmeņotu zemi aru ar tērauda kumeliņu;
Tur izauga dui vārpiņas viena salma galiņā.   27916.

 

Pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra?
Dziedat, visa istabiņa, Jumītei kāzas dzēra.    F 794,8.

   
  Saime godina saimnieku un saimnieci, un, mielastu beidzot, ļaudis vēl visiem labu un pateicas Dievam un Mārai par devumu.
 

Paēduši, padzēruši, pateicam Dieviņam,
Dieva galdis, Māras maize, mūsu pašu sūra vara.   1749.

                       

   
 

MIĶEĻU-APJUMĪBU TREŠĀ DIENA.

 

Miķeļu-Apjumību trešā diena ir Miķeļdiena, kam galvenās iezīmes ir šādas:

   
1. Miķeļi ir derību laiks.  Jau no pavasaŗa un visu vasaru puiši un meitas ir lūkojuši sev nākamo dzīves draugu.  Miķeļi tautā pieņemti par pēdējo laiku tai gadā, kad nolūkoto meitu var bildināt un dzert derības.
 

Es neguļu Jāņu nakti, man rozītes stāvu aug;
Man rozītes stāvu zied, līdz pašiem Miķeļiem.
Miķelīša rītiņā puško tautas kumeliņ’.    54254.

 

Dainas attēlo meitas cerības Miķeļdienā sagaidīt preciniekus.  Pēc Miķeļiem šīs cerības jāatliek uz citu gadu.  Šis temats atkārtojas vairākās dainās.

 

Meitas gaida Miķeldienas kā saulītes uzlēcot;
Kādu vellu nu gaidīs – Miķeldiena pagājusi?    54308.

 

No Ūsiņa līdz Miķeļa slauku gludu pagalmiņu;
Kad pagāja Miķeldiena, speŗu slotu sētmalē.
Lai noguļ tautu dēls kā slotiņa sētmalē!    14087(6)

 

 

2. Miķeļu tirgus.  Miķeļdienas lielākā rosība izpaužas Miķeļu gada tirgū, kur sabrauc lauku ļaudis ar rudens ražu.  Miķeļu tirgū ierodas arī jauni ļaudis, kas jau vasarā paspējuši viens otru nolūkot, tagad sanāk dzert derības.  Par to atrodami dainu teksti no dažādiem novadiem.
 

Lai, māmiņa, man’ tirgā  i Mārē, Miķelī:
Mārē gāju raudzīties, Miķelī dzirdīties.    33111”

   
3. Miķeļi – pēdējā pieguļas diena.  Pieguļā zirgus sāk laist Ūsiņos, bet pēdējā pieguļas reize ir Miķeļos.  Dainā gan Ūsiņa vietā ir ielikts Jurğis, kas arī sajauc dainas ritmu,  bet tās saturu un nozīmi negroza.
 

No Jurğiem līdz Miķeļiem puiši jāja pieguļā;
Pašā Jāņu vakarā sasagāza aizkrāsnē.  32513’.

   
   
 

DIEVA DIENAS, DIEVAINES JEB VEĻU LAIKS.

   
 

Pēc Miķeļiem-Apjumībām sākas Dieva dienas, Dievaines jeb Veļu laiks.  Tas ir mirušo pieminēšanas laiks, kad saimnieks ar saimi aicina sētā ciemoties savu mirušo piederīgo veļus un sarīko tiem svinīgu mielastu.  Veļu mielošanas rituāls ir bijis pazīstams visās āriešu tautās ar sākumu sirmā senatnē.  Eiropā pret šo paražu sāk cīnīties kristīgā baznīca.  Piemēram, Tūras koncils 567. gadā un ģermāņu nacionālā sinode 743. gadā izdod rīkojumus, kas aizliedz ziedot mirušajiem un sarīkot tiem svinības.  Arī sv. Augustīns savos sprediķos cīnās pret šo paražu.

   
 

Latvijā aizliegumi, kas skaŗ mirušo pieminēšanu, parādās Kurzemē 1570. gadā kristīgās baznīcas noteikumos.  Bet ceļotāju atstāstījumi tomēr piemin un arī apraksta veļu mielošanu vēl 18. g.s. beigās, kas liecina par šīs paražas sīksto turēšanos latviešu tautā.

   
 

Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis.  Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra – Zemes māte, bet auguma neredzamais dvīnis – velis nonāk Māras- Veļu mātes gādībā.

   
 

Lai gan nosaukums velis ir labāk pazīstams, dainās sastopami arī citi apzīmējumi:  iļğis, lelis, urgucis un rauducis.

 

Cep, māmiņa, kukulīti, iļğos mani vadīdama,
Ko mielošu iļğu bērnus, iļğu vārtu vērējiņus.   F 172,70.

 

Ko tu dziedi, leļa bērns, ne tev kaulu, ne dvēseles,
Man ir kauli, man dvēsele, man jaukā valodiņa.   F 530,1303.

  Latviešu uztverē velis turpina savu dzīvi Veļu valstī jeb Viņā saulē pēc tam, kad mirušais augums nodots Mārai- Zemes mātei. 
 

Šai saulē dzīvodams, Viņu sauli daudzināju;
Šī saulīte ciemoties, Viņa – mūžu nodzīvot.    27759’.

   
 

Latvieši mirušā apbedīšanu apzīmē par izvadīšanu veļos.  Jauno pienācēju pie vārtiem sagaida veļu bērni un Veļu māte gulda atnācēju uz saviem palagiem.

 

Cep, māmiņa, baltu maizi veļos mani vadīdama:
Ko mielošu veļu bērnus, veļu vārtu vērējiņus.   72,11534.         

 

Kas manai māmiņai šovakar cisas taisa?
Veļu māte cisas taisa, zīda klāja paladziņu.    27713.

 

Veļi nedzīvo bezdarbībā: tie gana govis un zirgus, arī plucina sniegu.  Veļu sētā rej suņi tāpat kā zemes dzīvē.  Darbi tur norit līdzīgi ļaužu sētas darbiem.

 

Kas tur daiļi gavilēja kapu kalna galiņā?
Tā māsiņa gavilēja, veļu govis ganīdama.   27714.

 

Redz, bērniņ, kā klājās mirušam brālītim!
Veļu māte darbu deva – sniega pūkas plucināt.   F 428,81.

 

Veļos kāzas dzeŗ tiem, kas nomirst neprecējušies.

 

Lietus līst, saule spīd, velēnieši kāzas dzeŗ:
Mans bāliņš jauns nomira – veļos ņēma līgaviņu.   1306,857.

   
 

Vēl daudzas citas dainas apraksta veļu dzīvi, kas tēlota līdzīga zemes dzīvei.  Tāpēc latvieši par miršanu nekad nedomā ar bailēm, bet saprot to kā pāriešanu no dzīves šai saulē uz dzīvi Viņā saulē, laika izvēli atstājot Dieva ziņā. 

 

Kad Dievs dotu, ka es mirtu jauna meita vainagā!
Izslaucītu kapa sētu, sagaidītu māmulīti.    27343.

 

Dzīvo saites ar mirušajiem nekad nepārtrūkst, jo reiz gadā šie sakari tiek atjaunoti, aicinot veļus uz mielastu ļaužu sētā.

   
 

Veļu mielasts var notikt katrā laikā starp Miķeļiem un Mārtiņiem.  Ir arī norādījumi, ka mielasts pie aizgājušo kapiem noticis katru pirmdienu vai trešā, sestā, devītā un četrdesmitā dienā pēc bedībām.  1570. gada baznīcas noteikumi šo mirušo mielošanu nosoda.  Mielasta noturēšanu pie kapiem tomēr nav sajaucama ar mirušo pieminēšanu veļu laikā, kad visus mirušo veļus aicina atpakaļ sētā.

   
 

Atsevišķi veļu mielasta apraksti no dažādiem apgabaliem var atšķirties, bet visiem paveidiem ir četras kopējas iezīmes:

   
1. Gatavošanās veļu mielastam.  Veļu laikā kādā noteiktā dienā, ko tad nosauc par Dieva dienu, mājas ļaudis sava saimnieka vadībā gatavo veļu mielastu.  Tā bagātību nosaka sētas rocība, bet parasti cep maizi, gādā gaļu, dara alu.  Sagatavoto mielastu liek galdā, kas klāts rijā, pirtī vai istabā.
   
2. Veļu aicināšana.   Pie pilnā galda, svecēm degot, mājas saimnieks aicina veļus          viesoties un mieloties, nosaukdams mirušo vārdus.  Veļus aicina vai nu saimnieks viens pats, vai piedalās visa saime.  Pēdējā gadījumā kāds no saimes locekļiem palīdz atcerēties mirušo vārdus.  Veļus aicinādams, saimnieks izsaka pateicību par labiem darbiem un palīdzību, ko sēta saņēmusi pagājušā gadā no veļiem, ja bijis labs gads;  viņš izsaka pārmetumus, ja gads bijis slikts, pieminot cerību, ka veļi palīdzēs nākamā gadā.
   
3. Veļu mielošana.  Saaicināto veļu mielošana dažādos apgabalos var atšķirties, turklāt atšķirības noteikti vērojamas arī dažādos laikmetos.  Var pieņemt, ka pirms šī rituāla aizliegšanas veļu mielastā piedalījās visa saime, bet vēlāk, vairoties no sodīšanas, saimnieks viens pats paslepus vadīja šo mielastu.
   
 

Fabricijs 1598. gadā apraksta gadījumu, kur mielasts notiek pirtī.  Galdu klāj jau no rīta, un, pēc veļu saaicināšanas, to atstāj tur visu dienu.  Vakarā saimnieks aizraida veļus projām, ēdienu pārnes uz istabu, un visa saime tad svinīgā mielastā to apēd.

   
   
 

Kulesijs 1599. gadā apraksta gadījumu, ka saimnieks kopā ar vecām sievām, kas palīdzējušas veļus saukt, paliek pa veļu mielasta laiku pie galda.  Saimnieks tad pārliek ēdienu un dzērienu no viena trauka otrā, aicinādams veļus ēst un dzert.  Kad pēc zināma laika veļu ēšana un dzeršana domāta beigusies, viņš veļus raida projām.  Pēc tam saaicina mielastā visus saimes ļaudis un kaimiņus.

   
 

1598. gada jezuītu ziņojums no Latgales paskaidro, ka veļu mielastu katrs rīkojis pēc savām spējām.  Mielastā piedalījusies visa saime, laiku pa laikam palejot zem galda drusku ūdeni veļiem.  Arī dedzinātas sveces, un pēc mielasta atlikušais ēdiens aiznests uz kapiem.

   
4. Veļu aizraidīšana.  Vai nu veļu mielasts noticis ar saimnieku vienatnē, vai saimes klātbūtnē, pēc ēšanas veļi raidīti projām – atpakaļ uz Veļu valsti.  Zīmīgi, ka aprakstos minēta ciršana ar cirvi telpas kaktos, kas varētu būt krusta zīmes ciršana.  Lai gan aprakstos veļu aizraidīšana izteikta dažādos vārdos, dainas ir saglabājušas šos divus veidus:
 

Ej’t projām veļu bērni pa celiņu celiņiem,
Lai nelaime nenotika šīs sētiņas ļautiņiem.   13,4507.

 

Saņem nu, Veļu māte, visus savus urgucīšus,
Lai tie vairs neatnāk līdz citam rudeņam.    Mag. XX 3.194.

 

Ir norādījumi, ka veļu viesošanās dienā nedara nekādus lielus darbus, piemēram, labības kulšanu. 

   
 

Vēres:  Marğers Grīns un Māra Grīna, LATVIEŠU GADS GADSKĀRTA UN GODI,

ALA , USA  1983; 1987.  Everest, Rīga, 1992.
   
  Jānis Medenis
 

VEĻU LAIKĀ.

   
 

Nu zemē veļu laiks un krēslas sprīži gaŗi,
Vējš klajos dūmainos kā pastarbalsis skan,
Un manā mājā nāk nomirušo gari,
Jo nava dzīvajos vairs draugu man.

   
 

Caur stariem dīvainiem es dzīru telpā eju,
Un manas dzīves lāsts no maniem pleciem krīt.
Kā daudzreiz redzētu es sveicu katru seju,
Kas aizmirsusi sen ir smiet, ir uzsmaidīt.

 

 

 

Aug augtin veļu pulks un jauni rodas laukos,
Ap gaŗiem galdiem tie kā ēnas slīd un klīst,
Bet maize neskarta stāv priekšā celtos traukos,
Un nedzerts paliek vīns un vizot zemē līst.

   
 

Bet dzīras nebeidzas un viņu mieru drūmo
Ne vakars netraucē, ne ausmā gaiļa balss.
Pār zemi stingušo tās izplašas un dūmo,
Līdz tālai pamalei nav saredzams to gals.

   
 

Kā nāves valstī es nu nebūtībā kāpju.
Ak, mana dvēsele, tu – mirāžs nekustīgs,
Tu – dzīras milzīgas bez dziesmu un bez slāpju,
Tu mūžīgs veļu laiks un klusums bezgalīgs.