Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 

Senajā latviešu gadskārtā Mārtiņi iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu.  Gregorija kalendārā tie iekrīt 5. novembrī.  Mārtiņu nozīme un saturs vislabāk saprotami, ja tos apskata salīdzinājumā ar Ūsiņiem.

 
 

MĀRTIŅŠ

Kā Ūsiņa, tā Mārtiņa būtības pamatā ir saules ritēšana un tās stāvoklis pie debesīm.  Latviešiem Ūsiņš ir rīta ausmas teiksmu tēls un Ūsiņdienas cilvēkojums, kam pretstatā nostājas Mārtiņš kā saules dilšanas teiksmu tēls un Mārtiņdienas cilvēkojums.

 

Meklējot Mārtiņa izcelsmi un radniecību ar citiem āriešu tautu teiksmu tēliem, vārda un satura līdzība atrodama indieši mītoloğijā – Martandas (Mārtaņda) tēlā.  Martanda ir Saules dievība, un viņ izcelsme, pārveidošanās un vārda maiņa sakrīt galvenos  vilcienos ar Mārtiņa raksturu dilstošās Saules zīmē.  Indiešu mītoloğijas sākuma stadijā Aditi, kādreiz saukta par visu dievu māti, reprezentē debesu izplatījumu, un viņas dēli – Aditias (Adityas), kuŗu skaits mainās no 7 vēlāk uz 12, izpaužas kā spēki un īpašības, kas izplūst no dažādiem debesu spīdekļiem.  Martanda šai dēlu rindā ir astotais pēc kārtas, un viņš piedzimst kā bezveidīga pika.  Nespēdama tādu mīlēt, māte viņu aizsviež.  Bet, dievišķā veidotāja pacelts un pārtaisīts, tas kļūst par vareno lēcošās Saules personifikāciju Vivasvatu, kuŗa dvīņu dēli Ašvini ir rīta ausmas ziņneši un rados latviešu Ūsiņa būtībai.
   
 

Pārnesot Martandas gaitas uz latviešu Mārtiņu, aizsviešanas darbība saprotama kā krītošās, dilstošās Saules reprezentācij, ko Mārtiņš pauž savā būtībā, un pārnesumā no indiešu mītoloğijas vēl lieku reizi tiek pasvītrota Mārtiņa un Ūsiņa savstarpējā sakarība.

   
 

Sanskritā vārds “mārtaņda” un citas atvasinātas vārda formas apzīmē sauli, saules dieva tēlu cūku, kuili, putnu pie debesīm, saules ripu u.c.

   
 

Arī šeit saskatāma līdzība Martandas un Mārtiņa piederumos, no kuŗiem raksturīgākie ir cūka un putns pie debesīm.  Latviešiem cūka vairs nav Mārtiņa zīme, bet Apkūlību un citu ziemas svinamo dienu ēdiens un Mārtiņa piederums un ziedojums.  Sanskrita “putns pie debesīm” sakrīt nozīmē ar latviešu gaismas saucēju gaili, kas ir gan Mārtiņa, gan Ūsiņa piederums un ziedojums.

   
 

Latviešu dainas Mārtiņu un Ūsiņu liek pārī ar to ievietošanu tieši pretējos punktos gadskārtas tecējumā, kas redzams no aprakstītām norisēm dabā un tālāk rod apstiprinājumu senā kalendāra iekārtojumā.

   
 

Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk, Mārtiņš nāk vēl labāk:
Ūsiņš nāk zaļu lauku, Mārtiņš rudzu apcirknīti.   R Auniņš, 3.

   
 

Tālāka dainu izvērtēšana rāda Mārtiņa un Ūsiņa līdzību īpašībās, zīmēs un piederumos:  viņiem ziedo gaili, kas ir svinību mielastā, abiem ir sakarība ar Saules simbolu biti, un viņi abi ir zirgu gādnieki – Ūsiņš vasarā, Mārtiņš ziemā.

   
 

Mārtiņam gaili kāvu, sarkanām kājiņām,
Lai guntiņas nevajaga kumeliņu barojot.   30218.

 

Skrien, bitīte, istabā Mārtenīša vakarā;
Ja tu pate neieskrien, ienes savu saldumiņu.    30398.

 

Mārtiņš tāpat kā Ūsiņš dainās saukts par labo vīru.

 

Mārtiņš bija labs vīriņš aiz visiem vīriņiem:
Ne ruden, pavasar, pašā maizes laiciņā.   30223.

   
 

Dainas Mārtiņu nenosauc par Dievadēlu, un viņam arī nav piedēvēta nākšana pār kalnu vai tiltu, kas raksturīga Dievadēliem.  Tomēr, saskatot Mārtiņu ka dilstošās Sales cilvēkojumu un izvērtējot viņa viņa izcelsmi senatnē un līdzību ar Dievadēlu Ūsiņu, viņa pareizā vieta ir Dievadēlu pulkā.

   
  Trijās dainās Mārtiņš saskatāms ar kaŗavīra īpašībām.  Iespējams, ka šeit atspoguļojas gadalaikam raksturīga darbība, jo senatnē ar sala iestāšanos arī sākās sirotāju uzbrukumi.
 

Eit ārā, eit ārā, kas ārā rībināja?
Mārtiņš savus kumeliņus uz istabu dancināja.   30212.

 

Vakar Mārtiņš no Rīgas laidās, šodien sētā ierībināja.
Deviņi ratiņi, simts kumeliņu, trīssimts sulaiņu, bruņoti vīri.   30230.

 

Atbrauca Mārtiņš, atrībināja, pakāra mēteli vārtu stuburā.
Aizbrauca Mārtiņš norībēja, aiznesa mēteli zobena galā.   33242.

   
 

MĀRTIŅU  SVINĪBAS.

   
 

Mārtiņi senajā kalendārā ir vienas dienas svinības, bet dainas arī piemin Mārtiņu vakaru ar dažādām izdarībām, kas, tātad, sākušās iepriekšējā vakarā.  Līdzīgi Miķeļiem, kas apvienoti ar Apjumībam, arī Mārtiņi svinēti vienlaicīgi ar Apkūlībām.  Pats vārds sevī  ietveŗ svinēšanas iemeslu:    nobeigtu labības kulšanu.  Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme:  tas ir lopu kaušanas laiks.  Liecība par to arī atrodama dainās, kas apraksta gaļas dažādību Mārtiņu-Apkūlību mielastā.  Dažās dainās minēts Miesmetis, kas līdz ar budēļiem iet no mājas uz māju.  No šiem nedaudzajiem aprakstiem var secināt, ka Miesmetis ir lopu kaušanas laika cilvēkojums. 

   
 

Izdarības ap Miemeti gan maz izkoptas un tā tēls maz izveidots tomēr tas nenoliedzami ieņem tādu pašu vietu Mārtiņu-Apkūlību ietvaros kā Jumis Miķeļu-Apjumību svinībās:  Mārtiņš un Miķelis pārstāv maiņas Sales tecējumā, bet Jumis un Miesmetis saistīti ar ražas un pārtikas ievākšanu, gatavojoties gaidāmai ziemai.

   
 

Mārtiņdiena latviešu gadskārtā vēl zīmīga ar pēdējo rudens darbu nobeigšanu un sagatavošanos ziemai.  Ūsiņš  gādā par zirgiem vasarā, Mārtiņš – ziemā, un pēc Mārtiņiem zirgus sāk turēt stallī.  Arī citus lopus novieto kūtī. 

 

Mārtiņam pilns stallītis sirmu, bēru kumeliņu.
Es tev lūdzu, Mārtiņbrāl, dod man vienu ceļa zirgu.   30219.

 

Ei Mārtiņ, labais vīrs, baro manus kumeliņus,
Sukādams, barodams sēsties siles galiņā.    30209.

 

Mārtiņos pabeigti lauku aršanas darbi, labība ir izkulta, graudi sabērti klētī.

 

Apkūluši kūlējiņi, aparuši arājiņi.
Nedod Dievs to redzēt, kad apmala malējiņi!   28799.

   
 

Mārtiņu mielastam kauj gaili un vistu kā ziedojumu Mārtiņam, kas līdz ar to ir svinību mielasta ēdiens.

 

Mārtiņam gaili kāvu deviņiem cekuliem:
Tas baroja, tas sukāja manus bērus kumeliņus.   30217.

 

Cekulainu vistu kāvu Mārtenīša vakarā:
Lai aug man raibas govis kā vistiņas cekulainas.   30232.

  Devu, devu Mārtiņam, ko es biju solījusi:
Melnu vistu kankarainu ar visiem nadziņiem.    30211.
   
 
   
 

APKŪLĪBAS.

  Apvienotās Mārtiņu-Apkūlību svinībās mielasta galds ir bagāts.  Dainā lietots vārds “dzīres”.  Galvenie ēdieni, kas minēti dainās ir šādi:  vistas un cūkas gaļa, pīrāgi, baltmaize, medus, alus. 
 

Ko, ļautiņi, jūs dariet, alus kannas rociņās?
Mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu miežu apkūlības.    28824.

 

Mīļš Dieviņis mums vaicāja, kādu dzīŗu mēs dzeram:
Mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu rudzu apkūliņas.    28824.

   
  Apkūlībām piederas paveikto darvu apcerēšana un pateicība Dievam par labu izdošanos.  Ar īpašu pateicību pieminēta rija, kuŗā norisinājusies labības kulšana.
 

Paldies devu Dieviņam, man rociņa labi gāja:
Pilna kūts govju vēršu, pilns stallītis kumeliņu.   28952.

 

Rijiņ, mana vecā māte, ko gribējji apkūlām?
Vai gribēji mellu cūku, vai gailīti dziedātāju?    28828.

   
 

Pateicība pienākas arī Pērkonam, jo viņš visu vasaru nesis lietu un līdz ar to laukiem auglību un labu ražu.

 

Ko dosim Pērkoņam par vasaras graudumiņu?
Lasti rudzu, lasti miežu, pusbirkava apīnīšu.   28818.

 

Līksma mana istabiņa jel ar šo vakariņu;
Tā līksmoja Pērkonīts dažu dienu vasarā.   28826’.

   
 

Lai gan daina lieto vārdu “bārties”, tomēr zemes kopēja un Perkona vārdu izmaiņai trūkst no vienas puses bardzības un no otras puses baiļu izteiksmes:  ta ir abpusēja izpratne par savu un otra vietu pasaules iekārtā.

 

Man aizgāja šī vasara ar Pērkoni baŗoties:
Viņš man sauca: “Zemes kurmis”, es:  “Debesu graudējiņš”.   F  191,8174.

   
 

Pie pilna galda līksmībā un pateicībā norit Mārtiņu vakara svinības, kur netrūkst nedz dziesmu, nedz deju.  Pašas saimnieces dejai ir rituāla nozīme:  nodrošināt sētai svētību un labu izdošanos ar lopiem un ražu.

 

Dietu, dietu, saimenīca, Mārtinīša vakarā,
Lai telītes dietu veda par vasaru tīrumā.   54312.

   
 

Ar Mārtiņiem sākas budēļos iešana, kas turpinās visu ziemu līdz pat Meteņiem.  Līdzīgi saimnieces dejai arī budēļu dejošanai ir rituāla nozīme , jo vi ni simbolizē veļus, kas nes sētai laimi un labas sekmes.

 

Kas dimd, kas rīb ap istabiņu?
Mārtiņa gailīši dancīti veda, Mārtiņa vakaru gaidīdami.   30213.

   
 
   
 

Mārtiņu laikā budēļus sauc par Mārtiņbērniem.  Viņu vidū arī redzams jau pieminētais Miesmetis, kas attēlo lopu kaušanas laika cilvēkojumu.

 

Miesmetis, mellacis, apēda gaļu:
Lieldiena, Mārğieta, tā taupa bērniem.   32214.

 

Glabājat īlenus, glabājat susekļus:
Miesmeša vakaru rāvēji ļaudis.     J. Janševskis

   
 

Budēļos ejot, cilvēki ar pārğerbšanos un viepļiem attēlo dažādus zīmīgus cilvēkus, dzīvniekus, meža zvērus vai lietas.  Budēļu vidū parasti redzama gaŗā sieva, mazais vīriņš, kaza, dzērve, vilks, lācis, dzirnas, labības statiņš u.c.  Budēļi sāk savas gaitas Mārtiņos, iedami no sētas uz sētu, svētību nesdami, un tāpēc visur gaidīti.  Katrā sētā viņi ierodas ar jautriem priekšnesumiem, dejām, rotaļām un dziesmām, par ko saņem no saimnieces cienastu.

 

Labvakari, namamāte, vai gaidīji budēlīšus?
Ja gaidīji budēlīšus, atver durvis līdz galam.  33326.

   
  Mārtiņu svinībām beidzoties, Mārtiņu pavada līdzīgi citiem gadskārtas teiksmu tēliem
 

Ej, Mārtiņ, nu uz Rīgu, nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu, tad mēs tevi gaidīsim.   33244.

 

Visi saka, visi saka:  Mārtiņdiena, Mārtiņdiena!
Kad varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt!    30231. 

   
 

Marğers Grīns un Māra Grīna, LATVIEŠU GADS, GADSKĀRTA UN GODI,  ALA 1983;  1987.  USA.  EVEREST, 1992. Rīga.