Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 
 
     

Ziemas saulgriežos, kad visdziļākai tumsai seko jauns gaismas pieaugšanas periods, latvieši svin Ziemassvētkus.  Latviešu gaskārtā Ziemassvētki ieņem ievērojamu vietu, un svinības ilgst četras dienas, kas Gregorija kalendārā iekrīt laikā no 20. līdz  23. decembrim.
Gadskārtas svinības latvieši senatnē apzīmējuši par laikiem vai dienām, izņemot Ziemassvētkus, kas vienīgie nosaukti par svētkiem.  “Svētki” atvasināts no vārda “svēts” ar pirmatnējo nozīmi balts, tīrs, spodrs, gaišs, kas parāda Ziemassvētku vissenāko un dziļāko saturu.
 

Kam tie svēti svētki nāca, kam tā liela Lieladiena?
Svētki nāca svētīties, Lieladiena lielīties.    33266.

 
 

Dainas apveltī Ziemassvētkus ar tādiem epitetiem, kā “Dievam dārgi laiki” un “Dievam lieli svētki”, tālāk paskaidrojot šī izcilā stāvoļa iemeslu:  Ziemassvētki ir Dieva dzimšanas laiks.

 

Ziemassvētki, Lieladiena tie Dievam lieli svētki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima, Lieldienā šūpli kāra.   33295

 

Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam dārgi laiki:
Ziemassvētki vizināja, Lieladiena šūpli kāra.   33293.

 

Svētki nāca svētījami, Liela diena lielījama.
Svētkos svētais Dieviņš dzima, Lieludienu nokrustīja.    33294.

  .
 

Tātad, Ziemassvētku svētīšanai saskatāmi it kā divi dažādi cēloņi:  pirmkārt, tie ir saulgriežu laiks, kad pēc visdziļākās tumsas atgriežas gaisma, saule atkal sāk savu augšupeju, un otrkārt, tas ir Dieva dzimšanas laiks.  Šī divkāršā svētku nozīme nerada nekādas pretrunas, jo jāatceras, ka dziļā senatnē debesis, debess gaisma un augstākais garīgais jēdziens nesa kopīgu nosaukumu, kas latviešu valodā ir Dievs.  Tālākā attīstībā ziemas saulgrieži ar gaismas uzvaru par tumsu, dzimstot jaunai gaismai, tātad kļūst arī par Dieva dzimšanas laiku, jo Dieva jēdziens un īpašības sakrīt ar visiem gaismas uzvaras radītiem labvēlīgiem priekšstatiem.

   
  ČETRI BRĀĻI ZIEMASSVĒTKI.
   
  Ziemassvētku svinību personificējums jeb cilvēkojums ir ziemas saulgriežu teiksmu tēli – četri brāļi Ziemassvētki.  Viņi visi ir Dievadēli, bet dainas tos nekad atsevišķi nenosauc vārdos, ne arī citādi izdala no grupas.  Simbolizēdami gan ziemas saulgriežus, gan ar tiem saistītās svinību dienas, viņi sevī apvieno gadskārtas teiksmu tēlu divējo dabu:  teiksmaino izcelsmi debesu izplatījumā un svinamo laiku cilvēkojumu, nonākot saskarē ar ļaudīm zemes virsū.  Dainās četri brāļi Ziemassvētki tieši nosaukti par Dievadēliem. 
 

Šolaiku valodā, zinādami debess, debess gaismas un augstākā garīgā jēdziena kopējo nosaukumu, kas latviešu valodā ir Dievs, Dievadēlus varam nosaukt arī par debessdēliem.

 

Zīmassvātki četri bruoļi, kaļaduo, kaļaduo!
Visi četri Dīva dāli, kaļaduo, kaļaduo!
Dūd, Dīviņi, man jaunai, kaļaduo, kaļaduo!
Kau ar vīnu kuozas dzert, kaļaduo!     54365.

 
  Dievadēliem raksturīgā nākšana pār kalnu izteikta kā Ziemassvētku vilkšana kalnā.
 

Ai bagāti Ziemassvētki, lejiņā nogājuši!
Tekam veci, tekam jauni, velkam svētkus kalniņā!   33248.

 

Ziemassvētku izskats dainās nav apdziedāts.  Tikai viena daina piemin apğērba gabalu – raibas bikses.  Nav arī pieminētas  nekādas ğimenes saites.  Toties dainas sevišķi izceļ Ziemassvētku bagātību.  Tā izpaužas ne tikai viņu greznajās kamanās un atvestajās dāvanās, bet arī bagātībā, kas līdz ar Ziemassvētkiem atnāk sētā.

 

Sen gaidīju, nu atnāca tie bagāti Ziemassvētki;
Ziemassvētki atbraukuši rakstītām kamanām.   33303.

 

Atīdami, Zīmassvātki, kū jī loba atnasuši?
Klāvā raibu raibaleņu, stallī lobu kumeleņu.    33252.

 
 

Ziemassvētkos kamanas ir izrotātas jeb izrakstītas;  tādas kamanas vēl redzamas 18. gs. Broces zīmējumos.  Bet Ziemassvētki atbrauc arī sudraba kamanās, kas vēl vairāk kāpina viņu bagātības tēlojumu.

 

Tāpat kā citu Dievadēlu zirgi arī Ziemassvētku kumeļi ir melni;  viņu krēpes atgādina sniega pītes un lāstekas, un tie nav apkalti, lai nepaslīdētu ziemas ledainos ceļos.

 

Sen dzirdēju, nu redzēju Ziemassvētku kumeliņu:
Līdz zemīti krētes vilka, ar basām kājiņām.    33302.

 

Četrus brāļus Ziemassvētkus vēl raksturo viņu skaļā ierašanās, daudzie pavadoņi un dažādi priecīgi braukšanas trokšņi.  Viņi ierodas no Rīgas vai Daugavas.

 

Bagāti Ziemassvētki no Rīgas nāca:
Trīs simti sulaiņi bruņoti līdz.    33253.

  Ziemassvētku skaļums dainās izteic ledus lūšanas un plaisāšanas trokšņus, kas dzirdami sala laikā.  Dainas arī piemin ledu tiešos vārdos, Ziemassvētkiem atnākot un atkal aizejot. 
 

Kas pie Rīgas dumpējās apakš ledus Daugavā?
Ziemassvētki dumpējās atnākdami, aiziedami.
Eit’ bērniņi, sagaidiet ar basām kājiņām.   33268’

 

Kas tur rībina uz istabiņu?
Ziemassvētki dancina savu kumeliņu.   33270.

   
 

Ļaudis ar labvēlību apcer četru brāļu Ziemassvētku guldināšanu viņu uzturēšanās laikā sētā.  Visur, kur vien Ziemassvētki pārgulējuši, sagaidāma svētība, bagātība un auglības vairošanās.  Tāpēc dainas uzskaita visas saimniecības ēkas, kur  Ziemassvētku apmešanās ar visiem zināmo bagātības un auglības nešanu būtu vēlama. 

 

Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
- Pie zirgu stallīša pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
- Pie govju stallīša pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
- Pie cūku stallīša pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
- Pie rijas dortiņu pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
- Pie nama dortiņu pažobelē.           33272.

 

 

 

GATAVOŠANĀS  ZIEMASSVĒTKIEM. 

 

Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem ļaudis sāk tiem gatavoties, apkopdami sētu un istabu.  Sevišķu vērību pievērš istabas pušķošanai.  Raksturīgi telpu greznojumi Ziemssvētkos ir no salmiem gatavoti pakari – puzuri.  Mājas uzpošanā pirms svinībām piedalās arī paši Ziemassvētki.

 

Eita, bērni, skatīties, kas pa namu buldurē:
Ziemassvētki namu slauka, visus traukus cilādami.   33258.

 

Ziemassvētki ir bagātāki par citām gadskārtas svinībām, kas redzams visu pieminēto ēdienu daudzumā un dažādībā.  Galvenie  Ziemassvētku ēdieni ir  cūkas šņukurs (smeceris), cūkas galvas puse, pupas, zirņi, zīdenis, kūķis un dzērienam alus.

 

Zīmassvātki atnuokdami, kaļaduo!
Kū jī loba atnasdami?
Atnas pupas, atnas zierņus, atnas cyukas smecerīti.   54334.

 

Simtu cepu kukulīšu, Ziemassvētku gaidīdama;
Simtiņš nāca danča bērnu Ziemassvētku vakarā.   33304.

 

Ziemassvētkus gaidīdamis, lastēm daru alutiņu:
Ziemassvētku trīs naksniņas visas grib līksmoties.   33301’.

 

Īpatnēji cienasti Ziemassvētkos ir kaņepju rauši un dzīvas (nemaltas) labības ēdieni.

 

Ziemassvētku vakariņu ēdam dzīvu labībiņu:
Māte veca, sieva jauna nevarēja malti iet.      33299(3).

 

No dzīvas labības vāra grūdeni (zīdeni) un koču (kūķi, ķūķi).  Šo ēdienu nosaukumos un gatavošanā daudz variāciju, bet visvairāk lietoti mieži, kam vārot pievieno cūkas galvas pusi, žāvētu cūkas taukumu, zirņus, pupas, kartupeļus, tā radot dažādību.

 

Kas man koču i nedeva Ziemassvētku vakarā,
Lai tam zirgs mežā skrēja ar visiem lemešiem.   33420.

  Gatavo dažādus cūkas gaļas ēdienus, bet dainas piemin arī gaili un kazu.
 

Man atnāca sievas māte Ziemassvētku vakarā,
Gaiļam dūre pakaklī, sivēnam smecerī.   33276.

 

Es nebiju kazas gaļas visu gadu dabūjuse,
Nu dabūju kazas gaļu Ziemassvētku vakarā.   33413.

 

Pirms svētkiem ļaudis rūpējas arī par apğērbu, apaviem un rotām.

 

Svētkos sedzu lielu saktu, vairāk zelta, ne sudraba;
Lieldien jozu lielu jostu, vairāk diega, ne dzīparu.   33306.

  Greznums tērpā un rotās piederas visām senajām gadskārtas svinībām un godiem, jo Dievam tīk daiļums un iznesība.
 

Dievam tika, ļaudīm žēl, ka raženi es staigāju.
Augs liniņi, vērpšu smalki, vēl staigāšu jo raženi.   5605.

 

Saimnieka pienākums ir pirms svētkiem noslēgt mājas rēķinus un izmaksāt algas kalpiem un kalponēm.

 

Saimeniek, svētki nāk, sēsties galda galiņā,
Dod kalpam kalpa tiesu, kalponei kalponītes!    33284.

 

Ziemassvētki dainās arī apzīmēti par ciemos braucamo laiku.

 

Nāc, māsiņ, ciemoties Ziemassvētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīts.    33278.

 

Ai bagāti Ziemassvētki, apaviņu pūdētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenoautas.   33247.

   
 

ZIEMASSVĒTKU ATBRAUKŠANA UN SAGAIDĪŠANA.

  Ziemassvētki ierodas pašā ziemas vidū ar ziemeļu vēju un sniegputeni.
 

Kas tur putina aiz viņa kalna?
Ziemassvētki putina atiedami.   54344.

  Viņu ierašanās apraksti cieši saistīti ar apstākļiem dabā:  sniegu, salu, ledu un puteni, kas lauksaimniecībā nepieciešami, lai veicinātu ziemas labības pārziemošanu un nodrošinātu labu ražu nākamā gadā.  Dainas iecerēto labo ražu izteic kā Ziemassvētku atvesto bagātību, kas nāk līdzi atnestajiem laika apstākļiem.
 

Pūtu, pūti ziemelīti, Ziemassvētku vakarā,
Klētī pūti miežus rudzus, stallī bērus kumeliņus!   33282.

 

Ziemassvētki atbrauca pa rudzu lauku,
Zālīti mīdami, asniņus celdami.   33287.

   
 

Ļaudis Ziemassvētku atnākšanu gaida ar nepacietību.  Kad tie ierodas, viņu greznība un bagātība tiek pienācīgi apdziedāta, sevišķu uzmanību pievēršot  kamanām un kumeļiem.

 

Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām.
Tekat, bērni, saņemat basajām kājiņām!   33289.

 

Paši saimnieki ir Ziemassvētku saņēmēji sētā un, pretim izejot,  parāda tiem cieņu un viesmīlību.

 

Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām.
Eit’ laukā, saimenieki, saņemat Ziemassvētkus!   33288.

 

Ziemassvētku greznība un bagātības tēlojums vijas cauri visām svētku norisēm un atspoguļojas arī viņu atvestajās veltēs:  Ziemassvētku kamanās ir ne tikai dažādi svētku ēdieni, bet arī labas ražas cerība un lopu bagātība kūtij.

 

Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām;
Zirņi, pupas, rācenīši Ziemassvētku kamanās.   54368.

 

Kam tie tādi melli zirgi pie manāmi rijas durvīm?
Ziemassvētku kumeliņi veda rudzus klētiņā.  33267.

   
   
 

ZIEMASSVĒTKU  NORISES.

 

Ziemassvētku čettras dienas ir bagātas dažādām svētku izdarībām, kur atšķiŗamas svētas un svinīgas nodarbības, svētku gājieni un ļaužu priekam domātas norises, lai gan robežas starp šīm grupām bieži vien nav skaidri novelkamas.  Dainās nav drošu norādījumu, kādā kārtībā un kādā laikā katra no šīm izdarībām notikusi, bet jāpieņem, ka svinīgākās izdarības notikušas svētku ievadījumā.

   
 

Ziemassvētku nodarbībām pieder:  svinīgs brīdis, svētku mielasts, bluķa vilkšana, budēļu un kaladnieču gājieni, radu ciemošanās, zīlēšana un zīmīgas darbības, dzīres, dziedāšana, dejošana un rotaļas, vizināšanās ar ragaviņām.

   
 

Jāsaprot, ka dainās minētais Ziemassvētku vakars domāts pussvētē pirms Ziemassvētkiem, jo latvieši šo valodas formu  lieto tādā nozīmē vēl šodien.  Arī citas ziņas apstiprina Ziemassvētku nodarbību iesākumu pussvētē.  P. Einhorna apraksts par latviešu Ziemassvētkiem 1636. gadā ieturēts nosodošā un nicinošā tonī, bet tur lasāms, ka bluķa vilkšana notikusi Ziemassvētku priekšvakarā, kas ar bluķa sadedzināšanu turpinājusies visu nakti.  Arī dainas apliecina negulēšanu Ziemassvētku naktī.

 

Negulu, negulu Ziemassvētku nakti,
Lai mani liniņi veldrē nekrīt.    33279.

 

Ziemassvētku vakarā ievads svētku norisēm ir bluķa vilkšana.  Tā ir viena no īpatnējām Ziemassvētku izdarībām, kam ir sena rituāla nozīme.  Vecu ļaužu liecībās bluķa vilkšana saprotama kā aizgājušā gada grūtumu un nedienu sakopošana.  Kad bluķi sadedzina Ziemassvētku vakarā, tam līdzi sadeg arī visa gada neveiksmes, ļaunumi un bēdas.  Bluķa vikšanu izdara barā, dziedot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu “kaladū”.  Bluķa vilkšanu kādreiz dara vienas sētas ļaudis, citreiz arī vairākas sētas kopā.  Piesējuši bluķi virvē, ļaudis to velk sētā pa dažādām vietām, sevišķi kur gadījušās likstas un nelaimes.  Nonākot pēdējā sētā, vilkšana beidzas ar bluķa sadedzināšanu.  Kādreiz bluķa sadedzināšana notikusi rijas krāsnī.

 

Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam dārgi laiki;
Ziemassvētki bluķi vilka, Lieladiena šūpli kāra.    33292.

  Šī ir vienīgā daina, kur bluķa vilkšana saglabājusies tiešos vārdos, lai gan šī paraža bijusi pazīstama daudzās Eiropas tautās vēl nesenā pagātnē – pirms 300 gadiem.  Pamatoti radies minējums, vai dainu simbolikā bluķis nevarētu būt identisks ar daudz apdziedātajām Ziemassvētku kamanām.  Ja šeit vēl kā līdzīgu kustību piesaista “Ziemassvētku vilkšanu kalnā”, kas apdziedāta vairākās dainās, tad var veidoties priekšstats par vistālāko senatni, kur varbūt bluķa vilkšana reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par “Ziemassvētku vilkšanu kalnā” un visbeidzot pārtapusi par analoğisku darbību ļaunuma iznīcināšanai.
 
 

Gana lieli Ziemassvētki noslīdēja lejiņā;
Iesim veci, iesim jauni, timbāsim kalniņā.   54348.

 

Ai muosiņas, kū darēsim, Svātki īt lejiņā;
Īsim pošas lejiņā, vilksim Svātkus kalniņā.    54347’.

 

Ziemassvētku vakara ieskaņa sākas ar četru brāļu Ziemassvētku saņemšanu un aicināšanu istabā.

 

Nākat iekšā, Ziemassvētki, nu mēs jūs gaidīsim:
Namamāte durvis vēra, rokā gaiša uguntiņa.    54353.

 

Dainas uzsveŗ gaišu un silti kurinātu istabu, kur ļaudis, Ziemassvētku dziesmas dziedot, sagaida arī pašu Dievu.

 

Dedziniet gaišu guni, laidiet Dievu istabā:
Dieviņš brauca pār kalniņu sudrabotu mētelīti.   33254.

 

Lauziet skalus, pūtiet guni, laidiet Dievu istabā!
Dieviņš stāv aiz vārtiem nosvīdušu kumeliņu.    33275.

 
 

Dainās Dieva ienākšana istabā saistīta ar gaišumu un klusumu.

 

Tumsā sēžu vakarā, dzirdu Dievu atbraucot,
Laužu skalu, dedzu guni, laižu Dievu istabā.    F 370,101.

 

Dieviņš līda istabā lielu platu mētelīti.
Nāc, Dieviņ, saņemies, šauras manas duraviņas!    33255.

 

Klusat, jauni, klusat, veci:  Dievs ienāca istabā;
Dievs ienāca istabā, vaicā nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks, kas sēd galda galiņā,
Kas sēd galda galiņā baltā linu krekliņā.    33271.

 
 

Visa saime, Dieva klātbūtni daudzinādami, klusinātā balsī dzied:

 

Augstāk dzied cīrulītis aiz visiem putniņiem;
Dievam gudris padomiņš par šo visu pasaulīti.    33648.

 
 

Pēc Dieva daudzināšanas seko svētku mielasts.  Sētas ļaudis un viesi pulcējas pie Ziemassvētku mielasta galda, kur salikti dažādi svētku ēdieni un dzērieni.   Pirms maltītes izlūdzas Dieva svētību.

 

Met, Dīveņ, zalta kristu šuos ustobas dybynā!
Kas najēdis, lai pajēde, kas nedzēris, lai padzer.    36681.

 

Ziemassvētku mielasts aizņem lielu daļu vakara, un dziedāšana turpinās arī pie galda.  Raksturīgais piedziedājums Ziemassvētku dziesmām ir “kaladū”, bet citur arī lietots “taldaru”, sevišķi ķekatās ejot.

 

Sēd’ pie galda, nodzied’ dziesmu, tas Dievam piederas;
Aizjūdz skaisti, pabrauc skaisti, tas ļaudīm patīkas.   789.

 

Pasadzied, bāleliņ, ar savām māsiņām!
I bitīte padziedāja Ziemassvētku vakarā.   33280.

 

Kādu dziesmu dziedāsim Ziemassvētku vakarā?
Pīrāgam, nabagam, abi gali nodeguši.    33264.

 

Atnas man, māmuliņ, Ziemassvētku alutiņ’!
Tad es grazni padziedāšu, alutiņu padzērusi.    54336.

  Ziemassvētku mielasts beidzas ar pateicību Dievam.
 

Paēduši, padzēruši pateicam(i) Dieviņam;
I Dievam pa prātam mūsu jauka valodiņa.   1480.

   
 

Ziemassvētku vakara īpatnējas darbības, kas ieilgst vēlu naktī ir:   nākotnes zīlēšana, zīmīgas izdarības un vērojumi. Zīlēšanas veidi ir dažādi.  Vēl vienmēr latviešiem ir iecienīta laimes liešana no svina, alvas vai sveču taukiem, kas gan tagad pārnesta uz Vecgada vakaru.  Ielejot izkausēto metallu vai taukus aukstā ūdenī, rodas īpatnēji veidojumi, kuŗus vērojot un tulkojot mēğina paredzēt laimi nākošā gadā. 

 

Sanākat, jaunas meitas, šovakar laimes liet!
Man iedeva vecais tēvs bikšu pogu riekšaviņu.   33286.

Dažādi zīlēšanas veidi uzglabājušies tautas ticējumos.  Daudzos no tiem iesaistīti  mājas kustoņi un lopi.  Jaunas meitas parasti zīlē par iziešanu tautās. 
 

Jaunas meitas kaķi svēra Ziemassvētku vakarā;
Ja svērs kaķis puspodiņa, tad ves meitas šoruden.   33262.

  Ziemassvētku vakarā un naktī pieminētas analoğiskas darbības, ar kuŗām cer ietekmēt nākamā gada ražas labu izdošanos. 
 

Es tā stāvu, es tā stāvu Ziemassvētku vakarā,
Lai veldītē nesakrita man daiļajis linu lauks.    33279’

 

Es tupus tupēju Ziemassvētku nakti,
Lai mani kāposti tup’ auga dārze.     54341.

 

Ziemassvētku vakarā pazīstama bišu vērošana, kas ir zīmīgi, jo bite dainās parādās kā Saules simbols.  Klausoties bišu sanēšanā Ziemassvētku vakarā, ļaudis cer noteikt nākamās vasaras laika apstākļus.

 

Ar zīlēšanu un citām darbībām pavadīta nakts paiet ātri.  Ziemassvētku rītā saimniece iet kūtī aplūkot jaundzimušos lopus.

 

Zīmassvātku reitiņā aptecēju gūvu klāvu;
Redzu gūteņu dzumušu zelteitīm radzeņīm,
Zelteitīm radzeņīm, sudabreņa nadzeņīm.    33298.

  Dainas izceļ Ziemassvētku ilgo un jautro svinēšanu, kad dzīŗojot un priecājoties naktis paliek negulētas.
 

Ziemassvētki atnākuši, pastaliņu plēsājiņi;
Trīs dieniņas, trīs naksniņas, ne miedziņa negulēju.    33247(4)

 

Ziemassvētkos sevišķi uzsvērta dejošana un rotaļās iešana ļaužu priekam.

 

Vai lielie Ziemassvētki, pastaliņu plēsējiņi!
Pieci pāŗi jau noplēsu, vēl kurpītes iznēsāju.   33250.

 

Ziemassvētki četri brāļi pastaliņu pūdētāji;
Kad noplīsa pastaliņas, tad ar kārklu vīzītēm.   54363.

   
 

Starp Ziemassvētku rotaļām raksturīga ir “Vilks un kaza”, kur simboliski attēlota gaismas zudumā iešana pirms ziemas saulgriežiem. Rotaļnieki sastājas dārziņā un sadodas rokās. Dārziņa vidū liek meitu, kas domāta kaza, ārpusē stāv puisis – vilks.  Vilkam atļauts lietot tikai vienus “vārtus” starp diviem dārziņa dalībniekiem, kaza turpretim var no vilka izvairīties, ejot caur visiem vārtiem.  Rotaļu sākot, visi dzied:

 

Bolta kaza velējos straujas upes maļeņā:
Voj pet snīgu, voj pet ļeitu, voj pet sovas precenīks.

 
  Pa to laiku kaza skraida no vienas vietas uz otru, no vilka vairīdamās.  Rotaļnieki dzied:
 

Sorgôt, goņi, sorgôt, goņi, beus kozai preceņīki:
Viļceņš sovus zôbeceņš rôveņā baļinava,
Rôveņa baļinava, nīdrojā šeūdenava.

 

Kad vilks kazu noķēris, abu vieta nāk cits pāris.  Šai rotaļai vairāki varianti.  Citā variantā vilkam liegtie vārti apzīmēti ar citu dzīvnieku vārdiem.  Tad vilks staigā apkārt, vaicādams pēc vārtu nosaukuma, kamēr atrod vilku vārtus, un tad sākas kazas ķeršana.

   
 

Citā rotaļā pele iet zirņus zagt.  Arī šai rotaļai vairāki varianti.  Ir apgabali, kur tā dziedāta ar līgošanas un rotāšanas piedziedājumiem – tātad citos gadalaikos.  Ziemassvētku rotaļu ciklā arī iederas dziesmas par kaķīša asarām, kas tēlo atkusni.

 

Kaķīšam bērns nomira Ziemassvētku vakarā;
Visi lauki aptecēja ar kaķīša asarām.   33265.

 

Apledojušu un apsarmojušu koku tēlojums izteikts dainā ar gleznainu priekšstatu ainu.

 

Sudrabiņa lietiņš lija Ziemassvētku vakarā,
Visi sīki žagariņi sudrabiņu vizināja.  33305.

 
 

Nodarbība, kas saistās tikai ar Ziemassvētkiem, ir kaladās iešana.  Tajā piedalās tikai sievietes, kuŗas sauc par kaladniecēm.  Viņas iet no sētas uz sētu, dziedādamas Ziemassvētku dziesmas.  Par to viņas saņem cienastu un dāvanas, ko sauc par kaladiņu.

 

Saguojušas kaladneicas, prosa boltu vylnuoneišu,
Man pošai muosys auga vylnuoneišu nosuotuojis.    33450.

 
 

Kaladnieces iet barā, apciemojot sētu pēc sētas visu svētku laiku.  Visvairāk šī paraža pazīstama Latgalē.  Kaladnieču ierašanās nav saistīta ar jautriem priekšnesumiem līdzīgi budēļiem, bet kādreiz tomēr rodas iemesls pasmieties.

 

Kaļadnīca nūsleikuse ruocenīšu dūbītē.
Ejet visi, leli, mozi, izvelceit kaļadnīcu.    54458.

 

Kaladu un kaladnieču vārdu izcelsmi vairums valodnieku atzīst par atvasinājumu no latīņu “calendae” – mēneša pirmās dienas.  Vārdu nozīmes ziņā labāku saskaņu dotu vārdu izcelsmes meklēšana sakarībā ar krievu, baltkrievu un ukraiņu “koloda” – bluķi, bet šai virzienā trūkst pētījumu.

   
 

Bet vēl vairāk iecienīta nodarbība nekā kaladnieču gājieni ir budēļos iešana, kas iesākusies jau Mārtiņos, sasniedz savu kuplāko izpildījumu Ziemassvētkos un izbeidzas tikai Meteņos līdz ar ziemas beigām.

   
 
   
 

BUDĒĻI.

 

Budēļos iet no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet visvairāk to dara Ziemassvētku laikā.  Kad dienas kļuvušas īsas un naktis gaŗas, tad pa sētām baros staigā un braukā pārģērbušies cilvēki – budēļi, ķekatas, danču bērni vai sigāni (čigāni).  Mārtiņos tos arī sauc par Mārtiņbērniem, bet visbiežāk lietotie nosaukumi ir budēļi un ķekatas.

   
 

Vārds “budēlis” cēlies no darbības vārds “budīt”, kas nozīmē mudināt, skubināt.  Vārda nozīme  paskaidro budēļu izdarību uzdevumu:  mudināt ļaudis nepadoties tumsas un ļaunuma ietekmei, veicināt patiesību un izskaust nepatiesību, vairot prieku un nest sētā auglību unn svētību.  Šis pēdējais apstāklis sakrīt ar uzskatu, ka budēļi simbolizē veļus, jo arī veļi ar savu ierašanos sētā veicina auglību un nes svētību.

   
 

Skaidrības dēļ šeit jāpārrunā apstākļi, kas saistās ar budēļu nosaukšanu par čigāniem.  Budēļu nosaukums “čigāni” paspējis ieviesties ne tikai tautas mutē, bet arī dainās, izspiežot veco latviešu vārdu “sigāni”, kas atvasināts no “sigāt, sigāts” ar nozīmi klejot, staigāt.  Šo apstākli pētījis Jānis Kūlis.  Nav šaubu, ka latviešu valodā čigānu vārds atvasināts no viņu tautības nosaukuma Indijā – tchighianes.  Bet jāņem vērā, ka Latvijas territorijā čigāni ienāk tikai 19. gs. otrā pusē.  To apstiprina Krievijas cara Aleksandra III rīkojums, kas ar 1890. gadu, par iemeslu minot lielo čigānu ieplūšanu Vidzemes un Kurzemes guberņās, aizliedz tiem kustības brīvību, atļaujot tiem apmešanos tikai Gostiņu apkārtnē.  Tātad, latviešu saskare ar čigāniem un un budēļu (sigānu) nosaukuma apmaiņa notikusi tikai nesenā pagātnē, un vārda iespiešanos tautas mutē nenoliedzami veicinājusi čigānu tautas rasturīgā klejošana, kas nozīmē sakrīt ar seno vārda formu un budēļu izdarībām.  Vārds “sigāns” sastopams dainās, cilvēku un vietu vārdos vēl tagad.

   
 

Budēļu viepļi jeb maskas attēlo pārdabīgas būtnes (velnu, raganu, Lausku), dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus (dzirnaas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (gaŗo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu), augus ( kāpostu galvu, sēni, koku).  Šajos viepļos saskatāma simbolika, kas atbilst latviešu tautas raksturam un uzskatiem:  piemēram, vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu;  lācis – tūļīgumu, slinkumu, miegainību;  zaķis – lišķību un bailes;  kaza – labos tikumus un gaismu;  dzērve – gudrību, apdomību un prātu;  gaŗā nakts melnas sievas veidā attēlo dabas pamiršanu rudenī, bet ne nāvi.  Nāves tēls ar izkapti pār plecu pazīstams austrumu tautās un neiederas latviešu uzskatos par miršanu.

   
 

Budēļos gājēji jau sagatavojas laikus, katrs izvēloties sev piemērotu viepli un sagatavojot kādu priekšnesumu, ar ko uzstāties budēļu gājienos.  Padomā arī par piemērotu apğērbu, kas neirobežotu budēļu darbības, bet tomēr tajā pašā laikā dotu aizsardzību pret aukstumu.  Budēļi sagaida dāvanas, tāpēc jāsagatavo arī budēļu kules, paredzot labu uzņemšanu un devīgas saimnieces.

 

Dievs dod rītu labu laiku, tad es iešu sigānos;
Dziedāt māku, Dievu lūgt par maizītes gabaliņu.   33309.

 

Čigānos laizdamās vilku kaula kažociņu:
Jau es pate gan zināju, kuls man’ citi čigāniņi.   33321.

 
  Budēļos iešana notiek barā, kur lieli un mazi cits citu aicina un uzmudina.
 

Iesim, bērni, čigānos Ziemassvētku vakarā!
Dod mums ēst, dod mums dzert, dod naksniņu pārgulēt.  33312’

 
  Budēļu pulku jeb draudzi vada budēļu tēvainis jeb sigāns.  Viņš parasti nav aizklājis seju ar viepli, bet ir ğērbies ziemas laikam piemērotās drēbēs.  Budēļu tēvaiņa amata zīme, kas noder arī viepļu pulka valdīšanai, ir pātaga ar krāsainiem dzīpariem un prievīti.  Ļaužu pēršanai viņš ņem līdzi arī smalkus bērza žagarus – rīkstes
 

Budēlim, tēvainim, dzīparota pātadziņa,
Meitu šūta, meitu pīta, mīļas Māras norakstīta.    33354.

 

Budēļu gājieni norit jautrā noskaņā.  Parasti tie notiek vakara tumsā, kad ceļā var gadīties arī neparasti piedzīvojumi.

 

Budēlīši nosaluši, visu nakti maldījās
Pa krūmiem, pa mežiem, kamēr tika istabā.    33333.

 

Ķekatīna, maza sieva, pazuduse kupenē;
Ņem sudraba šķipelīti, meklē mazu ķekatīnu.  54463.

 

Parasti budēļi sētā ir gaidīti viesi, un saimnieces ir jau gatavojušās tos uzņemt. 

 

Cepu, cepu kukulīti, citu lielu, citu mazu:
Simtiņš nāca danča bērnu, cits bij liels, cits bij mazs.    33308.

 

Šādas viesmīlīgas mājas ir jau iepriekš zināmas, un budēļi labprāt tajās ierodas katru gadu.

 

Iesim, puiši, tais mājās, kur tie zilie dūmi kūp,
Tur meitiņas adītājas baltas vilnas vērpējiņas;
Tās dos cimdus, tās dos zeķes,  tās dos baltas vilnānītes.  33311.

 

Šad tad gadās sētas, kur budēļus uzņem pavisam nelaipni.

 

Čigānos laizdamās, vilku biezu kažociņu:
Citur deva ēsti, dzerti, citur vēzdu par muguru.    33318.

 

Tomēr vairums ļaužu gaida budēļu ierašanos, jo viņiem līdzi nāk Dieva svētība.

 

Dievs gāja pa priekšu labvīra namā,
Ķekatu draudzīte no pakaļiņas.    F 12.

   
 

Dainas skaidri parāda kārtību, kādā norit budēļu apciemojums.  Tas sākas ar budēļu ienākšanu pagalmā, kam pēc laika seko saņemšana un aicināšana istabā.  Sētā ienākuši, budēļi vispirms ar dziesmām un trokšņošanu pievērš sev mājinieku uzmanību.  Tomēr māju ļaudis tūlīt ārā nenāk, un sagaidītājos ir tikai sētas suņi.

 

Narejit,cīma suņi, taldaru, taldaru!
Natuoleji čiguoniņi, taldaru, taldaru!
Deviņ’ kolnu, deviņ’ leju, taldaru, taldaru!
Da čiguonu muojiņom, taldaru, taldaru!    54394.

 

Budēļi brīnas, ka neviens nenāk viņus saņemt, un sāk apdziedāt sētu un tās ļaudis.

 

Kur palika, nepalika šās mājiņas dzīvotāji?
Neredz pašus staigājam, ne gailīšus uzdziedam.   54412.

 

Beidzot paveŗas istabas durvis un namamāte jautā:

 

Kas tur rībina aiz nama durvju?

  Budēļi tūlīt atsaucas, prasīdami, lai laiž iekšā.
 

Ķekatas rībina, grib nākt iekšā;
Grib nākt iekšā, grib padancāt.   54402.

 
 

Labvakari, namamāte, vai gaidīji budēlīšus?
Ja gaidīji budēlīšus, atver durvis līdz galam!    33326.

 
 

Bet saimniece, viepļus skatīdama, vēl vilcinās un sasauc pārējos mājas ļaudis.

 

Nākat, ļaudis, skatīties, kādi brauca budēlīši:
Vienu slieci kamaniņas, trim kājām kumeliņš.    33330.

 

Budēļi, ārā stāvēdami, ir nosaluši.  Lai ātrāk tiktu iekšā, viņi atkārto savu lūgumu, solīdamies labi uzvesties un atgādina sava apciemojuma labvēlīgo nozīmi.

 

Lūdzama, māmiņa, laid bērnus iekšā:
Ķekatu bērniem kājiņas salst.     33328.

 
  Tad saimniece aicina budēļu pulku iekšā, jo īstenībā tie ir gaidīti viesi.
 

Budēlīti, tēvainīti, nāc manēju sētiņēju,
Lai aug manim kāpostiņi kā budēļa cepurīte!     33324.

 

Tikuši istabā, budēļi apsveicinās ar mājiniekiem, un tēvainis apjautājas par viņu labklājību.

 

Labvakar, labavakar šai vietā, tai vietā!
Vai bagāti, vai raženi kā pērnaji palikuši?   33339.

 

Labvakar, saimeniek!  Kā jums Dievs palīdzēja?
Rūga jūsu maizes mulda, rūga jūsu cepējiņa?     33342.

 

Budēļi tūlīt novēro istabas tīrību, kārtību un pušķojumu, par redzēto dodot savu spriedumu ar apdziedāšanas dziesmu.

 

Iesim iekšā, budēlīši, raudzīs, kāda istabiņa:
Vai ir silta kurināta, vai ir tīra izslaucīta?
Ir gan silta kurināta -  priežu mizas plānvidē.   54411.

 

Mūs’ kaimiņa istabiņa trīs gadiņi neslaucīta:
Budelīši sapinās kā cālīši pakulās.   54469.

  Bet glītas, tīras un uzpostas istabas budēļi uzslavē, reizē paglaimodami saimniecei.
 

Ai nama māmīna, tavu jaukumīnu!
Glāžu tavs namīns, glāžu istabīna;
Sudraba slotīnu istabu slauka;
Dimanta sietīnā mēslīnus nesa.   33332.

 

Še liels namiņš kā liela muiža,
Še var ķekata līkumus mest.    33348.

  Mājinieki savukārt vaicā pēc budēļu nākšanas iemesla, lai gan tas visiem zināms.
 

Budēlīši, tēvainīši, ko jūs še meklējat?
Še nevaid jaunu meitu, nedz ar gaļas kumosiņa.   33334.

 

Bet budēļi dziesmās turpina slavēt sētu un saimnieci.

 

Divām mājām gaŗām gāju, trešajās iegriezos:
Tur bij jauna saimeniece, tur bij jauna istabiņa,
Dzelzu duris, vaŗa grīda, sudrabiņa stenderītes.   33337.

   
 

Ķekatu baram ierodoties, bērni un mājas meitas mēdz paslēpties.  Meitas istabā neredzēdami, atnācēji sāk pēc tām jautāt.

 

Kur, saimniece, tavas meitas, ka neredz staigājam?
Vai tu būsi glabājusi rakstāmāja istabā,
Lai tur šuva, lai rakstīja līdz citiem budēļiem? 33360.

  Meitas slēpjas blakus istabā un budēļu tēvaini tur nelaiž iekšā
 

Budēlīti, tēvainīti, nenāc meitu istabā:
Meitas drēbes noplēsīs, sev pūriņu darīdamas.    33336.

   
 

Pēc šī gaŗā ievada un apsveicināšānās seko galvenās budēļu darbības, kas saistās ar budēļu gājiena nolūku – vairot sētā auglību un bagātību.  Pirmā darbība ir pēršana ar budēļu rīksti un pātagu.  Kā Lieldienās pēršana ar pūpoliem veicina auglību un veselību, tā arī budēļu pēršana veicina dzimstību kūtī un istabā, auglību un labu ražu druvā, dārzā un visā sētā.  Budēļu pātaga ir pašas Māras izrakstīta, kas simboliski izteic viņas līdzdalību šai auglības veicināšanas darbībā.  Galvenais pērējs ir budēļu tēvainis.  Viņš izpeŗ  visus mājas ļaudis, un līdztekus budēļi peŗ arī cits citu.

 

Budēlim, tēvainim, smalka pīta pātadziņa;
Vairāk zelta, ne sudraba, mīļas Māras izrakstīta.   F 102,2078.

  Šajā reizē notiek arī vedeklas pēršana, kam dainas veltī sevišķu uzmanību:  no vedeklas sagaida jaunas ğimenes atvases.  Par viņas izpēršanu budēļi saņem dāvanas.
 

Budēlīti, tēvainīti, izkul manu vedekliņu!
Es tev došu cimdu pāri par vedeklas izkūlumu.   33355.

 
 

Otra rituāla darbība, ar ko budēļi veicina sētas labklājību, ir kūts, klēts, tīrumu un dārzu apmeklēšana, katrā vieta dziedot piemērotas dziesmas.

 

Es pielēcu zirgstallim, Dievs dev’ bērus kumeliņus;
Es pielēcu govstallim, Dievs dev’ raibas raibelītes;
Es pielēcu aitstallim, Dievs dev’ mazus sprogainīšus;
Es pielēcu cūkstallim, strīpains, deglains midzīt’ vilka;
Es pielēcu zosstallim, Dievs dev’ mazus klēgātājus.     33455.

 

Budēļu kustības dainas visvairāk sauc par lēkšanu, tātad, runa par dejas soli, kas apvienots ar dziedāšanu.  Budēļu iešana kūtī, druvā un dārzā ir pielīdzināma Jāņu bērnu lauku un dārzu aplīgošanai – abas darbības domātas auglības veicināšanai. 

 

Ķekatā, lēkatā!  Lēksim kāļu dārzīnā,
Lai aug kāļi, kāpostīni, apaļām galvīnām,
Apaļām galvīnām, rūtainām lapīnām.    33457.

 
  Ķekatas arī lieto izmīdīšanas kustību.
 

Parādi, tētīni, kur linu druva’
Lai var ķekatas zāīti izmīt:
Linīni druvā, zālīte ežā.   33462.

 

Pēc staļļu un dārzu apmeklējuma budēļus vēl kādreiz aicina pulcēties zināmā vietās, lai no tām aizraidītu projām nelaimi.

 

Čigāniņi, čigāniņi, vienu vietu, vienu vietu!
Kur nelaime lēkusies pasasauca čigāniņus.   54563.

   
 

Pēc mājinieku izpēršanas un dažādo sētas vietu apmeklējuma beidzas budēļu ierašanās nopienais uzdevums – rituāla darbības.  Tomēr budēļi vēl neiet projām, bet dodas atpakaļ istabā, kur sākas apciemojums trešā daļa – priekšnesumi un pacienāšana.  Budēļu pulkam jau padomā piemērotas dziesmas, dejas vai citi tēlojumi, ar ko smīdināt un uzjautrināt ciema ļaudis.  Sevišķi iecienīta ir dejošana, arī “lāča” dancināšana labi pazīstama.

 

Danco, lāci, danco, lāci, saimeniece maksās:
Šķiņķi gaļas, klaipu maizes, trīs pimbeŗi naudas.   33365

 
 

Dzied arī daudz dziesmu, kas kādreiz var izvērsties par apdziedāšanos starp budēļiem un mājiniekiem, tomēr apdziedāšanās šai reizē nav vakara svarīgākā nodarbība.

 

Zirgi liesi, puiši tauki Ziemassvētku vakarā:
Zirgi liesi – salmus ēda, puiši tauki – taukus ēda.   33394.

 

Budēlīti, tēvainīti, tev gaŗa bārda,
Dod manām meitām istabu slaucīt.    54430.

 

Budēļu vakara norises beidzas ar budēļu pacienāšanu.  Viņiem piedāvā ēst pa priekšnesumu laiku vai arī pēc tam visus sēdina pie galda.  Tradicijas prasa, ka budēļi paši uzstājas un prasa savu daļu.

 

Zini pate, saimeniece, ko vajag budēlim:
Ceptas gaļas, baltas maizes, jaunas meitas klātgulēt.  33433.

 

Mielastā budēļi sevišķi taujā pēc gaļas, ko skopākās saimnieces negrib katru reizi dot.

 

Budēlīši gaļu prasa, kur bij man gaļu ņemt?
Bērni gaļu izēduši, kauli katla dibenā.   33416’

 

Saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas dot.
Vai tu kasi, vai nekasi, tāpat gaļa jāpiedod!   33432.

   
 

Dainās redzams, ka ar labu pacienāšanu cer sagaidīt svētību sētā.  Tāpēc parasti saimnieces neskopojas arī ar gaļu, kas lauku dzīvē lielāks retums.  Ja gaļa nav dota, budēļi izteic savu neapmierinātību ar attiecīgu novelējumu:

 

Kas mums deva siļķes ēst, tam lai visi kaķi sprāgst;
Kas mums deva gaļu ēst, tam lai lieli vepŗi aug.    33419’

 

Kas čigānam alu deva, lai aug mieži tīrumā;
Kas čigānam gaļu deva, lai aug balti sivēniņi!    33422.

 

Ka gaļas un citu labumu prasīšana piederas budēļu izdarībām, bet nav nāciena galvenais iemesls, izteikts dainā par budēļos iešanu prieka pēc.

 

Nedomā, saimeniece, ka es nācu gaļas dēļ;
Es iznācu prieka dēļ savus bērnus izvadāt.    33429.

 
 

Paēduši un padzēruši budēļi pateicas saimniecei un atvadās, lai ietu uz citu sētu, solīdamies atkal iegriezties nākamā gadā.

 

Paldies saku māmiņai, tā man’ labi pamieloja,
Tā man deva cūkas gaļu, saldu alu nodzerties.   33549.

 

Paldies, māmiņ, par jūsu godu!
Citgad vēl atnākšu tai sētiņē.    33548.

  Mājinieki budēļus izvada ar dziesmām, līdzi dodot dāvanas un ēdienu.
 

Eit’ projām, budēlīši, negaidat kruķējam!
Tais mājās tādi puiši, nemāk kruķi uztaisīt.   33543.

 

Dodat, meitas, cimdus, zeķes, tam budēļu vecajam:
Kad nedos cimdus, zeķes, augs jēriem īsa vilna.    33442.

   
   
 

ZIEMASSVĒTKU  IZVADĪŠANA.

 

Ziemassvētku laiks ar dažādām nodarbībām, gājieniem un ciemošanos paiet ātri.  Pēc četrām svētku dienām pienāk laiks raidīt Ziemassvētkus projām.

 

Eit’ projām, Ziemassvētki, ar visām karašām!
Es gaidīšu Lieldieniņas ar zaļo rudzzālīti.   33260.

 

Gauši nāca, drīz aizgāja tie bagāti Ziemassvētki:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas – iet pār kalnu dziedādami.   33261.

 

Ļaudis pavada Ziemassvētkus tāpat kā citus gadskārtas teiksmu tēlus pār kalnu, lai ar Dieva palīgu atkal sagaidītu citu gadu.

 

Palaizdami Zīmassvātkus, kaļodū, kaļodū!
Da citam kalneņam, kaļodū, kaļodū!
Aizjyugsim vēja zyrgus, kaļodū, kaļodū!
Jyugsim kaula kamaneņas, kaļodū, kaļodū!
Nī pīkuss vēja zyrgi, kaļodū, kaļodū!
Ni tuos kaula kamaneņas, kaļodū, kaļodū! 54371.

   
   
   
 

Marğers Grīns un Māra Grīna,  LATVIEŠU GADS, GADSKĀRTA UN GODI,  ALA, USA 1983; 1987.  EVEREST, Rîga, 1992.