Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
 

Ğimenes godi, sākot ar krustabām un beidzot ar izvadīšanu kapu kalnā, sprauž nozīmīgus posmus cilvēku dzīves ceļā. To atzīmēšanai ğimenes un radu saime rīko svinības, turpinot laika gaitā izveidojušās paražas. Dažādu apstākļu ietekmē senās paražas var mainīties, bet galvenās norišu vadlīnijas ir saglabājušas notikumu svinīgo raksturu. Šī nodaļa dod paraugu kā šolaiku ğimenēm iespējams atjaunot senās godu tradicijas.
(Vēres: Marğers Grīns, LATVIEŠU SENĀ DIEVESTĪBA UN TĀS ATJAUNOJUMS – DIEVTURĪBA, Māra, 1998. Nordik, Rīga).

 
KRUSTABAS.    

Krustabās piedalās: Vīkšējs, pāde jeb krustāmais bērns, dižie kūmas (krusttēvs un krustmāte), vecāki, nesējīša (pādes atnesēja krustmātei), krustabu viesi.
Iekārtojums: Galds apklāts ar baltu galdautu; uz galda Māras krusts, svečturis ar aizdegtām svecēm, ūdens trauks.

Krustabu norise:
1. Vīkšējs aicina dziedāt pirmo draudzes dziesmu:
Šorīt agri celdamies trīs vārdiņus vien sacīju:
Dievs, i Laime, mīļa Māra, nāc manim palīgā.
Kam tie zirgi, kam tie rati pie māmiņas nama durvju?
Dieva zirgi, Laimes rati pādi vest baznīcā.
Stiep, Laimiņa, zīda jostu pāri visu istabiņu:
Nu māmiņa godu taisa mazajam bērniņam.

2. Vīkšējs aicina Dievu. Visi pieceļas. Dziedātāju puduris dzied vai vīkšējs saka:
Klusiet, jauni, klusiet, veci, Dievs ienāca istabā;
Dievs ienāca istabā, stājas mūsu pulciņā.

3. Otra draudzes dziesma:
Pie durvīm, pie logiem mīļa Māra klausījās:
Te dzers manas krustabiņas, vai te mani pieminēs.
Mīļa Māra mums jautāja, kādu godu mēs turam.
Nāc iekšā, mīļa Māra, mēs turam krustabiņas.

 

Vīkšēja uzruna.
Vīkšējs iesāk ar secinājumu, ka visi dalībnieki ir liecinieki jauna mūža sākumam, ko svinam ar pirmo mūža godu – krustabām. Tad vīkšējs apcerē dzimtu un tās locekļu pienākumus jauna cilvēka mūža gaitā: radu cilti un viņu lomu, pēc tam tautu, novēlēdams jaunajam dzimtas, cilts un tautas loceklim godam augt un censties pēc augstākajiem mērķiem. Beigdams savu uzrunu, vīkšējs aicina dižos kūmas uzņemt pādi savā dzimtā un dot viņam vārdu. Pēc tam vīkšējs uzrunā dižos kūmas:

“Ja nu jūsu apņemšanās uzņemt šo bērniņu savējo vidū ir cieta un negrozīga, tad es jums, dižie kūmas, vaicāju: Vai jūs gadāsit, lai šis bērns augtu godīgs, labs, taisnīgs un mīļš, un raudzīsities, lai viņš tiktu ievadīts latviešu dievestībā un mācīts mūsu labajos tikumos? Vai jūs, cik spēdami, sargāsit šo bērnu no kaitēm, briesmām un ļaunuma un ar labiem paraugiem un mudinājumiem dēstīsit šajā bērnā godbijību un mīlestību pret saviem vecākiem, dzimtu, tautu un Dievu? Ja jūs to dzirdēdami un apzinādamies, savu labo roku pret krustu paceldami, svinīgi solaties ar Dieva palīgu šos pienākumus veikt, tad, uz Dievu domādami, atbildiet, man sacīdami: Ar Dieva palīgu mēs to apņemamies.”

Krusttēvs un krustmāte atbild, labo roku pret Māras krustu paceldami: “Ar Dieva palīgu mēs to apņemamies.”

 
Vīkšējs: “Kad nu jūs esiet svinīgi solījušies, tad sakiet kādu vārdu dosim šim pādem?”
Krusttēvs (zēnam) vai krustmāte (meitenei) saka bērna vārdu.
Vīkšējs: “(bērna vārds) mēs tevi, pādīti nosaucam. Par zīmi, ka tu (bērna vārds), esi dabūjis vārdu, ka tu esi uzņemts dzimtā, ciltī un tautā, pildīdami vecu tiesu un svētu ieražu, liekam tevi ūdenī un izceļam atkal saulē.” Vīkšējs apslacina bērna galvu ar ūdeni.
 
Vīkšējs: “Krusta zīme ir sarga un glābiņa zīme. Ar to tevi krustīju, (bērna vārds). (Vīkšējs saliek rokas krustiski pār bērnu un turpina): No šī brīža nevienam nebūs tavu dvēseli vai augumu apdraudēt. No tevis lai atkāpjas visas likstas un nelaimes. Lai ar šo krustu uz laiku laikiem tiek atgaiņāta Ļauna diena, posts un bēdas. Laime, veiksme, prieks un veselība lai ir vienmēr ap tevi.” (Vīkšējs noņem sakrustotās rokas no pādes.)
 
Vīkšējs lūdz Dievu: “Mēs tevi lūdzam, Dievs, dod spēku un padomu vecākiem un kūmām audzēt dižu un krietnu mazo (bērna vārds). Dod (bērna vārds) veselību un savu gudro padomu, lai viņš var sasniegt savā dzīvē vistālākos mērķus un uzkāpt visaugstākos kalngalos; lai par viņu ir prieks un lepnums vecākiem, lai viņš aug savai dzimtai, tautai, Dievam par svētību.”
 
Vīkšējs sakrusto rokas un lūdz: “Met, Dieviņ, zelta krustu par (bērna vārds), sargi un svētī viņu visu mūžu.” Vīkšējs aicina dziedāt seno krustabu dziesmu:
Tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji.
Tā, bērniņi, laipojat, ka pietika mūžiņam.
Dod, Dieviņ, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā.
Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.
 
Vīkšējs: (Bērna vārds) sākot savu mūža ceļa gājumu, vēlēsim viņam dievpalīgu:
Ej, Dieviņ, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās,
Nelaid mani to celiņu, kur aizgāja ļauna diena.
Ar to beidzas krustīšanas norise.
 
Pādes dīdīšana.
Pādes dīdīšana ir krustabu daļa, kad kūmas un krustabu viesi ar līdzīgām darbībām – zintēšanu izteic dažādus labus vēlējumus krustītam bērnam. Pādes dīdīšana notiek krustabu namā, kas sākas ar Dieva un Māras piesaukšanu, visiem dziedot:
Šķir, Dievis, celiņu, dod labu laimi,
Nu iešu plānā ar savu pādi.
Lec, Dievis, pa priekšu ar mīļu Māru,
Es lēkšu pakaļ ar savu pādi.
 
Krustmāte aicina kūmas uz pādes dīdīšanu un saņem pādi no mātes.
Dod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenogāja;
Laid man savu pādenīti ar saulīti dancināt.
Kūmas dzied:
Grieziet ceļu, grieziet ceļu,
Nu pādīte dieti gāja.
Krustmāte ar bērnu rokās viegliem soļiem pāriet trīs reiz pār istabu, dziedādama:
Ar sauli, pret sauli pādīti dīdu,
Lai mana pādīte kā saule staigā.
Es, pādīti dīdīdama, augsti rokas cilināju:
Lai Dieviņš cilināja augstajā vietiņā.
 
Seko citi dīdītāji ar piemērotiem laba vēlējumiem.